← Back to ఆ · Booklets 11–20 (digitized file 2)

ఆత్మ ātma

Original — తెలుగు
  1. ఆత్మ అనుమాటకు అనేక అర్థములున్నవి : -

    1. “ఆత్మా జీవే, ధృతౌ, దేహే, స్వభావే, పరమాత్మని”

(జీవుడు, పరమాత్మ, దేహము. స్వభావము, ధృతి అను అర్థములో ఆత్మ అనుమాట వాడబడుచున్నది).

  1. “ఆత్మా, దేహ, మనో, బ్రహ్మ, స్వభావ, వృత్తి, బుద్ధిషు” (విశ్వ ప్రకాశః)

(దేహము, మనస్సు, బ్రహ్మ, స్వభావము, బుద్ధి, వృత్తి అను అర్థములో ఆత్మ అనుమాట వాడబడుచున్నది).

  1. “దేహేంద్రియమనః ప్రాణ ధీ జీవ పరమాత్మనః ఆత్మ శబ్ద ప్రయోగవిషయాః”.

(దేహము, ఇంద్రియములు, మనస్సు, ప్రాణము, బుద్ధి, జీవుడు, పరమాత్మ - వీటి గుఱించి చెప్పునపుడు ఆత్మ శబ్దము వాడబడుచున్నది).

    1. పరమాత్మ, పరబ్రహ్మ, అను అర్థములో ఆత్మ పదము ఈ క్రిందవాక్యములలో వాడబడునది : -

    2. “అయమాత్మా బ్రహ్మ” (మాండూక్యోపనిషత్ - 2)

(ఈ ఆత్మయే పరబ్రహ్మ).

“తదే తద్బ్రహ్మా పూర్వ మనపరమ నంతర మబాహ్య మయమాత్మా బ్రహ్మా”. (బృహదారణ్యకోపనిషత్)

(ఈ బ్రహ్మకు ముందుగాని, వెనుకగాని, పైనగాని, లోపలగాని ఏదియును లేదు - ఈ ఆత్మయే బ్రహ్మ - రూపము లేనందున లోపలగాని, పైనగాని, ముందుగాని, వెనుకగాని ఏదియు లేదు).

(బ్రహ్మకు ముందు ఏమియు లేదు అనగా, కారణము లేనిది, జన్మ లేనిది, వెనుక ఏమియు లేనిది అనగా - కార్యము కానిది).

  1. “సవా ఏష మహానజ ఆత్మా అజరో, అమరో, అమృతో, అభయో బ్రహ్మ” (బృహదారణ్యకోపనిషత్)

(అట్టి ఈ ఆత్మ పెద్దది - ఆకాశము కంటె పెద్దది, జన్మ లేనిది, ముసలితనము లేనిది, మరణము లేనిది, మృతి లేనిది, భయము లేనిది. ఇదియే బ్రహ్మ).

  1. “గ్రాహ యంతిచ బోధయంతిచా త్మత్వేనేశ్వరం వేదాంత వాక్యాని”. (శ్రీశంకరః)

(పరమాత్మ, పరబ్రహ్మ అయిన ఈశ్వరుని వేదాంతవాక్యములు (ఉపనిషత్తులు) ఆత్మయని గ్రహించుచున్నవి, బోధించు చున్నవియును).

  1. “ఆత్మా ఇత్యేవం శాస్త్రోక్త లక్షణః పరమాత్మా ప్రతి పత్తవ్యః.

(ఆత్మ అని ఈ ప్రకారముగా చెప్పుటవలన శాస్త్రములో చెప్పబడిన లక్షణములుగల పరమాత్మ అనియే ప్రతిపాదించబడినది - చెప్పబడినది).

  1. సచ్చిదానందైకరసః పరమేశ్వరః సర్వాధిష్ఠాతృత్వేన సర్వస్య జగతః స్వరూపత్వాత్ ఆత్మ శబ్దేన ఉచ్యతే, > ఆత్మ శబ్దశ్చ స్వరూపవా చీతి ప్రసిద్ధం“.

(సత్, చిత్, ఆనందము అను మూడును కలిసి ఏకరసమైన (ఒకే పదార్ధమైన) పరమేశ్వరుడు, సర్వమును అధిష్ఠించియుండుట చేతను సమస్త ప్రపంచము యొక్క స్వరూపమగుట చేతను ఆత్మ అని చెప్పబడుచున్నాడు - ఆత్మ అను శబ్దము - మాట - స్వరూపమును చెప్పునది అని ప్రసిద్ధి).

  1. శూన్యం తత్ ప్రకృతిర్మాయా బ్రహ్మ విజ్ఞాన మిత్యపి |

శివః పురుష ఈశానో నిత్య మాత్మేతి కథ్యతే ||“.

(సర్వమును శాసించునటువంటి పురుషుడైన శివుడే ఆత్మయని చెప్పబడుచున్నాడు).

  1. ఋతమాత్మా పరం బ్రహ్మ మిత్యాదికా బుధైః |

కల్పితా వ్యవహారార్థం యస్య సంజ్ఞా మహాత్మనః ||“.

(ఋతం, ఆత్మ, పరబ్రహ్మ అని మొదలగు సంజ్ఞలు మహాత్ముడైన పరబ్రహ్మను గుఱించి వ్యవహరించుటకు బుధుల చేత - పండితులచేత - బ్రహ్మజ్ఞానులచేత - కల్పించబడినది).

  1. “కర్మైన దేహో, నను దేహ ఏవ చిత్తం, తదేవాహ మితేహ జీవః |

సజీవ ఏవేశ్వర చిత్ స ఆత్మా సర్వః శివస్యైకపదోక్తమే తత్ ||“. (యోగవాశిష్టము - )

(కర్మయే దేహము, దేహమే చిత్తము, చిత్తమే 'అహం' = నేను అను జీవుడు, జీవుడే చిద్రూపుడైన ఈశ్వరుడు, అతనే ఆత్మ - ఇవన్నియు ఒక్కటే - శివుడు - పైన చెప్పినవన్నియు ఆత్మ అయిన శివుని నుండియే - పరమాత్మనుండియే పుట్టినవికనుక అవన్నియు ఆత్మయే).

  1. “సీ. అఖిలభూతములందు నాత్మరూపంబున నీశుండు, హరియుండు నెల్లప్రొద్ధు

బుద్ధ్యాది లక్షణంబుల గానబడును - - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 2 - 36)

  1. “వేదాంత శ్రవణంబున గ్రహింపబడిన జ్ఞానవైరాగ్యంబులతోడం గూడిన భక్తిచేత తత్పరులైన పెద్దలు క్షేత్రజ్ఞుడైన ఆత్మయందు బరమాత్మం బొడగందురు”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము -1 - 2 - 21)

  2. “రజ్జువని యెఱింగెడి యెఱుక లేకుండ నయ్యెఱుగమినది సర్పరూపంబయి తోచిన, పిదప నెఱింగిన వారివలన రజ్జువు రజ్జువని యెఱుంగుచుండ సర్పరూపంబు లేకుండు కైవడి ఆత్మ యప్పరమాత్మయని యెవ్వరెఱుంగరు వారికయ్యెఱుంగమి వలన సకలప్రపంచంబు కలిగి తోచు; ఆత్మ యప్పరమాత్మయని యెవ్వరెఱుంగుదురు వారికయ్యెఱుక వలన ప్రపంచంబు లేకుండు”

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 10 - పూ.భా.- 569)

  1. “ఆత్మాంతరాత్మేతి హరి రేక ఏవ ద్విథాస్థితః |

నివిష్టో హృదయే నిత్యం రసం పిబతి కర్మజం ||“.

(ఒక్కడే అయిన విష్ణువు ఆత్మ, అంతరాత్మ అని రెండు విధములుగా ఉన్నాడు - హృదయమందు ఎల్లపుడు ఉండి కర్మవలన కలిగిన రసమును త్రాగువాడు - కర్మ ఫలమును అనుభవించువాడు).

  1. “ఆత్మై వేదమగ్ర ఆసీత్ పురుష విధః, సవై శరీరీ ప్రథమః పురుష ఉచ్యతే, ఆది కర్తా స భూతానాం బ్రహ్మ అగ్రే సమవర్తత”.

(సృష్టికి పూర్వము ఆత్మ ఒక్కటే ఉండెను. ఆ ఆత్మయే పురుషుడు - అనగా, ప్రకృతియను పురములో శయనించువాడు - నివసించువాడు. ఆ ఆత్మయే పురుషులలో - శరీరధారులలో- ప్రకృతి వికృతిలలో ప్రవేశించిన భగవంతుని యొక్క శక్తి గల వస్తువులలో - మొదటివాడు. అతనే సర్వ జీవశరీరులకును ప్రథమ సృష్టికర్త. అతనే సర్వభూతములకంటె మొట్టమొదట ఉన్నవాడు - అతనిలోనుండియే సమస్త భూతములు - పుట్టుక కలవన్నియు - ఆ తర్వాత పుట్టినవి, అతనే బ్రహ్మ).

  1. “ఓం తద్బ్రహ్మ, ఓం తద్వాయుః, ఓం తదాత్మా, ఓం తత్సత్యం ఓం తత్సర్వం” (మంత్రపుష్పం)

(ఓంకారమే పరబ్రహ్మ, ఓంకారమే వాయువు, ఓంకారమే ఆత్మ, ఓంకారమే సత్యము, ఓంకారమే సర్వమున్నూ).

  1. “భూతాత్మా చేంద్రియా త్మా చ ప్రథానాత్మా తథా భవాన్ |

ఆత్మాచ పరమాత్మాచ త్వమేకః పంచథా స్థితః ||“.

(పంచభూతస్వరూపుడవును, ఇంద్రియములస్వరూపుడవును, ప్రథానస్వరూపుడవును, ఆత్మవును, పరమాత్మవు నీవే. ఇట్లు నీవు ఒక్కడివే అయిదు విధముములుగ నున్నావు - ఆత్మయే తత్వములన్నింటిగా మారినది - పరమాత్మనుండి మిగిలినవన్నియు, ఒకటిలోనుండి ఒకటిగా, పుట్టుటవలన అన్నింటిలోను, ప్రతిదానిలోనూ, పరమాత్మ తత్వము ఇమిడి యున్నది).

  1. “గుణభేదా దాత్మ మూర్తిః అష్టథా పరికీర్తితః |

జీవాత్మాచాంతరాత్మ చ పరమాత్మా చ నిర్మలః |

శుద్ధాత్మా జ్ఞానరూపాత్మా మహత్మా సప్తమ స్మృతః |

అష్ట మస్తేషు భూతాత్మా ఇత్యష్టాత్మానః పరికీర్తితః ||“.

(గుణభేదమువలన ఆత్మ ఎనిమిది విధములుగా చెప్పబడుచున్నది - జీవాత్మ, అంతరాత్మ, పరమాత్మ, శుద్ధాత్మ, జ్ఞానాత్మ, మహాత్మ, భూతాత్మ).

  1. “సీ. సర్వజ్ఞుడీశుండు సర్వాత్ముడవ్యయుండు

- - - ఆత్మ రూపంబున నశ్రాంతమును దనమాయా ప్రవర్తన మహిమవలన

- - -” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 7 - 2 - 39)

  1. “సర్వాంతర్యామి రూపేణ యోగక్షేమ కరస్తవ |

ఆత్మాధ్యేయ తయా యస్య పరమేశ్వర సంజ్ఞకః ||

వర్తతే“. (గీతాభావప్రకాశము - 2 - 242)

(ఆత్మ పరమేశ్వర సంజ్ఞితో అంతర్యామిగానుండి ధ్యానించబడినవాడై యోగక్షేమమును కలుగ చేయుచుండును).

  1. “య ఏషో అక్షిణి పురుషో దృశ్యతే ఏష ఆత్మేతి హోవా చ |

ఏతదమృతమభయ మేతద్బ్రహ్మ”. (ఛాందోగ్యోపనిషత్ - 4 - 15 - 1)

(కంటియందు కనుపించుచున్న పురుషుడు ఆత్మ, అతడు అమృతుడు, అభయుడు, బ్రహ్మ స్వరూపుడు - నిర్గుణస్వరూపుడు అగు పరమాత్మకు ఒక స్థానమని, ఒక పేరు అని లేదు. కాని ఉపాసన కొఱకు స్థానమును, నామరూపములు చెప్పబడినవి).

  1. “కో అయమాత్మా” ఇత్యారభ్య” ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ ఇత్యంతేన విచారపురస్సరం ఆత్మ తత్వం నిర్థారితం - (ఐతరేయోపనిషది త్రుతీయాధ్యేయే). ఆత్మా కరణ సంఘా తాత్మక ప్రాణ వ్యతిరిక్తః, సంజ్ఞానాది సర్వాంతఃకరణ వ్యతిరిక్తః తదనుగత స్వప్రకాశః, సర్వ శరీరేషు ఏకః, సర్వ ప్రపంచాధిష్ఠాన భూతో అద్వితీయః, ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ, నిత్యశుద్ధ బుద్ధముక్త స్వభావః ఇతి”

(శ్రీ ఆనందగిరి)

(ఐతరేయోపనిషత్తులో 3 వ అధ్యాయములో “కో అయమాత్మా” - (ఈ ఆత్మ ఎవరు?) అని ప్రారంభించి “ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ” (బ్రహ్మ జ్ఞానస్వరూపుడు, చిత్ స్వరూపుడు) అని చెప్పినంతవఱకు బాగా విచారించి - తర్జన భర్జన చేసి - ఆత్మతత్వము - ఆత్మ అనగా ఏమిటి? ఎటువంటిది? అని - నిర్ణయించబడినది. ఆత్మ ఇంద్రియములతో కూడి యున్న ప్రాణముకంటె వ్యతిరిక్తమైనది, వేఱైనది, సంజ్ఞానము మొదలగు సర్వాంతఃకరణముల కంటె వ్యతిరిక్తమైనది, మించినది, వాటిలోనున్న స్వప్రకాశము సమస్త శరీరములలోను ఉన్నను ఒక్కటే అయి యున్నది; సర్వప్రపంచమునకు అధిష్ఠానమై అద్వితీయమైనది - తనవంటి వస్తువు మఱొకటి లేనిది. తనకంటె వేఱైన వస్తువులేనిది. అదియే 'ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ' (జ్ఞానస్వరూపుడు, 'చిత్' స్వరూపుడు - “సత్యం జ్ఞానమనంతం బ్రహ్మ”), నిత్యుడు - 'సత్' , శుద్ధుడు - మలినము లేనివాడు, బుద్ధుడు - 'చిత్ ఘనం', ముక్తుడు - ప్రకృతి దాని గుణములుకు అతీతుడు). ఇట్లు ఆత్మ గుఱించి చెప్పబడి యుండుటచేత ఆత్మ అనగా పరబ్రహ్మయే). (చూడుము – 2.24).

  1. “స ఏవ సర్వభూతానా మాత్మా బ్రహ్మేతికథ్యతే” (యోగవాశిష్టము - 122 - 34)

(అతడే సస్మస్త భూతములకు ఆత్మ అయినవాడే, బ్రహ్మ అని చెప్పబడినది).

  1. “సచ్చిదానందాః పరస్పరం అభిన్నాః, సంతః ఏకరూపాః భవంతి. యది ఆత్మగుణాః స్యుః తథా పరస్పరం భిన్నాః అపి భవే యుః - తేషాం ఆత్మ స్వరూపత్వాత్ న తే భిన్నాః భవంతి. ఏకః ఏవ ఆత్మా నివృత్తి రహితత్వాత్ - నాశరహితత్వాత్ - సత్ ఇతి కథ్యతే. జడ విలక్షణతయా ప్రకాశరూపత్వాత్ చిత్ ఇతి కథ్యతే. దుఃఖవిలక్షణతయా ముఖ్యప్రీతి విషయత్వాత్ ఆనందః ఇతి కథ్యతే. యథా ఉష్ణ ప్రకాశరూపో అగ్నిః భవతి. తథా సచ్చిదానందరూపః ఆత్మా భవతి. సచ్చిదానందరూపమేవ శాస్త్రేషు బ్రహ్మ గీయతే.”సత్యం జ్ఞానం అనంతం బ్రహ్మ” “ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ”, విజ్ఞానమానందం బ్రహ్మ “ఇత్యాది వచనైః. తస్మాత్ ఆత్మా బ్రహ్మస్వరూప ఏవ”బ్రహ్మ” ఇతి వ్యాపకస్య సంజ్ఞా. “బ్వహి, బృహి, వృద్ధౌ” ఇతి థాతోః ఇతి నిష్పన్నః బ్రహ్మ శబ్దః యన్నిరతిశయం వ్యాపకం తథా చష్టే. యస్య దేశకృతో అంతః నాస్తి తత్ వ్యాపకం ఇత్యుచ్యతే తస్మాత్ ఆత్మా యది బ్రహ్మణః భిన్నః స్యాత్ తదా ఆత్మా దేశకృతాంతవాన్ స్యాత్. యస్య దేశకృతో అంతో అస్తి తస్యకాల కృతోపి అంతః అస్తీతి నియమః - తస్మాత్ తద్వస్తు అనిత్యం భవేత్. యస్య కాలకృతో అంతో అస్తి తద్వస్తు అనిత్యమితి కీర్త్యతే. తస్మాత్ ఆత్మా బ్రహ్మణః న భిన్నః. బ్రహ్మ యది ఆత్మభిన్నం స్యాత్ తథా బ్రహ్మ అనాత్మా భవేత్. అనాత్మభూతం ఘటాదికం జడం భవతి. తస్మాత్ ఆత్మనః భిన్నః బ్రహ్మాపి జడం బవేత్. తస్మాత్ బ్రహ్మ ఆత్మనః న భిన్నం, బ్రహ్మ స్వరూపమేవ ఆత్మా”

“ఏకమేవ చైతన్యం సర్వ ప్రపంచస్య మాయా యాశ్చ అధిష్ఠానం భవతి తస్మాత్ తత్ బ్రహ్మ ఇతి కథ్యతే. తదేవ చైతన్యం అవిద్యాయాః వ్యష్టి దేహాదీనాం చ అధిష్ఠానం భవతి. తస్మాత్ ఆత్మా ఇతి కథ్యతే ఆత్మనశ్చ బ్రహ్మణశ్చ ఉపాధి భేదం వినా భేదో నాస్తి. ఆత్మా ఇతి బ్రహ్మా ఇతి చ ఏకమేవ వస్తు”.

(సత్, చిత్, ఆనందములు అనునవి ఒకదానినుండి ఒకటి వేరు కావు, అవన్నియు కలిసి ఒకటే - ఒకే రూపమైనవి. ఇవి ఆత్మ గుణములే అయిన యడల అవి ఒకదానికి ఒకటి వేఱై యుండును - అవి ఆత్మ స్వరూపములే అయినందున వేఱు వేఱు కావు. ఒకటే అయిన ఆత్మ నాశము లేనిది అగుటవలన 'సత్' అని చెప్పబడుచున్నది; జడవస్తువుకంటె వేఱైన లక్షణములు కలది యగుటచేటను, ప్రకాశరూపము గలదగుటచేతను 'చిత్' అని చెప్పబడుచున్నది; దుఃఖముకంటె వేఱైన లక్షణములు గలదగుటచేతను ముఖ్యప్రీతి విషయముగలదగుటచేతను “ఆనందము” అని చెప్పబడుచున్నది. అగ్ని ఉష్ణము, ప్రకాశము కలిసి కలిగియున్నట్లే, ఆత్మ సత్, చిత్, ఆనందములు కలిగియున్నది. శాస్త్రములందు బ్రహ్మసచ్చిదానంద రూపము అనిచెప్పబడినది - “సత్యం, జ్ఞానమనంతం బ్రహ్మ”, “ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ”, “విజ్ఞానమానందం బ్రహ్మ” అనువాక్యములు అట్లు చెప్పుచున్నవి. అందుచేత ఆత్మ బ్రహ్మ స్వరూపమే. 'బ్రహ్మ' అనగా వ్యాపించునది; బ్రహ్మ అను మాట “బృహి, బృహి వృద్ధౌ” అను ధాతువునుండి కలిగినది. బ్రహ్మ శబ్దము అడ్డు, ఆపు లేక వ్యాపించునది అని అర్థమగుచున్నది. అది ఎట్లనగా - దేనికి దేశమువలన అంతము - పరిమితి - లేదో అది వ్యాపకము - అందుచేత ఆత్మ బ్రహ్మకంటె భిన్నమైనది - వేఱైనది - అయినచో అది దేశము వల్ల అంతము గలది - పరిమితి గలది - అగును - దేశమువలన అంతము గల దానికి కాలమువలన కూడ అంతము గలదు అని నియమము. (ఒక ప్రదేశమందుండి ఇంకొక ప్రదేశమందు ఉండని, ఒకకాలమందుండి ఇంకొక కాలమందుండనిదే అని నియమము). అందుచేత అట్టి వస్తువు నిత్యమైనది కాదు - ఎల్లపుడు ఉండునది కాదు. ఏ వస్తువునకు కాలముచే అంతము కలదో ఆ వస్తువు అనిత్యము. అందుచేత ఆత్మ బ్రహ్మ కంటె వేఱుకాదు - బ్రహ్మ ఆత్మకంటె వేఱైనదే అయినచో బ్రహ్మ అనాత్మ యగును - అనాత్మ వస్తువు అయిన కుండ మొదలగునవి జడము - అందుచేత ఆత్మ కంటె భిన్నమైన బ్రహ్మ జడమగును - అందుచేత బ్రహ్మ ఆత్మ కంటె వేఱుకాదు - ఆత్మ బ్రహ్మ స్వరూపమే).

  1. “కో(అ)యమాత్మేతి వయ ముపాస్మహే? కతరః స ఆత్మా? యేనవా పశ్యతి, యేన నా శ్రుణోతి యేనవా గంధానాజిఘ్రతి, యేన వా వాచం వ్యాకరోతి యేనవా స్వాదు చా స్వాదు చ విజానాతి?.

“యదైతధ్హ్రుదయం, మనశ్చైతత్, సంజ్ఞాన మజ్ఞానం విజ్ఞానం, ప్రజ్ఞానం, మేథా, దృష్టి ర్థిఋతి, ర్మనీషా, జాతిః సంకల్పః క్రతురసుః కామో వశ ఇతి సర్వాణ్యే వైతాని ప్రజ్ఞానస్య నామధేయాని భవంతి.

“ఏష బ్రహ్మై ష ఇంద్ర ఏష ప్రజాపతి రేతే సర్వే దేవా, ఇమాని చ పంచమహాభూతాని, పృధివీ వాయురాకాశ ఆపో జ్యోతిం షీత్యే తాని మాని చ క్షుద్ర మిశ్రాణీవ బీజానీ తరాణి, చేతరాణి చాండ జాని చ జరూయుజాని చ, స్వేదజాని, చోద్భిజ్ఞాని, చాశ్వా, గావః, పురుషా, హస్తినో యత్కింకించేదం ప్రాణి జంగమంచ, పతత్రిచ, యచ్చ స్థావరం సర్వం తత్ప్రజ్ఞా నేత్రం ప్రజ్ఞానే ప్రతిష్టితం, ప్రజ్ఞానేత్రో లోకః ప్రజ్ఞా ప్రతిష్టా, ప్రజ్ఞానం బ్రహ్మ” (ఐతరేయోపనిషత్)

(ఆత్మ నగా ఎవరు అని మేము ఉపాసించవలెను? దేనివలన చూచుచున్నాడు, దేనివలన వినుచున్నాడు, దేనివలన గంధమును వాసన చూచుచున్నాడు, దేనివలన మాట్లాడుచున్నాడు, మంచి చెడ్డ తెలుసు కొనుచున్నాడు ఆ ఆత్మ ఎటువంటిది?

(ఏది హృదయమో, ఏది మనస్సో, ఏది సం జ్ఞానము, విజ్ఞానము, ప్రజ్ఞానము, మేథా, దృష్టి, ధృతి, మనీషా, జాతి, సంకల్పము, క్రతువు, అసువు, కామము, ఇవన్నియు ప్రజ్ఞానము యొక్క పేర్లు).

(ఇదే బ్రహ్మ, ఇదే ఇంద్రుడు, ఇదే ప్రజాపతి, ఈ సమస్త దేవతలు, ఈ అయిదు మహాభూతములు, భూమి, వాయువు, ఆకాశము, జలము, నక్షత్రములు, క్షుద్రములు మిశ్రములు అయిన ఇతర బీజములు, అండజములు - (గుడ్డులోనుండి పుట్టినవి) - జారాయుజములు - (మావి వలన పుట్టినవి) - స్వేదజములు - చమటవలన పుట్టినవి - ఉద్భిజ్జములు - భూమిని పగిలించుకొని పుట్టినవి -, అశ్వములు - ఆవులు, పురుషులు, ఏనుగులు, ఏ కొంచెము ప్రాణముగలవైన జంగమములు (చరములు, కదులునవి). స్థావరములు - కదలనివి, అచరములు - ఇవన్నియు ప్రజ్ఞానేత్రము, ప్రజ్ఞానమందు ప్రతిష్టింపబడియున్నవి; ప్రజ్ఞానేత్రము లోకము ప్రజ్ఞానమందు ప్రతిష్టింపబడినవి. ప్రజ్ఞానమే బ్రహ్మ. దీని వ్యాఖ్యానసారాంశము పైన 2.21 లో స్పష్టము చేయబడినది - ఆత్మ అనగా ఏది? ఏమిటి అను ప్రశ్నకు సమాధానము పైవాక్యములు చెప్పబడినవి. వాటిని బట్టి ఆత్మ అనగా పరబ్రహ్మ అనియే చెప్పబడినది -). (చూడుము – 2.21).

  1. “ఆత్మా నారాయణః పరః” (మంత్రపుష్పము)

(ఆత్మ నారయణుడే పరతత్వమైనవాడు).

  1. “ఓం తదాత్మా” ('ఓం' అని, 'తత్' అని చెప్పబడు పరమాత్మయే, పరబ్రహ్మమే ఆత్మ - ఆత్మ అనగా పరమాత్మయే).

  2. “సీ. --- సత్యు డనంతు డాఢ్యు

డాత్మ రూపంబున నశ్రాంతమును - - -

--- లింగశరీరంబు లీల దాల్చి - -” (శ్రీమదాంధ్రమహా భాగవతము - 7 - 2 - 39)

  1. “సీ. - - - భూతేంద్రియాశ్రయ విరహితమై విశుద్ధ

మైన జీవుని, విమలాంతరాత్ముడనైన నన్ను నేకముగ జూచు నరుడు మోక్ష

పదమార్గవర్తియై భాసిల్లు - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 9 - 320)

  1. ఆత్మ అనగా జీవుడు అని కూడ అర్థమున్నది -

    1. “దేవమష్యాది శరీరేషు ఆత్మతయాను ప్రవిష్టో జీవః దేవః, తద్వత్పరమాత్మా”.

(దేవతల శరీరములలో ఆత్మగా ప్రవేశించిన పరమాత్మ దేవుడు, మనుష్యులు మొదలగువారి శరీరములలో ఆత్మగా ప్రవేశించిన పరమాత్మ జీవాత్మయని చెప్పబడుచున్నాడు).

  1. చిదాభాసో జీవః.

(చిద్ఘనుడు - చైతన్య ఘనుడు అయిన పరమాత్మవలె భాసించు జీవాత్మ).

  1. “సీ. అఖిల భూతములందు నాత్మ రూపంబున నీశుండు హరియుండు నెల్ల ప్రొద్దు

బుద్ధ్యాది లక్షణంబుల గాన బడును ---“.

(సమస్త భూతములందు ఉన్న ఆత్మ తత్వము - పరమాత్మతత్వము - జీవుడు, జీవాత్మ అని చెప్పబడును).

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 2 - 36)

  1. “అహమాత్మా గుడాకేశ సర్వభూతాశయ స్థితః” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 10 - 20)

(సమస్త భూతములందు ఆత్మగా - జీవుడుగా, జీవాత్మగా - నున్నవాడను నేనే) - (పరమాత్మ).

  1. “ఏక ఏవ మహానాత్మా సో (అ)హంకారో (అ)భిధీయతే |

సజీవః సో(అ)౦తరాత్మేతి గీయతే తత్వ చింతకైః ||“.

(ఒకటే అయిన ఆత్మ అహంకారమని, జీవుడని, అంతరాత్మయని చెప్పబడుచున్నది).

  1. “జగదుత్పత్తి స్థితి లయకృద సంసారీ, సర్వజ్ఞః, సర్వ శక్తిః, సర్వ విత్, సర్వ మిదం జగత్ స్వతః > అన్యద్వస్త్వంతర మనుపాదాయై వాకాశాది క్రమేణ సృష్ట్వా స్వాత్మ ప్రబోధనార్థం సర్వాణి చ ప్రాణాది > మచ్ఛరీరాణి స్వయం ప్రవివేశ; ప్రవిశ్యచ స్వమాత్మానం యథా భూత మిదం బ్రహ్మాస్మీతి సాక్షాత్ప్రత్య > బుద్ధ్యత. తస్మాచ్చ స ఏవ సర్వ శరీరేషు ఏక ఏవాత్మా నాన్య ఇతి”. (శ్రీశంకరః)

(జగత్తునకు సృష్టి స్థితిలయములు చేయువాడున్నూ, సంసారికానివాడున్నూ - జననమరణములు ప్రవాహరూపముగా లేనివాడున్నూ - సర్వజ్ఞుడున్నూ, సర్వ శక్తిమంతుడున్నూ, సర్వమును తెలిసినవాడున్నూ, అయిన పరమాత్మ ఈ జగత్తునంతను ఇతరవస్తువు అవసరము లేకనే ఆకాశము మొదలగువాటిని వరుసగా - ఒకదానిలోనుండి ఒకటి చొప్పున - సృష్టించి ఆత్మ ప్రభోధనార్థము - బ్రహ్మజ్ఞానమును తెలియచేయకొఱకు - ప్రాణముతో కూడియున్న సమస్త శరీరములను ప్రవేశించెను, అట్లు ప్రవేశించి తనను తానే 'బ్రహ్మాస్మి' అని తెలుసుకొనెను. అందుచేత సమస్త శరీరములందు ఉన్నది ఆ ఆత్మయే - అందుచేత ఆత్మ అనగా జీవుడు, జీవాత్మ).

  1. జ్ఞానాధికరణ మాత్మా , నద్వివిధః : - పరమాత్మా జీవాత్మా చేతి. తత్రేశ్వరః సర్వజ్ఞః పరమాత్మా ఏక ఏవ; > జీవస్తు ప్రతిశరీరే భిన్నః, విభుః నిత్యశ్చ. (తర్క సంగ్రహే)

(జ్ఞానాధికరణం = జ్ఞానస్యాధికరణం, అధికరణత్వ మాశ్రయత్వం; తథా చ జ్ఞాన నిరూపితాశ్రయత్వమాత్మనో లక్షణం).

(ఆత్మ జ్ఞానము నధికరించి ఉండునది - అది రెండు విధములు - పరమాత్మ అని, జీవాత్మ అని. వాటిలో ఈశ్వరుడు పరమాత్మ సర్వజ్ఞుడు, అన్నింటిలోను ఉండినను ఒక్కడే. జీవుడు ప్రతిశరీరమందు వేఱు వేఱుగా ఉన్నాడు. పరమాత్మ నిత్యుడు).

  1. “గుణభేదా దాత్మ మూర్తిః అష్ట థా పరికీర్తితః |

జీవాత్మాచాంతరత్మా చ పరమాత్మా చనిర్మలః - ||“.

(త్రిగుణముల భేదమువలన ఆత్మయే ఎనిమిది విధముల విధములుగా చెప్పబడినవి - జీవాత్మ అని, అంతరాత్మ అని, పరమాత్మ అని - - - ).

  1. “యశ్చాయ మస్యాం పృధివ్యాం తేజోమయః , అమృతమయః, పురుషో, యశ్చాయమథ్యాత్మం శారీరస్తేజోమయో > (అ)మృతమయః పురుషో యమేవ స యోయమాత్మా”. (బృహదారణ్యకోపనిషత్)

(ఈ పృధివియందు తేజోమయుడు, నాశరహితుడు అగు ఏ పురుషుడు కలడో, దేహము నాశ్రయించి యున్న యే జీవుడు గలడో అతనే ఆత్మ).

  1. పుణ్యాత్ముడు, ధర్మాత్ముడు అనునపుడు - స్వభావమును తెలియచేయును. కఠినాత్ముడు, క్రూరాత్ముడు అనునపుడు మనస్సును, బుద్ద్ధిని ఆత్మ శబ్దము తెలియచేయును -

  2. ఆత్మ అను పదమునకు ఈ క్రిందవిధముగా నిర్వచనము చేయబడినది : -

    1. “యస్మాత్సర్య మాప్నోతి, సర్వమాదత్తే, సర్వమత్తిచ తస్మాదుచ్యతే ఆత్మేతి” (శాండిల్యోపనిషత్)

      1. “ఆప్నోతి, ఆదత్తే, అత్తి, అతతి ఇతి ఆత్మాః. ఆప్తిర్యధార్థజ్ఞానం, వ్యాప్తిశ్చ; ఆదత్తే కారణాత్ కార్యమానిర్భావయతి, ఆరాధనం చ కర్మ ప్రతిగృహ్ణాతి. అత్తి భుంక్తే, సం హరతి; అతతి సతతం అస్తి, నిత్యం ఇతి, సర్వదా రక్షణాయ అవతరతి. ఇతివా ఆత్మా పరమాత్మా అత్ర ఆప్తిః జ్ఞానం, వ్యాప్తిశ్చోచ్యతే, సత్తాస్ఫురణాభ్యాక్ సర్వం వ్యాప్నోతీతి సర్వజ్ఞత్వం, సర్వశక్తిత్వం చోచ్యతే. సత్తా ప్రదానేన ఉపాదానత్వ సూచనాత్ సర్వ శక్తిత్వం, అత్తీత్యనేన త్రివిధ పపరిచ్ఛేద రాహిత్యముచ్యతే ఇతి” (శ్రీ ఆనందగిరి)

“యచ్ఛాప్నోతి యదాదత్తే యచ్చాత్తి విషయానిహ (లింగపురాణము), యస్యాస్యనం తతో భావః తస్మాదాత్మేతి కథ్యతే”.

(ఇక్కడ ఆప్తిః అనగా యదార్థజ్ఞానము, వ్యాప్తియు - వ్యాపించుట యున్నూ. తనయొక్క సత్తాస్ఫురణ చేత -శక్తిసామర్థ్యములచేత - అంతటినీ, - అన్ని వస్తువులను వ్యాపించియున్నవాడు, ఇట్లు చెప్పుటచే సర్వజ్ఞత్వము - అన్నియు తెలిసియుండుట, అంతయు తెలిసియుండుట - సర్వ శక్తిత్వము - అన్నివిధములైన శక్తులు కలిగియుండుట - చెప్పబడినది. సర్వమునందు ప్రవేశించి వ్యాపించియుండు స్వభావముకలవాడు కనుకనే - వ్యాపనశీలుడు కనుకనే 'విష్ణువు' అని చెప్పబడు చున్నాడు - (చూడుము - 'విష్ణువు') . ఈ కారణమువలన ఆత్మ అని చెప్పబడినది). “ఆపః వ్యాప్తే” ఇతి ధాత్వర్థాను సారేణ వ్యాపకః ఆత్మ శబ్దార్థః”

(ఆపః అను మాటకు వ్యాపించునది అని అర్థమగుటచేత ఆ ధాతువువలన పుట్టిన 'ఆత్మ' అనుమాటకువ్యాపించునది అని అర్థము.

“యచ్చ కించి జ్జగత్సర్వం (సత్యం) దృశ్యతే, శ్రూయతేపివా |

అంతర్బహిశ్చ తత్సర్వం వ్యాప్య నారాయణ స్థితః - (మంత్రపుష్పం)

(ఈ సమస్తమైన సృష్టి అంతటిలోను మనకు ఏ కొంచెము కనబడుచున్నదో, ఇంతకంటె ఇంకా ఉన్నదని తెలిసినవారు చెప్పగా వినుచున్నామో అదియు, ఇంకను మిగిలియున్న సర్వ ప్రపంచములోను, లోపల, బైట- దానిలోని ప్రతివస్తువులోను, దాని బైట - పూర్తిగా నారాయణుడు వ్యాపించియున్నాడు. అందుచేత ఆత్మ యనగా భగవంతుడగు నారాయణుడే. మొదట - సృష్టికిముందు - తాను ఒకడే అయినను క్రమముగా, కాలము గడిచినకొలది ఈ సృష్టిలో ఉన్న సమస్త వస్తువులుగా తానే మారి వ్యాపించియున్నవాడు కనుక ఆత్మ అనగా భగవంతుడే.

(ప్రతివస్తువులోను తాను ప్రవేశించి, దానికి తన సత్తానిచ్చి, ఉపాదానకారణమగుటవలన సర్వశక్తులు గలవాడు అని కూడ సూచింపబడినది. భగవంతునియొక్క సత్తా (శక్తి, అంశ) లేనిదే ఏ వస్తువైనను వ్యాపించదు, వృద్ధి బొందదు, చలించదు. చిత్ర విచిత్రమై ఊహాతీతమైన సృష్టిస్థితిలయములుగల ఈ సమస్త ప్రపంచము - దానిలో గల ప్రతివస్తువు - నిర్ణీతమైన సరణిలో (according to natural laws), విధి తప్పకుండునట్లు చేయుటకు తగిన జ్ఞానము కలిగియుండుటచేత భగవంతునికి సర్వజ్ఞత్వము చెప్పబడినది, ఈ సృష్టిలో అమలులో లేని శాస్త్రము (Science) ఒక్కటియును లేదు - ఇప్పటికి తెలిసివవి, ఇంకా తెలియనివి అయిన శాస్త్రములెన్నియో కలిపి వాటి పర్యవసానముగ కలిగినదీ సృష్టి. ఈ సృష్టిలో సమస్త శాస్త్రముల జ్ఞానము ఇమిడియున్నది. ఇట్టి జ్ఞానములేనిదే సృష్టి చేయుట అసంభవము - కనుకాట్టి జ్ఞానముకలవాడు కనుక భగవంతునికే సర్వజ్ఞత్వము సార్థకమైనది. ఈ సర్వజ్ఞత్వము కలిగియుండుటచేతనే భగవంతుని ఆత్మ అని చెప్పుచున్నారు. అందుచేత ఆత్మ అనగా భగవంతుడే).

  1. “ఆప్నోతీతిహ్యాత్మా, సర్వదేశకాల సర్వ వస్తు వ్యాప్తత్వాత్ సం కర్షణాదీనామపి స ఆత్మా”

(సర్వదేశములందు, సర్వకాలములందు, సర్వవస్తువులందు వ్యాపించి యుండుటవలన భగవంతుడు ఆత్మయని చెప్పబడుచున్నాడు - పరవాసుదేవవ్యూహమునుండి, ఒకదానిలోనుండి ఒకటిపుట్టిన సంకర్షణ, ప్రద్యుమ్న, అనిరుద్ధ వూహములందు కూడా వ్యాపించియున్నవాడు. అందుచేత ఆత్మ అనగా భగవంతుడే).

  1. “'అతీతి' వ్యాప్నోతిత్యాత్మా”, “అవితి సంతతం అవిచ్ఛేదేన వ్యాప్నోతీత్యాత్మా” ; “సర్వ వ్యాపకం - : ఆ సమంతాత్ తిష్టతీత్యాత్మా” -

(వ్యాపించునది ఆత్మ; ఎల్లపుడు, తెగతెంపులేక వ్యాపించునది ఆత్మ; అన్నింటిలోను వ్యాపించునది ఆత్మ - అంతట ఉన్నది ఆత్మ).

  1. 'ఆదత్తే' అనగా కారణమునుండి కార్యవస్తువును ఆవిర్భవింపచేయువాడు, కలుగచేయువాడు, పుట్టించు వాడు - “ఆకాశా ద్వాయుః, వాయోరగ్నిః, అగ్నేరాపః, అభ్యః పృధివీ” .

(ఆకాశమునుండి వాయువు పుట్టినది, వాయువులో నుండి అగ్ని, అగ్నిలోనుండి నీరు, నీటిలోనుండి భూమి పుట్టినవి.ఆకాశము కారణము, వాయువు కార్యము - వాయువు కారణము, వాయువులోనుండి పుట్టిన అగ్ని కార్యము, అగ్ని కారణము, దానిలోనుండి పుట్టిన నీరు కార్యము; నీరు కారణము, దానిలోనుండి పుట్టిన భూమి కార్యము - ఇది ఉదాహరణమాత్రమే. కారణమైన వస్తువులందు తాను ప్రవే శించి తన చిచ్ఛక్తిచే - సత్తాస్ఫూర్తిచే - కార్య వస్తువులను పుట్టింపచేయుచున్నాడు. ఈ సృష్టిలో ఉన్న ప్రతివస్తువు ఇంకొక వస్తువులోనుండి పుట్టినదే. ఏ వస్తువైనను తనంతట అది పుట్టలేదు. అందుచేత ప్రతి కారణవస్తువులోనుండి కార్యవస్తువు పుట్టుటకు తానే కారణమైనవాడు – “దైవ ప్రేరితంబై స్పర్శ తన్మాత్రగుణకంబగు వాయువు వలన రూపంబును, దానివలన దేజంబునుం బుట్టె - - - రూప తన్మాత్రంబువలన దైవచోదింబై వికారంబునొందు తేజస్సువలన రసతన్మాత్రంబు పుట్టె - - - రసతన్మాత్రంబువలన దైవచోదితంబై వికారంబునొందిన జలంబువలన గంధతన్మాత్రంబు పుట్టె”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 896)

సీ. “--- మాయాంశకాలాది గుణాత్మకంబు

నైన మహత్తత్త్వ మచ్యుత దృగ్గోచరమగుచు విశ్వనిర్మాణవాంఛ

నందుట జేసి రూపాంతరంబుల బొందినట్టి మహత్తత్వమందు నోలి

- - - మహిత భూతేంద్రియక మనోమయమనంగ

తగునహంకారతత్వముముత్పన్నమయ్యె - -” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 4 - 201)

వ. గగనంబు గాలమాయాంశయోగంబునం బుండరీకాక్షు నిరీక్షణంబున స్పర్శతన్మాత్రంబువలన వాయువుం గలిగించె తేజంబు కాలమాయాంశయోగంబున నుత్తమశ్లోకుని విలోకనంబున బవమానయుక్తంబగుచు రసతన్మాత్రంబువలన నంబువులం బుట్టించె; సలిలంబు గాలమాయాంశ యోగంబునం బరమేశ్వరానుగ్రహంబుగలిగి తేజోయుక్తంబైన గంధగుణంబువలన బృధివి కలిగించె“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 4 - 202)

సృష్టి ప్రారంభములో కూడ తన ఈక్షణమువలననే - సంకల్పమువలననే, తాను ప్రకృతిలో ప్రవేశించుటచేతనే ప్రకృతివలనమహత్తత్త్వంబు పుట్టెను – “సైక్షిత” “స అకామ యత” –

తే. ---

---

---

--- తనభువన నిర్మాణ వాంఛ

తే. బుద్ధి దోచిన నమ్మహాపురుష వరుడు

- - -

భూరి మాయాభిధాన విస్ఫురిత శక్తి

వినుతికెక్కిన యట్టి యవిద్యయందు

క. పురుషాకృతి నాత్మంశ

స్ఫురణముగల శక్తి నిలిపి, పురుషోత్తముడు

- - -

--- విశ్వమపుడు దగ బుట్టించెన్ “. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 5 - 198, 199, 200)

దీనివలన తెలియునదేమనగా - అప్పటినుండి ఇప్పటివఱకు, ఇకముందుకూడ ప్రతివస్తువులోను భగవంతుడు ఉండుటచేతనే దానిలోనుండి మఱియొక వస్తువు పుట్టుచున్నది - అనగా కారణవస్తువునుండి కార్య వస్తువు పుట్టుచున్నది. అందుచేత భగవంతుడు ఆత్మ అని చెప్పబడుచున్నాడు).

  1. “యచ్ఛాత్తి విషయానిహ” - “అత్తి, భుంక్తే, సంహరతి”, “అత్తత్యనేన సంహర్తృత్వం”. అత్తి అనగా తినునది, - విషయములను తినునది, సంహరించునది - కాలము గతించిన వస్తువును సంహరించునది, లేక, ప్రళయకాలమందు అన్నింటినీ సంహరించునది - 'హరి', ప్రతి జీవికి ఆహారం కావలెను. ప్రతిజీవికి ఆహారము ఇంకొక జీవియే. శ్రీ వ్యాసమహర్షి బ్రహ్మ సూత్రాలలో 'బ్రహ్మ' అను మాటకు “అత్తా చరా చర గ్రహణాత్” (స్థావరజంగమాత్మకమగు ప్రపంచమును గ్రహించువాడు, గ్రసియించువాడు, తినువాడు) అని చెప్పియుండెను. - అట్లు తినువాడు కనుక బ్రహ్మ అని చెప్పబడుచున్నాడు. జీవకణము - (living cell) యొక్క మూడు గుణములలో - శక్తులలో, వృత్తులలో - ఒకటి తినుట. ఆ ఆత్మ శక్తి జీవకణములలో నుండుటవలననే వాటికి ఆ గుణము కలిగినది. ఆ జీవకణమను ఉపాధిలో ఉన్నది భగవచ్ఛక్తి, అదే ఆత్మ. ఈ ప్రపంచములో ఒకజీవి ఇంకొక జీవిని తినుట మనకు తెలిసిన విషయమే . శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతములో ఇట్లు చెప్పబడియున్నది : - “కరంబులుగల జంతువులకు కరంబులులేని చతుష్పదంబులు ఆహారంబులగు - చరణంబులుగల ప్రాణులకు చరణంబులేని తృణాదులు భక్షణీయంబులగు. అధిక జన్మంబులుగల వ్యాఘ్రాదులకు నల్ప జన్మంబులు గల మృగాదులు భోజ్యంబులగు. సకల దేహి దేహంబులందు జీవుండు గలుగుటంజేసి జీవునికి జీవుండ జీవికయగు. సహస్తా సహస్తాది రూపంబైన విశ్వమంతయు నీశ్వరుండుగా తెలియుము”. (1 - 13 - ). ఈ గుణము కలిగియున్నదికనుక ఆత్మ).

“సీ.ఆదికాలంబున నా ప్రజాపతి పతియైన లోకేశ్వరుం డచ్యుతుండు

పద్మనేత్రుడు వనస్పతుల నోషధి ముఖ్యజాతంబు నిషంబు నూర్జంబుగోరి

కల్పించె; నందు ముఖ్యంబైన యన్నంబు నచరంబులైనట్టి యపదమెల్ల

బాదచారులకును బాల్వెట్టి, యిరుగాళ్ళు చేతులు గలిగిన జీవతతికి

తే. పాణులొగిలేని యా చతుష్పాత్తు లెల్ల

నన్నముగ బూని గావించె - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 6 - 4 - 197)

  1. “అతీతత్యనేన త్రివిధ పరిచ్ఛేద రాహిత్యముచ్యతే” -

(దేశకాల వస్తువులవలన గలిగెడు మూడు విధములైన పరిచ్ఛేదము - పరిమితి (limitation) లేక యుండునది. (చూడుము - “ఆప్నోతి” -).

  1. “యచ్చాస్య సంతతో భావః యేన కారణేన అస్య ఆత్మనః సంతతః నిరంతరో భావః.”

(ఆత్మ నిత్యమైనది –

“అవినాశి తు తద్విద్ధి యేన సర్వమిదం తతం |

వినాశమవ్యయస్యాస్య న కశ్చిత్ కర్తు మర్హతి ||

నిత్యః శాశ్వతో(అ)యం పురాణో న హస్యతే హన్యమానే శరీరే ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 2 - 17, 20)

ఈ సమస్త ప్రపంచములోను ఏది పూర్తిగా వ్యాపించియున్నదో అది నాశము లేనిది అని తెలుసుకొనుము. అటువంటి ఈ ఆత్మను - క్షీణించనటువంటి ఈ ఆత్మను నశింపచేయుటకు ఎవరికిని సమర్థత లేదు - - - ఈ ఆత్మ జన్మలేనిది, ఎల్లకాలమందు ఉండునది,శాశ్వతమైనది).

(పైన చెప్పబడిన నిర్వచనముయొక్క సారాంశమేమన - ఆత్మ అనగా తాను సృష్టించిన సమస్త వస్తువులలోను వ్యాపించియుండి, యన శక్తిని వాటికి యిచ్చి పని చేయించునది. సమస్త ప్రపంచమును సృష్టిచేయుటవలన సర్వజ్ఞత్వము కలిగియున్నది. తనలోనుండి పుట్టిన సమస్త వస్తువులను, కారణమునుండి కార్యము కలిగిన రీతిని, పుట్టించునది. దీనిలో ఉన్నది, దీనిలో లేదు, ఇక్కడ ఉన్నది, అక్కడలేదు, అప్పుడు ఉన్నాడు, ఇప్పుడు లేడు అను మూడు విధములైన పరిచ్ఛేదము - దేశ, కాల, వస్తువులవలన కలిగెడు పరిచ్ఛేదము - లేనిది - ఇటువంటి లక్షణములుగలవాడు పరబ్రహ్మమే కనుక ఆత్మ అనగా పరబ్రహ్మమే).

  1. ఆత్మ అను పదమునకు ఈ క్రిందవిధముగ అర్థము చెప్పబడినది : -

    1. “ఆప్నోతే రత్తే రతతేర్వా పరః సర్వజ్ఞః సర్వ శక్తి రసనాయాది సర్వ సంసారధర్మ వర్జితో నిత్య > శుద్ధ బుద్ధ ముక్త స్వభావో, అజో, అజరో, అమరో, అమృతో, అభయో, అద్వయః వై”. > (శ్రీశంకరః)

(ఆప్నోతి, అత్తి, అతతి, అనుటవలన సర్వ శక్తిమంతుడైనటువంటిన్నీ సంసారమునకు సంబంధించిన ధర్మములేవియు లేనటువంటిన్నీ, నిత్యుడు, శుద్ధుడు, బుద్ధుడు, ముక్తుడు అను స్వభావము కలిగినటువంటిన్నీ, జన్మలేనివాడు, ముసలి తనము లేనివాడు, మరణము లేనివాడు లేనివాడు, అమృతస్వరూపుడు అయినటువంటిన్నీ,మోక్షస్వరూపు డైనటువంటిన్నీ, అభయమునిచ్చువాడున్నూ, అద్వయుడు అయినటువంటి ఆ పరమాత్మ, పరబ్రహ్మమే చెప్పబడుచున్నాడు).

  1. సర్వకారక క్రియాఫల విభాగాత్మక సంసార శూన్యః ఆత్మా. కారక, క్రియా, ఫల విభాగ సాక్షిత్వాత్ ఆత్మనః > అసంసారిత్వం.

(సకలమైన సాధనములు, క్రియలు, ఫలములు అను మూడు విధములైన భేదములు స్వరూపముగా గల సంసారము లేనివాడు - సాధనము, క్రియ, ఫలము అను ఈ మూడింటింకినీ సాక్షి అయినందున ఆత్మ సంసారము లేనివాడు).

  1. ఆత్మ శబ్దోపి ఆదేయం, కర్మఫలం మాతి అనుభవతి ఇత్యుత్పత్యా కర్మఫల భోక్తృత్వ లింగ ప్రతిపాదకం ఇతి > భావః - “ఆదేయం, ఉపాదేయం - సుఖం, సుఖసాధనం చ మాతి అనుభవతీత్యాత్మా” ఇతి నిర్వచనం.

(ఆదేయమనగా ఉపాదేయము, సుఖము, సుఖసాధనము అన్నమాట - దానిని, కర్మఫల రూపమైన సుఖమును (జీవాత్మగా) అనుభవించునది - కనుక ఆత్మ).

  1. “ఆప్నోతి సకలం కార్యం తస్మాదాత్మేతి గీయతే”.

(కార్యమునంతను, అనగా సకల ప్రపంచమును, పొందుచున్నాడు. అందుచేత ఆత్మ అని చెప్పబడుచున్నాడు).

  1. “నిత్య చైతన్య స్వరూప ఏవ ఆత్మా”. (ఎల్లపుడు చైతన్యమే స్వరూపముగా గలవాడు).

  2. “చిద్రూప ఏవ చైతన్య గుణకః ఇతి చిద్రూపతాహి స్వయం ప్రకాశతా”.

(చిద్రూపమనగా చైతన్యగుణముకలిగియుండుట, స్వయముగా ప్రకాశించుట - చైతన్యమాత్రమే స్వభావ ముగా గలది, జ్ఞానమే స్వరూపముగా గలది - “జ్ఞానాకారిత్వాత్”.

  1. ఆత్మా స్వయం ప్రకాశత్వాత్ తేజస్తుల్యః; స్వయం జ్యోతి స్వరూపః.

(ఆత్మ స్వయం ప్రకాశమగుటవలన తేజస్సుతో - కాంతితో సమానమైనది - తేజస్సే రూపముగా గలది. –

“తేజోరాశిః సర్వతో దీప్తిమంతం” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 11 - 17)

“మయా ప్రసన్నేన తవార్జునేదం రూపం పరం దర్శితమాత్మ యోగాత్ |

తేజోమయం విశ్వమనంతమాద్యం - - -” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 11 - 47)

(తేజోమయమైన నా విశ్వరూపమును నీయడల ప్రసన్నుడగుటచేత నీకు చూపించితిని).

“స్వయంజ్యోతిస్స్వరూపాత్మకం” (శ్రీరామకర్ణామృతం - 2 - 58)

  1. “ఆత్మానామ జడస్యాస్య ప్రపంచస్య ప్రకాశకః” (పరాశర పురాణే)

(ఆత్మ ఈ జడప్రపంచమును ప్రకాశింపచేయునది - జడమై చైతన్యములేనిదానిని, చైతన్యవంతముగా చేయునది).

  1. ఆత్మాహి నామ స్వరూపం.

(ఈ ప్రపంచములో నామరూపములుగల ప్రతివస్తువు ఆత్మయే. ఆత్మలోనుండి పుట్టి, ఆత్మ సత్తాస్ఫూర్తి కలిగియుండుటవలన ఆ వస్తువులన్నియు ఆత్మ రూపములే, వాటి నామములన్నియు ఆత్మనామములే. అందుచేతనే భగవంతునికి 'విశ్వం' అను పేరుకలిగినది - ప్రపంచరూపుడు.

“విశ్వం నారాయణం దేవం”. (మంత్రపుష్పం)

  1. “ఏక ఏవ ఆత్మ శబ్దః చేతనా చేతన విషయో భవిష్యతి -” భూతాత్మాచేంద్రియాత్మా చ “ఇతి ప్రయోగదర్శనాత్” > (శ్రీ శంకరః)

(భూతములలోన, ఇంద్రియములలోన ఉన్న ఆత్మ ఒకటే అని ప్రయోగము కలదు కనుక ఆత్మ అనునది ఒకటే చేతనము అచేతనము అయి ఉన్నది - “తదనుప్రవిశ్య సచ్చ, త్యచ్చా బహవత్” (తను చేసిన సృష్టిలో తాను ప్రవేశించి సద్వస్తువు, అసద్వస్తువు గా తానే మారెను).

  1. త్వక్చర్మమాంస రోమాంగుష్టాంగుల్య పృష్ఠవంశ నఖ దుల్బోదర నాభి మేఢ్రకట్యూరు కపోల శ్రోత్ర భ్రూ > లలాట బాహు పార్శ్వక్షీణి భవంతి, జాయతే, మియతే ఇత్యేష ఆత్మా“.

(త్వక్కు, చర్మము, మాంసము, రోమములు, అంగుష్టము, అంగులి వంశగోళ్ళు, గుల్ఫము, ఉదరము, నాభి, మేఢ్రము, కటి ప్రదేశము, తొడలు, కపోలము, శ్రోత్రము, కనుబొమలు. లలాటము. బాహువులు, కండ్లు, ఇవన్నియు ఆత్మయే).

  1. యః సర్వేషు భూతేషు తిష్టన్ సర్వేభ్యో భూతేభ్యో అంతరః, యం సర్వాణి భూతాని న విదుః, యస్య సర్వాణి > భూతాని శరీరం, యః సర్వాణి భూతాన్యంతరో యమయత్యేష స ఆత్మా (అ) oతర్యామ్యమృతః“. > (బృహదారణ్యకోపనిషత్)

(ఎవడు సర్వభూతములందు, అంతరాత్మగా లోపల ఉన్నప్పటికీ భూతములు అతనిని ఎఱుగవో, సమస్త భూతములు ఎవనికి శరీరమో, ఎవడు సమస్తభూతములను వాటిలోనుండి నియమించునో, అతను ఆత్మ, అంతర్యామి, అమృతుడు).

  1. యస్మిన్ ద్యౌః పృధివీ చాంతరిక్షమోతం మనస్సహ ప్రాణైశ్చ సర్వైః, తమేవైకం జానథ ఆత్మాన మన్యో వాచో > విముంచథ, అమృతస్యైష సేతుః” (ముండకోపనిషత్ - 2 - 2 - 5 - 1)

(స్వర్గము, భూమి, ఆకాశము, ప్రాణములతో కూడిన మనస్సు ఎవనియందు ఓతమై యున్నవో - అనగా బట్టలోని నిలువుగానేసిన దారములు, అడ్డుగా నేసినదారములు బట్ట అంతటను వ్యాపించి, దానిని ఆనుకొని, దానిని బట్ట రూపముగాచేసి నిలబెట్టుచున్నవో - ఆ ప్రకారము ఇవి అన్నియు సంధింపబడియున్నవో - ఆ ఒక్కనినే ఆత్మగా తెలుసుకొనుము, మిగిలిన మాటలను విడిచి పెట్టుము. ఆ ఆత్మ అమృతత్వమునకు సేతువు).

“ఓత ప్రోతసమస్త వస్తు నిచయం చోంకార బీజాక్షరం” (శ్రీరామ కర్ణామృతం - 5 - 2)

(బట్టలో పొడుగుదారములు, అడ్డుదారములు ఏ ప్రకారముగా పూర్తిగా వ్యాపించియున్నవో ఆ ప్రకారముగానే ప్రపంచకములోని వస్తువులన్నింటిలోను ఆత్మ - భగవతుదైన శ్రీరామచంద్రుడు - పూర్తిగా, ఇంకొక వస్తువులేకుండా, వ్యాపించియున్నాడు).

“మ యి సర్వమిదం ప్రోతం సూత్రే మణిగణా ఇవ –” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 7 - 7)

(ఒకదారమందు గుచ్చబడిన మణులు, ఆదారమునే ఆధారముగా చేసుకొని, దానిని వదలకయుండునో, ఆ మణులన్నింటిలోను ఆ దారము దూరి వాటిని కట్టిపెట్టి తనవశములో ఎట్లు ఉంచుకొనునో, ఆ ప్రకారముగానే ఈ ప్రపంచములోని వస్తువులన్నియు నన్నే - భగవంతునే - ఆధారముగా చేసుకొనియున్నవి; నేను వాటిని కంటిని కనబడని నా శక్తి యను దారముతో కట్టి పెట్టి నా అధీనములో ఉంచుకొనియున్నాను. అవి వేఱు వేఱుగా నేనే, అవన్నీ కలిపి ఒకటిగా కూడ నేనే).

“మ యా తతమిదం సర్వం జగదవ్యక్తమూర్తినా”. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 9 - 4)

(ఈ సమస్తమైన జగత్తూ ఇంద్రియములకు గోచరముకాని నాచేత వ్యాపింపబడియున్నది - అనగా, ఈ జగత్తు అంతటలోను, ప్రతివస్తువునకు లోపల పైన నేను వ్యాపించియున్నాను. ఈ ప్రకారము నేను వ్యాపించి ఉన్నట్లు స్పష్టముగా కంటికి కనబడను - నేను త్రివిధ పరిచ్చేదరహితుడను, అంతటా, అన్నింటిలోను ప్రవేశించి వాటిలో పూర్తిగా వ్యాపించియున్నాను. ఉప్పు కణికలో, లోపల పైన, అంతటా ఉప్పురసమే ఉన్నట్లు నేను అంతటను లోపల, పైన వ్యాపించియున్నాను. వస్తువులన్నీ నాలోనే ఉన్నాయి - అనగా - ఈ వస్తువులన్నీ ఒకే వస్తువుగా నేను ఉన్నాను. అందుచేత - ఇట్లు అన్నింటిలోను పూర్తిగా వ్యాపించియుండుట చేత నన్ను విష్ణువని, పూర్ణుడు అని అందురు - ఈ ప్రకారముగా ఉండునదే ఆత్మ అని తెలుసుకొనుము).

  1. “దేహేంద్రియ మనోబుద్ధిః ప్రకృతిభ్యో విలక్షణః |

తద్వృత్తి సాక్షిణం విద్యాదాత్మానం రాజవత్సదా ||“.

(దేహము, ఇంద్రియములు, మనస్సు, బుద్ధి, ప్రకృతి, మాయ - వీటికంటె వేరైనవాడు, వీటి లక్షణములు లేనివాడు, వీటి వ్యాపరములకు సాక్షి అయినవాడు - ఆత్మ - భృత్యుని కంటె వేఱైన రాజువలె).

(సమష్టి స్థూల సూక్ష్మ కారణ శరీరములకంటెను వాటియొక్క జగత్స్వప్న సుషుప్తులను అవస్థారూపమైనట్టియు, సత్వ రజస్తమో గుణాత్మకమైనట్టియు, అవిద్య - మాయ, లేక ప్రకృతి - కంటెను, దాని నభిమానించు విశ్వ, తైజస, ప్రాజ్ఞులను నామభేదములు గల జీవులకంటెను, వేరై, వ్యష్టి ప్రపంచమునకు సాక్షియై చూచు చుండువాడు ఆత్మ).

  1. “జాగరణ స్వప్న సుషుప్తులను వృత్తులెవ్వనిచేత నెఱుంగంబడు నతండాత్మ యండ్రు”. > (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 7 - 237)

  2. స్థూల సూక్ష్మ కారణ శరీరాద్వ్యతిరిక్తో, అవస్థాత్రయసాక్షీ సచ్చిదానంద స్వరూపో యస్తిష్టతి న ఆత్మా“.

(స్థూల సూక్ష్మ కారణ శరీరములకు వ్యతిరేకమైనదై జాగ్రత్స్వప్న సుషుప్త్యవస్థలకు సాక్షిగానుండు సచ్చిదానందస్వరూపమైనది ఆత్మ).

  1. “అహంకారాది దేహాంతో వేద్యోనాత్మ, ఘటాదివత్ |

తత్సాక్షి సర్వగో జ్యోతిరాత్మా త్వం శబ్ద లక్షితః ||“.

(అహంకారము, - అహంకారతత్వము, మొదలు దేహమువఱకూ గలవన్నియు - ప్రపంచకమంతయు -, ఘటము మొదలగువాటివలె అన్నియు - వేద్యములే, దృశ్యములే అవి ఆత్మకాదు - వాటి అన్నింటిలోను ప్రవేశించి, వాటన్నింటికీ సాక్షిగా చూచునది, ద్రష్ట, ఆత్మ. “తత్వమసి” - తత్ త్వం అసి -అను మహావాక్యములోని త్వం = నీవు అను శబ్దమునకు అర్థమైనది ఆత్మయే - జీవాత్మయే పరమాత్మ).

  1. “ఆతత గుణత్వాత్ ఆత్మేతి భణ్యతే”.

(అన్నింటిలోను వ్యాపించియుండు గుణము కలవాడు కనుక ఆత్మయని చెప్పబడుచున్నది).

  1. “యచ్చిత్త త్వ మానా ఖ్యేయం న ఆత్మా పరమేశ్వరః” (యోగవాశిష్టము - 114 - 12)

(చెప్పనలవికాని చైతన్యము - చిత్ తత్వము - ఆత్మ).

  1. “ఆస్తంబ పర్యంతం తృణాది యదిదం జగత్ |

తత్సర్వం సర్వదాత్మైవ, నావిద్యా విద్యతే(అ)నఘ ||” (యోగవాశిష్టము - 114 - 13)

(గడ్డిపోచమొదలు, స్తంబము మొదలు చతుర్ముఖ బ్రహ్మ వఱకుగల జగత్తు అంతయు ఎల్లపుడు ఆత్మ స్వరూపమే, అవిద్యయనునది లేనేలేదు - ప్రపంచములో కనబడునదంతయు ప్రకృతియొక్క వికారములు, అందులో ఎన్నడు విడువని చైతన్యశక్తిరూపములో ఉన్న భగవంతుడు కలిసియున్నదే - ఈ రెండునూ భగవంతునిలోనుండి పుట్టినవే - కనుక భగవంతుని మూర్తులే . అందుచేత ప్రపంచములో ఉన్నదంతా భగవంతుడే - ఇతర వస్తువులేదు - భగవంతుడు అద్వయుడు - “అంతారామమయం బీ జగమంతా రామమయం” -).

  1. “యావత్సర్వం న సంత్యక్తం తావదాత్మా న లభ్యతే |

సర్వ వస్తుపరిత్యాగే శేష ఆత్మేతి కథ్యతే |

ఆత్మావలోకనార్ధంతు తస్మాత్ సర్వం పరిత్యజేత్” (అన్నపూర్ణోపనిషత్)

(సమస్తమైన వాటిని వదలనంతకాలము ఆత్మ లభించదు, దొరకదు. అన్ని వస్తువులను పరిత్యజించిన తర్వాత - ఆత్మకాదని విడిచిన తర్వాత - మిగిలినదే ఆత్మ అని చెప్పబడినది. అందుచేత ఆత్మ దర్శనము కావలెనంటె అన్నింటిని పరిత్యజించవలెను -).

  1. “ఆత్మై వేదం సర్వం” (చాందోగ్యోపనిషత్)

(ఈ కనబడు ప్రపంచమంతయు ఆత్మయే).

“ఆత్మ మాత్రమిదం సర్వం - ఆత్మనో(అ)న్యన్న కించన” - ఇతి శ్రుతేః -

(ఈ కనబడు ప్రపంచమంతయు ఆత్మ మాత్రమే - ఇంకొకటి ఏమియు లేదు).

  1. సీ. ---

దవిలి భూతేంద్రియాంతఃకరణంబుల భాసిల్లుచున్న యీ ప్రకృతిరూప

తే. బ్రహ్మమునకాత్మ దా బృథగ్భావమగుచు

ద్రష్ట య యి బ్రహ్మ సంజ్ఞచే దనరుచుండు

---” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 28 - 943)

  1. “దేవ తిర్యఙ్మనుష్య నాగ పక్షి తృణ గుల్మలతాది సర్వజీవులకును సూర్యుండాత్మ యగుచునుండు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 10 - 2 - 73)

(భూమిమీదనుండు నరులు, పశువులు, పక్షులు, చెట్లు మొదలగు జీవులన్నియు సూర్యరశ్మిలోని చైతన్య శక్తి (Energy) చేతనే పుట్టుచున్నవి, పెరుగుచున్నవి, చనిపోవుచున్నవి - సూర్యుడు తేజోమయుడగుటవలన ప్రత్యక్షదైవము - ఇక్కడ సూర్యుడు అనగా సూర్యుని తేజస్సునకు కారణమైన ఆత్మ.

“యదా దిత్య గతం తేజః - - - తత్తేజో విద్ధి మామకం” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 15 - 12)

(సూర్యునిలో ఉన్న తేజస్సు నాదే - భగవంతునిదే).

  1. “శ్రవ్యం. స్పృశ్యం, తథా దృశ్యం, రస్యం, ధేయంచ రాఘవ |

నకించిదస్తి జగతి వ్యతిరిక్తం యథాత్మనః ||“. (యోగవాశిష్టము - 122 - 24)

(వినతగినది, స్పృశించతగినది, చూడతగినది, ఆస్వాదించతగినది, ఆఘ్రాణించతగినది - ఈ కర్మలు చేయునవి, - విషయములను గ్రహించి అనుభవించు ఇంద్రియములు - అన్నియు - ఇంకను. ఈ జగత్తులోనున్నవేమియు ఆత్మకంటె వేఱైనవికావు - అన్నీ ఆత్మయే).

  1. ఈ ఆత్మయే ప్రపంచమునకు సృష్టిస్థితిలయములు చేయును . అది ఎట్లనగా -

    1. “ఆత్మావా ఇదమేక ఏవాగ్ర ఆసీత్”, “అద్వితీయం”, “నాన్యత్ కించన మిషత్”.

(“అగ్రే సృష్టేః ప్రాక్; 'ఇదం' జగత్ స్థూల చిదచిద్విశిష్టాత్మవాచీ; ఏక ఆత్మైవా సీత్ - పరమాత్మనా అవిభక్త తమో(అ)వస్థ మేవాసీదిత్యర్థః -”నాన్యత్ కించన మిషత్” = తద్వ్యతిరిక్త మన్యత్ కిమిపి నిర్వ్యాపారమే వాసీత్, అనేన కరణకలేబరాది రాహిత్యం అభిప్రేతం - సవ్యాపార మన్యత్ కిమపి నాసీదిత్యర్థః తధాచ సర్వస్య కారణ కలేబరా భావాత్ ప్రలీనత్వాత్ న కారణత్వ ప్రసక్తి రితి భావః).

(మొదట - అనగా సృష్టికి పూర్వము - ఇప్పుడు ఈ ప్రపంచములో స్థూల రూపములో ఉన్న చిద్వస్తువులు, అచిద్వస్తువులు - ఆత్మ, అనాత్మ అనునవి అన్నియు - సృష్టికి పూర్వము ఆత్మ మాత్రముగానే ఉండెను - అనగా - పరమాత్మతో అవిభక్తమై యున్న తమో అవస్థగా నుండెను, ఆ ఆత్మ ఒకటే - అందుచేత 'ఏకం' అని చెప్పబడినది - అటువంటి ఆత్మ - అనగా, సృష్టి స్థితిలయములు చేయు శక్తిగల ఆత్మ - మఱియొకటిలేదు; అందుచేత ఆ ఆత్మ 'అద్వితీయము' అని కూడ చెప్పబడినది. అటువంటి ఆత్మ మఱియొకటి లేకుండుటేకాక, మఱి ఇతరమైన వస్తువేదియు లేదు - అందుచేత ‘నాన్యత్’ ; - ఏ విధమైన వ్యాపారమును చేయగల మఱియొక వస్తువు లేదు).

(ఇందువలననే ఆత్మ స్వజాతీయ, విజాతీయ, స్వగత భేదములు లేనిది అని చెప్పబడినది - స్వజాతీయభేదమనగా - తనజాతికి చెందిన ఇతర వస్తువులతో తనకు గల భేదము - ఉదాహరణకి - ఒక గోవునకు ఇంకొక గోవునకు గల భేదము. విజాతీయభేదమనగా తనకు ఇంకొక జాతివస్తువునకు గలభేదము - అనగా గోవునకు అశ్వమునకు గల భేదము. స్వగతభేదమనగా తనలోనే ఉన్న ఒక భాగమునకు ఇంకొక భాగమునకు గల భేదము - అనగా, గోవు కొమ్ములకు - దాని ఇతరభాగములకు గల భేదము. ఆత్మ అనునది ఒకటే. దానికి అవయవములుగాని, అంగములుగాని, భాగములుగాని లేవు. అందుచేత స్వగతభేదము లేనిది. ఈ ఆత్మవంటి ఆత్మ మఱియొకటిలేదు. అందుచేత ఆత్మ సజాతీయ భేదములేనిది. ఆత్మకాక ఇంకేవిధమైన వస్తువు లేదు. అందుచేత ఆత్మ విజాతీయ భేదము లేనిది. ఈ విషయము శ్రీ త్యాగరాజు ఒక కీర్తనలో చెప్పియున్నారు - “స్వజాతీయ, విజాతీయ, స్వగత భేదమేమి లేక” “అఖలరూపుడైనవాని” -).

  1. స్వాజ్ఞ దృష్టి వికల్పిత నామరూప కర్మాత్మకం ఇదం జగత్ అగ్రే సృష్టేః ప్రాక్ తత్ స్థితిప్రలయోరవి > స్వజ్ఞదృష్ట్యా ఆత్మైక ఆసీత్. “ఏక ఏవాగ్ర ఆసీత్” ఇత్యుక్త్యా తతో నాస్తీతి ద్యోతతే ఇత్యత్రోత్పత్తేః > ప్రాక్ అవ్యాకృత నామరూప భేదాత్మ భూతాత్మైకత్వ శబ్ద ప్రత్యయ గోచరమిదం జగత్. ఇదానీం తు వ్యాకృత > నామరూపభేద వదనేక ప్రత్యయ గోచరం ఆత్మైక ప్రత్యయ గోచరం చ ఇతి విశేషః“.

(అజ్ఞానమువలన మనకు వేఱు వేఱుగా కనబడు నామరూపములుగల ఈ జగత్తు అంతయు మొదట - అనగా సృష్టికి పూర్వము, స్థితిలయములకు కూడా పూర్వము ఆత్మ అను ఒకే ఒకటిగా ఉండెను - “ఏక ఏవ అగ్ర ఆసీత్”అని చెప్పుటచేత అటుతర్వాత లేదని స్ఫురించును - కాని ఆ ఆత్మే ఆ తర్వాత, ఇప్పుడుకూడా అనేక నామరూపములు కలిగిన వస్తువులతో కూడియున్న యీ జగత్తువలెమారి కంటికి కనబడుచున్నది. అందుచేత ఈ జగత్తు అంతా ఆత్మయేకాని అత్మేతరము - ఆత్మకానిది - ఏదియును లేదు. దీనివలన ఆత్మ అనునది సృష్టి ప్రారంభ,మున ఒకటే అయి, సృష్టి ప్రారంభమైన తర్వాత వేఱు వేఱు రూపములు దాల్చి, వాటిలో ప్రతి ఒక్కదానిలోను ప్రవేశించి ఉన్న ఆత్మ ఒకటే గాని వేఱుకాదు, వేఱు వేఱు ఆత్మలు లేవు - అని స్పష్టము -

  1. “తదైక్షత బహుశ్యాం ప్రజా యే యేతి” (చాందోగ్యోపనిషత్)

(నేను ఒక్కడిని అయినను అనేకముగా అగుదును); “స ఈక్షత లోకాన్ను సృజా” ఇతి; స ఇమాన్ లోకాన్ను సృజా “ఇతి.” స ఇమాన్ లోకాన సృజత”; “తత్సృష్ట్వాత దేవాను ప్రావిశత్” “తదనుప్రవిశ్య సచ్చ త్యచ్య అభవత్” (ఐతరేయోపనిషత్)

(ఈ ఆత్మ లోకములను పుట్టించెదను అని సంకల్పించెను, సంకల్పించిన మాత్రమున సృష్టించెను. ఈక్షణమాత్రమున లోకములను సృష్టించెను, సృష్టించినవాటిలో తను ప్రవేశించెను, అట్లు ప్రవేశించి సత్పదార్థము, అసత్ పదార్థము - ఆత్మ వస్తువు, అనాత్మవస్తువు తానే ఆయెను. సృష్టికి ముందు ఒకటే అయిన ఆత్మ సృష్టిలోని వస్తువులుగా తానే మారెను. దీనినిబట్టి చూడ సృష్టిలోని వస్తువులన్నియు భగవతుడే, వాటి రూపములన్నియు భగవంతుని రూపములే , భగవంతుడు తప్ప సృష్టిలో మఱియొక వస్తువు లేదన్నమాట. సృష్టి అంతా, సృష్టిలోని వస్తువులన్నియు ఆత్మమయము –

క. “హరిమయము విశ్వమంతయు

హరి విశ్వమయుండు సంశయము పనిలేదా

హరిమయముగాని ద్రవ్యము

పరమాణువు లేదు - - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 1 - 17)

“విశ్వమయుడు విభుడు విష్ణుండు జిష్ణుండు - - -” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 8 - 3 - 94)

“ఏ యెడలన్ లేదు యీశ్వరేతరము, సుతా” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 5 - 85)

“అంతా రామమయం బీజగమంతా రామమయం” - ఇందుచేతనే - “ఆత్మై వేదం సర్వం” (చాందోగ్యోపనిషత్ )

ఇదం సర్వం యదయమాత్మా (ఈ కనబడు ప్రపంచమంతయు ఆత్మయే).

  1. ఈ ఆత్మనుండి ప్రపంచమెట్లు పుట్టునదనగా :

    1. “సీ. - - - సృష్టి పూర్వమున జర్చింప నేనొకరుండ గలిగియుండుదు వీతకర్మినగుచు

సమధిక స్థూల సూక్ష్మ స్వరూపములు దత్కారణ ప్రకృతి యుదగ మదంశ

ఆ. మందు లీనమైన న ద్వితీయుండనై

యుందు నాకు నన్యమొకటిలేదు,

సృష్టికాలమందు సృష్టినాశంబున

జగము మత్స్వరూపమగును,వత్స” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 9 - 251)

  1. భగవంతునియొక్క జడశక్తి అయిన ప్రకృతిలో భగవంతుడు తన చైతన్య శక్తితో - చిచ్ఛక్తితో -ప్రవేశించిన ఆ ప్రకృతికి చైతన్యము గలిగి, దానిలోనుండి మహత్తత్తము పుట్టెను. దానిలోనుండి అహంకారము, అహంకారములోనుండి పంచ తన్మాత్రలు, వాటి పంచీకరణమువల్ల పంచస్థూలభూతములు పుట్టినవి. ఈ పంచస్థూల భూతముల కలయికవలననే సృష్టిలోని మిగిలిన వస్తువులన్నియు కలిగినవి. ఇందుచేత ఈ వస్తువులు పాంచ భౌతికములు అని చెప్పబడుచున్నవి. ఈ పంచభూతములలో ఆకాశమునుండి వాయువు, వాయువునుండి అగ్ని, అగ్నినుండి జలము, జలమునుండి భూమి కలిగినవి - (“ఆకాశా ద్వాయుః, వాయో రగ్నిః, అగ్నే రాపః, అభ్యః పృధివీ”).

సీ. “హరియందు నాకాశమాకాశమున వాయు వనిలంబువలన హుతాశనుండు

హవ్యవాహనునందు నంబువు లుదకంబువలన వసుంధర గలిగె; ధాత్రి

వలన బహు బహు ప్రజావళి యుద్భవంబయ్యె; నింతకు మూలమై యెసగునట్టి

నారాయణుండు - - -

తే. ---

అతనివలన సంభూతమైన సృష్టి - - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 10 - 278)

  1. “ఆత్మనః ఆకాశః సంభూతః” (తైత్తెరీయోపనిషత్)

(ఆత్మ నుండి ఆకాశము పుట్టినది - దీనినిబట్టి ఆత్మనుండి ప్రకృతి, ప్రకృతినుండి ఒకదానిలోనుండి ఒకటిగా పైన 7.4.2 లో చెప్పిన ప్రకారము పుట్టినవి అని అన్వయించుకొనవలెను -) (చూడుము - 'సృష్టి'; “సృష్టి క్రమము”).

  1. స్థితికాలములో ఈ ఆత్మ అన్నింటికి తన సత్తానిచ్చి పోషించును -

“గామావిశ్వ చ భూతాని ధారయామ్యహమోజసా |

పుష్ణామి చౌషధీః సర్వాః సోమో భూత్వారసాత్మకః |

అహం వైశ్వానరో భూత్వా ప్రాణినాం దేహ మాశ్రితః |

ప్రాణాపాన సమాయుక్తః పచామ్యన్నం చతుర్విధం ||“.

“సర్వస్యాహం హృది సన్నివిష్టః - - - ||”. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 15 - 13 to 15)

(Earth is a big magnet).

(నా ఓజశ్శక్తిచే భూమిని ఆవేశించియుండి భూతములను ధరించియున్నాను. రసాత్మకుడైన సోముని రూపములో నేనే ఔషధులను - సస్యములను - పోషించుచున్నాను. ప్రాణుల శరీరములో వైశ్యానరుడనై ప్రాణాపాన వాయువులతోకూడి నాలుగువిధములైన అన్నమును - ఆహారమును జీర్ణించునట్లు చేయుచున్నాను. భూతములన్నింటి హృదయమందు నివసించియుందును).

  1. ఈ ఆత్మయే తాను సృష్టించిన వస్తువులను వాటి వాటి కాలపరిమితి గడిచిన హరించును - సంహరించును - > ప్రలయకాలమందు అప్పటికిమిగిలియున్నవాటినన్నింటిని గ్రసియించును -

    1. “అహమాదిశ్చ మధ్యం చ భూతానామంత ఏవ చ” (శ్రీమద్భ్గవద్గీత - 10 - 20)

(భూతములకు జననస్థితిలయములు నేనే).

  1. “కాలో(అ)స్మి లోకక్షయకృత్ ప్రవృద్ధో లోకాస్సమస్తాన్ సమాహర్తుమివ ప్రవృద్ధః” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 11 - 32)

(సమస్త లోకములను వాటి వినాశకాలము వచ్చినపుడు వాటిని నశింపచేయుకాలము అను శక్తిని నేనే (పరమాత్మయే -”

క. “కాలము డాసిన శబరుని

కోలనుధరగూలె ఖగము ఘోషము తోడన్

కాలము డాసిన నేలను

కూలకపోవంగ వశమె యెట్టి గుణవంతులకున్“. (పోతన తెలుగు భాగవతము - 7-66)

  1. “అట్టికాలరూపుడఖిలాత్ముడగు విష్ణుడసుర నాశమునకు నవతరించి - - |” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 1 - 13 - 289)

  2. మ. “- - - మనుష్యాథమున్

జరయున్ నాశమునొందజేయు నతిదక్షంబైన కాలంబు; త

ద్గురుకాలాత్ముడవైన నీకు మది సంతోషంబునన్ మ్రెఉక్కెదన్” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 9 - 306)

  1. “అహమేవా క్షయః కాలో” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 10 - 33)

(అక్షయమైన కాలము నేనే).

  1. “మృత్యుః సర్వ హరశ్చాహం” (శ్రీమద్భ్గవద్గీత - 10 - 34)

(అన్నింటిని సంహరించు మృత్యువు నేనే).

    1. సృష్టిలోని సమస్తవస్తువులను సంహరించి తనలోకలుపుకొని తానుమట్టుకు మిగిలియుండునది ఆత్మ

“పరస్తస్మాత్తు భావో (అ)న్యో (అ)వ్యక్తో (అ)వ్యక్తాత్సనాతనః |

యః స సర్వేషు భూతేషు నశ్యత్సు న వినశ్యతి ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 8 - 20)

(ప్రకృతి లేక అవ్యక్తముకంటె ఉత్కృష్టమైనది, దానికంటె వేఱైనది, దానివలనే ఇంద్రియములకు గోచరముకానిది అగునది ఒకటి ఉన్నది, అదే ఆత్మ. అది మొదటినుండి ఉన్నది - అనగా సృష్టి పూర్వమునుండి ఉన్నది. దానినుండి పుట్టిన సమస్త భూతములు నశించినను అది నశించనిది - సృష్టికి పూర్వము ఎట్లుండెడిదో ప్రళయకాలము తర్వాత కూడా అట్లే ఉన్నది).

  1. ఈ విషయము శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతములో ఈ క్రిందవిధముగా చెప్పబడియున్నది : -

“ఉ.సర్వఫలప్రదాతయును, సర్వశరణ్యుడు, సర్వశక్తుడున్

సర్వజగత్ప్రసిద్ధుడును, సర్వగతుండగు చక్రపాణి యీ

సర్వ శరీరులున్ విగమ సంగతిజెంది విశీర్యమాణులై

పర్వినచో నభంగగతి బ్రహ్మము తా జెడకుండు నెప్పుడున్” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 7 - 210)

  1. పైన 5 లో నిర్వచనము చేసిన ప్రకారము ఆత్మ అన్నింటి లోను వ్యాపించియున్నది - అది ఏట్లు వ్యాపించియున్నది, దాని నెట్లు తెలుసుకొన గలమో ఈ క్రిందను విశదీకరించడమైనది : -

    1. “నలోకాన్ అసృజత” - “తత్ సృష్ట్వా తదేవాను ప్రావిశత్; తదను ప్రవిశ్య సచ్చత్యచ్చ అభవత్”.

(ఆత్మ లోకములను సృష్టించెను. అట్లు సృష్టించి వాటిలోనే ప్రవేశించెను, ప్రవేశించి 'సత్', ’త్యత్', - ఆత్మ, అనాత్మవస్తువులుగా తానే ఆయెను, మారెను).

  1. పుష్పమధ్యే యథా గంధః, పయోమధ్యే యథా ఘృతం |

తిలమధ్యే యథా తైలం పాషాణేష్వివ కాంచనం |

ఏవం సర్వాణి భూతాని మణౌ సూత్ర ఇవాత్మని“. (ధ్యానబిందూపనిషత్)

  1. పుష్పతిలపాషాణేషు గందతైల కాంచనం |

యధావ్యాప్య వర్తతే, యథామణిగణే సూత్రం |

తధైవ జీవాత్మనా పురుషస్య శరీరేతు స బాహ్యాభ్యంతరే స్థితః |.

( (2), (3) ) పువ్వులలో కంటికి కానరాక గంధము - సువాసన - ఏట్లు స్వతః ఇమిడి యున్నదో; పాలల్లో వెన్న - నెయ్యి - పైకి కనబడకుండా స్వతహాగా ఇమిడి యున్నదో, నువ్వులలో పైకి కనబడకుండునట్లు స్వతహాగా నూనె యెట్లు ఇమిడి యున్నదో, రాళ్ళలో బంగారము ఎట్లు ఇమిడి యున్నదో ఆ ప్రకారముగానే మణులలో దూరియున్న త్రాడు - దారమువలె సమస్త భూతములలోను ఆత్మ ప్రవేశించి వాటిని పట్టియున్నది. - పుష్పములందు గంధము, తిలలయందు తైలము, రాళ్ళలో బంగారము ఎట్లు ఇమిడి యున్నవో ఆ ప్రకారముగానే మణులలో దూరియున్న త్రాడు - దారమువలె - సమస్త భూతములలోను ఆత్మ ప్రవేశించి వాటిని పట్టియున్నది - పుష్పములందు గంధము, తిలల యందు తైలము, రాళ్ళలో బంగారము ఏ ప్రకారముగా వ్యాపించియున్నవో, మణులలో దారము ఎట్లు కనబడకుండ ఇమిడియున్నదో, ఆ ప్రకారముగానే పురుషునియొక్క శరీరమునందు పైకి కనబడకుండ జీవాత్మరూపముతో లోపల, పైన ఆత్మ వ్యాపించియున్నది). (ఇక్కడ పురుషుడనగా పురమందు శయనించువాడు. ప్రకృతి, దానిలోనుండి పుట్టిన సమస్త వస్తువులు, పురములే. వాటిలో సూక్ష్మరూపములోనుండి లోన, పైన, అంతటా వ్యాపించియున్న పరమాత్మయే పరమ పురుషుడు).

  1. “వ. మూల ప్రకృతి మొదలయిన వర్గంబునకు వేఱై మణిగణంబుల జొచ్చియున్న సూత్రంబు చందంబున యాత్మ యన్నిటియందునుం జొచ్చి దీపించు” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 7 - 7 - 237)

  2. “స యథా సైంధవఘనో అనంతరో అబాహ్యః కృత్స్నో రసఘన, ఏవం వా అరే అయమాత్మా అనంతరో అబాహ్యః > కృత్స్నః ప్రజ్ఞానఘన ఏవ” .

(ఉప్పుగల్లు లోపల వెలుపల యనునది లేకుండా, అంతయు ఉప్పురసముమాత్రముగానే ఏలాగున నున్నదో, ఆలాగుననే ఈ అత్మ లోపల, వెలుపల అను విచక్షణలేకయే అంతటా చైతన్యమాత్రముగనే, జ్ఞానమాత్రముగనే వ్యాపించియున్నది),

  1. వ. “ఏ ప్రకారంబున మహాభూతంబులు భౌతికంబులయిన ఘటపటాదులందు బ్రవేశించియుండు, నా ప్రకారంబున నేను నీ భూత భౌతికంబులయిన సర్వకార్యములందు సత్వాదిరూపంబులం బ్రవేశించియుండుదు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 9 - 253)

  1. “యచ్చ కించిజ్జగత్సర్వం (సత్యం = సత్ + త్యత్) దృశ్యతే శ్రూయతే పివా |

అంతర్బహిశ్చ తత్సర్వం వ్యాప్య నారాయణస్స్థితః ||. (మంత్రపుష్పం)

(ప్రపంచము మనకు ఏ కొంచెము కనబడుచున్నదో, ఇంకా ఉన్నదని ఇతరులచెప్పగా వినుచున్నామో, అదికాక ఇంకెంత ఉన్నదో దానికి అంతయు లోపల, బైట నారాయణుడు వ్యాపించియున్నాడు).

“క. హరిమయము విశ్వమంతయు

హరి విశ్వమయుండు; సంశయము పనిలేదా

హరిమయముగాని ద్రవ్యము

పరమాణువు లేదు, వంశపావన వింటే” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 1 - 17)

(పటికపంచదార ముక్కలో లోపల ఓఇన ఉన్నదంతయు పంచదార రసమే అయినట్లు, ఉప్పుగల్లులో లోపల పైన అంతటా ఉన్నదంతయు ఉప్పురసమే అయినట్లు భగవంతుడు - ఆత్మ - ఈ సృష్టి అంతటిలోను, సృష్టిలోనున్న వస్తువు లన్నింటిలోను - లోపల పైన పూర్తిగా వ్యాపించియున్నాడు).

  1. “ఓత ప్రోత సమస్త వస్తు నిచయం”. (శ్రీరామ కర్ణామృతం - 5 - 2)

(బట్టలోని పొడుగు, అడ్డుగా నేసిన దారములు ఏ ప్రకారముగా బట్టనంతటినీ వ్యాపించియుండి దానికి బట్ట అను ఆకారము కలుగచేసినవో ఆప్రకారముగానే భగవంతుడు - ఆత్మ - ప్రపంచమంతటను - ఎక్కడను ఎడమ లేకుండా వ్యాపించియున్నాడు).

  1. “సహస్తా సహస్తాది రూపంబైన విశ్వమంతయు నీశ్వరుండుగా నెఱుంగుము; అతనికి వేఱు లేదు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 1 - 13 - 288)

  1. ఈ ఆత్మయే ప్రపంచమునకు సృష్టిస్థితిలయములు చేయుచున్నది : -

“సయధోర్ణనాభిః తంతూ నోచ్చరేత్, యథాగ్నేః విస్ఫులింగాః వ్యచ్చరంతి ఏకమేవ అస్మాత్ ఆత్మనః సర్వేప్రాణాః సర్వేలోకాః, సర్వేదేవాః, సర్వాణిభూతాని వ్యుచ్చరంతి”.

(సాలిపురుగు గూడు కట్టుకొనుటకు తనకడుపులోనుండి దారములను బైటకి తీసుకొని మరల వాటిని తనలోకే ఎట్లు ఉపసంహరించుకొనునో, అట్లే ఆత్మ ప్రపంచమును తనలోనుండి పుట్టించి మరలవాటిని తనలోనే లయముచేయును).

  1. సృష్టిలో - సృష్టిలోని వస్తువులను ప్రవేశించి వాటిలో పూర్తిగా వ్యాపించియున్న ఆత్మను ఎట్లు తెలుసుకొనగలమనగా : -

    1. “యధాసౌమ్య ! ఏకేన మృత్పిండేన సర్వం మృణ్మయం విజ్జాతంస్యాత్ వాచారంభణం వికారో నామధేయం మృత్తి > కేత్యేవ సత్యం”

(ఛాందోగ్యోపనిషత్ - 6 - 1 - 4)

(మట్టిముద్ద అనుదానిని తెలుసుకొనిన దాని వికారములైన ఘట శరావాదులు అన్నియు మృత్పిండములే అని తెలియును - ఘటము, శరావము అను పేరు వాచారంభణమైన వికారము అనగా వాగాలంబన మాత్రము ఘటము, శరావము అను పేరు తప్ప వికారమున మట్టి కన్న వేఱులేదు, అందుచేత మట్టి తెలిసినచో దాని వికారములైన ఘటము మొదలగునవన్నియు తెలియును. వికారము అసత్యము, కారణము సత్యము. కారణకార్యములకు భేదము లేదు - కనుక మట్టి - మృత్తిక - అనునదే సత్యము . ఘటము బ్రద్దలయిన మట్టియే యగును - అట్లే బ్రహ్మ వికారమగు ప్రపంచము బ్రహ్మకన్న వేఱుకాదు. అందుచేత “బ్రహ్మై వేదం సర్వం”;

“సర్వం ఖిల్విదం బ్రహ్మ” (ఛాందోగ్యోపనిషత్ - 3- 14 - 1)

(ఇదంతయు బ్రహ్మమే అని చెప్పబడినది). అందుచేత పరబ్రహ్మను తెలుసుకొనిన అతని రూపములైన ప్రపంచవస్తువులలో అతనిని తెలుసుకొనవచ్చును).

  1. “సీ. అఖిలభూతములందు ఆత్మరూపంబున నీశుండు హరియుండు నెల్లప్రొద్దు

బుద్ధ్యాది లక్షణంబులు గానబడును - - -” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 2 - 36)

  1. “ఆ. అన్నమవనియందు, యమృతంబు గోవుల

యందువహ్ని సమిధి లందు నమర

యోగవశతబొందునో జను బుద్ధిచే

అగుణు నిన్నుగాంతు రాత్మవిదులు“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 8 - 6 - 166)

(భూమి మనకంటికి మన్నువలె కనబడును - మట్టిని ఎవరూ తినరు. కాని ఆ మట్టిలోనే సకల జీవులకు కావలసిన వివిధములైన ఆహారపదార్థములు సూక్ష్మరూపములోనున్నవి. విత్తనములు జాతిని నిరూపించును, కాని వాటికి శరీరకల్పన భూమిద్వారా కలుగును - మిగిలిన నాలుగు భూతముల కలియికచేత ఈ భూమి యే ఆహారవస్తువుల రూపముగా మారుచున్నది - వికారమును చెందుచున్నది. ఈ ప్రకారముగా ఆహారవస్తువులు భూమిలోనుండుట మనకంటికి కనబడదు. ఈ విధముగానే గడ్డి తక్కువజాతి ఆహారమును తిని, నీరు త్రాగిన పశువులనుండి అమృతస్వరూపమయిన పాలు కలుగుచున్నవి. ఈ ప్రకారముగానే కట్టెలందు అగ్ని కనబడకుండ ఉండి, మధించినప్పుడు పైకివచ్చి కట్టె అంతయు అగ్నిగానే మారును, ఇది యోగవశమువలన కలుగుచున్నదని చెప్పబడినది. ఈ యోగము - లేక సం యోగము - ఎటువంటిది అనగా : -

సీ. “--- ఈ పృధివికిని గంధమునకును, సలిలంబునకును రసంబునకును

నన్యోన్యమగు నవినా భావ సంబంధమైన సంగతి బ్రకృత్యాత్ములకును

సతతంబు నన్యోన్య సంబంధమై యుండు ---” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 26 - 910)

ఇచ్చట ప్రకృతి పురుషుల సం యోగము (combination of matter and energy). చెప్పబడినది. ప్రకృతి పరిణామము చెందగా గలిగిన ప్రతి పదార్థములోను భగవంతుడు తన చిచ్ఛక్తిరూపంలో ప్రవేశించి, దానిలోపల, పైన అంతటనువ్యాపించి, దానికి చైతన్యము కలుగచేసి, ఆ యా వస్తువుల తత్వములప్రకారము, దానిలోనుండి ఇంకొక వస్తువును కలుగచేయును - (పుట్టునట్లు చేయును) - భూమిలోనుండి అన్నము - సస్యములు -. ఆవులనుండి పాలు, కట్టెలనుండి అగ్ని పుట్టునట్లు - క్షీరసాగరమధనమే దీనికుదాహరణము - ఈ ప్రకారముగా, త్రిగుణములనుకూడక ప్రతివస్తువులోను, ప్రతి స్థలమందు, అన్నికాలములందు ఉండు భగవంతునియొక్క నిర్గుణ, నిరాకార, నిర్విశేష రూపమును ఆత్మతత్వము నెఱింగినవారు వారి బుద్ధిచే - జ్ఞానము చేత - ఎందులో ఉన్నను, ఎక్కడ ఉన్నను, పైకి స్పష్టముగా స్థూలరూపములో కనబడకపోయినను చూడగలుగుదురు - ఇచ్చట ఆవు అని ఉదాహరణ నిమిత్తము చెప్పబడినది - ఇందువలన మార్పులు గలిగే ఇతరవస్తువులుకూడ చేప్పబడినట్లే.

  1. “యథా తిలేషు వ్యాప్య తిరోహి తతైలం, యంత్ర నిష్పీడనేన అభివ్యక్తం దృశ్యతి, యధా దధిని మధనా విర్భూత > నవనీతం సగుణబ్రహ్మ స్థానీయం తదేతన్నవనీతం అగ్ని సంపర్కతః నవనీతభావం విహాయ సుగంధిఘ్రతం > భవతీతి తత్తన్నిర్గుణ బ్రహ్మాభివ్యక్త్వుదాహరణం; యథా శుష్కశ్రోతస్సు ఆదః ఖననేనాభివ్యక్తాః, > సత్యాః కార్య కిరణ్య భవంతి; యథావా అరణీషు చాగ్నిః స్వయోనిదారుమధనేన ఆవిర్భూతోభవతి; యథా అయం > దృష్టాంతః, తథా ఏవమాత్మా నిర్విశేష చిద్ధాతుః ఆత్మని గుహస్థ బుద్ధి తత్వే గృహ్యతే, శ్రుత్యాచార్య > ప్రసాదాత్ శ్రవణాదిభిః అభివ్యజ్యతే”.

(తిలలో మనకంటికి కనబడకుండ సూక్ష్మరూపములో ఇమిడి యున్న తైలము (నూనె), ఆ తిలలను యంత్రముతో పీడించుటచేత - గానుగలో నొక్కినట్లు పిండుటచేత, పైకి ఎట్లు కనబడుచున్నదో, పెరుగును మధించుటచేత (చిలుకుట చేత) అందులోనుండి పైకివచ్చి కంటికి కనబడు వెన్న, అగ్ని సంపర్కముచేత - అగ్నిచే వేడిచేయుటవలన - వెన్నరూపమువదలి – కమ్మని వాసనగల నేయి ఏ ప్రకారమగుచున్నదో, నీరు లేక ఎండిపోయిన ఏటిలో తవ్వుటచేత నీరు ఏ ప్రకారమ్ను పైకి వచ్చి కనబడునో - కట్టెలను ఒకదానితో ఇంకొకటిని రాపిడి చేయుటవలన వాటిలో అంతర్గతముగానున్న అగ్ని పైకి వ్యక్తమగుచున్నదో, ఆ ప్రకారముగానే నిర్విశేషమైన ఆత్మ - నిర్గుణమైన ఆత్మ - శ్రుతులను విని అవగాహన చేసుకొనుటవలనను, గురువుల కరుణగలిగి భోధించుటచేతను, శ్రవణముద్వారాను, తెలుసుకొనబడుచున్నది)

  1. ఏష సర్వేషు భూతేషు గూఢాత్మా న ప్రకాశతే |

దృశ్యతేత్యగ్ర్యయా బుద్ధ్యా సూక్ష్మయా సూక్ష్మ దర్శిభిః“.

(ఈ ఆత్మ సమస్త భూతములందు గూఢము అయిన ఆకారము గలదై, లోన ఉన్నట్లు పైకి కనబడకుండా ఉన్నది. కుశాగ్రబుద్ధి - దర్భకొసవలె అతి తీక్షణమైన బుద్ధి - కలిగినటువంటిన్నీ, సూక్ష్మాతి వస్తువు లను చూచుటకు శక్తికలిగియున్నటువంటిన్నీ మహాత్ములు మాత్రము అన్నింటిలోను గూఢముగానున్న ఈ ఆత్మను చూడగలుగుచున్నారు. మనకంటికి కనబడు వస్తువులన్నియు స్థూలములు - పంచమహా భూతములలో పృధివి, నీరు, అగ్ని, మనకంటికి కనబడుచున్నవి - ఇవి స్థూలములు - వాయువు, ఆకాశము మనకంటికి కనబడవుకనుక ఇవి సూక్ష్మములు - ఇవి పుట్టుటకు కారణమైన అహంకారము, మహత్తత్వము వీటికంటె సూక్ష్మములు. అన్నింటికంటె సూక్ష్మమై అన్నింటిలోను ప్రవేశించియున్నది ఆత్మ. ఈ ప్రకారము సూక్ష్మాతి సూక్ష్మమైన వస్తువులను చూడగలిగిన మహాత్ములు ఈ ఆత్మను సూక్ష్మరూపములోనైనను చూడగలుగుచున్నారు. ప్రహ్లాదునకు ఈ ఆత్మ ప్రతివస్తువునందు కనబడినది. హిరణ్యకశిపుడు ఈ సూక్ష్మదృష్టిలేనివాడుకనుక, అతనికి సూక్ష్మరూపములో ఉన్న మహావిష్ణువు ఎక్కడను కనబడలేదు -

“శ్రీనరసింహాకృతినుండె నచ్యుతుడు నానా జంగమస్థావరోత్కర గర్భంబులన నివేశముల - - - ||”.

(శ్రీనరసింహమూర్తి స్థూలరూపములో ఆవిర్భవించినప్పుడు చూడగలెగెను). (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 8 - 277)

  1. “సీ. వినుమాత్మవేత్తకు విష్ణుస్వరూపంబు నెఱగంగబడు; నది యెట్లన్న

గగనస్థుడగు కిరణచ్ఛాయ జలముల గృహకుడ్య జాలముల

వలన దోచిన ప్రతిఫలితంబుచేత నూహింపంగబడిన యయ్యినుని పగిది

నర్థిమనో బుద్ధ్యహంకరణ త్రయనాడీ ప్రకాశమునను నెఱుంగ

తే. వచ్చు నాత్మస్వరూపంబు నలతిగాగ

చిత్తమున దోచునంచిత శ్రీదనర్చి

యమ్మహామూర్తి సర్వభూతాంతరాత్ము

డగుట నాత్మజ్ఞులకు గాననగును; - -“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 26 - 902)

  1. “ఏషమే ఆత్మా అంతర్హృదయే”;

ఈశ్వరస్సర్వభూతాని హృద్దేశే(అ)ర్జున తిష్టతి |

భ్రామ యన్ సర్వభూతాని యంత్రారూఢాని మాయ యా ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 18 - 61)

హృదయాయ తన త్వం అణుపరిమాణత్వం చాత్మనో అభిధాయ తస్తైవ- “ఆలోమేభ్యః ఆనఖాగ్రేభ్యః” ఇతి శ్రుతిః జ్ఞానేన సమస్త శరీరవ్యాపిత్వం దర్శయతి; చైతన్యేన గుణేన”.

(ఈ ఆత్మ నా హృదయములోపల నున్నది; సమస్త భూతములను తన మాయయను యంత్రముమీదనున్న వాటినిగా భ్రమింపచేసి త్రిప్పుచు ఈశ్వరుడు - ఆత్మ - వాటి హృదయస్థానమందున్నాడు. పరమాణువుకన్న చిన్నది ఆత్మ అని చెప్పుచూ హృదయమందున్నాడు అని చెప్పబడినది. శరీరములోని నఖశిఖపర్యంతము గోళ్ళకొనలు మొదలు జుట్టులోని రోమములవఱకు వ్యాపించియున్నాడు అని చెప్పబడియున్నదికనుక అణువుకంటె సూక్ష్ముడు అయినను శరీరమంతటా పూర్తిగా వ్యాపించియున్నాడుకనుక హృదయమందున్నాడు అని చెప్పినందువల్ల దోషములేదు - అందుచేతనే జీవుడు అనునది శరీరమంతటను ఉన్నది. ఏ భాగములో లేకపోయిన ఆ భాగము పనిచేయదు - (There is life not only in the heart, in the lungs, in the brain but it is there in every infinitisimal part of the body - Every such part of the body breaths and takes in Oxygen just as the lungs through the nose). ఇట్లు ఆత్మ శరీరమంతట వ్యాపించి ప్రతి అవయవమునకు తన సత్తస్ఫూర్తి - చైతన్యశక్తి - నిచ్చి దాని చేత దాని వృత్తిని - వ్యాపారమును - చేయించుచున్నది. ఈ అవయవముల వ్యాపారమువలన మనకు శరీరములో ఆత్మ ఉన్నదని తెలియనగుచున్నది - (చూడుము – 10.2).

“సర్వత్రావస్థితో దేహే తథాత్మా నోప లిప్యతే” (గీత - 13 - 32)

(భూతములు వాటి వాటి కర్మ ప్రకారము ఫలితముననుభవించుటకు తగురీతిని ఆ భూతములు ప్రవర్తించునట్లు ఆత్మ వాటి హృదయమందుండి వాటిచే కర్మలుచేయించి వాటి ఫలము అనుభవింపచేయు చున్నాడు - భూతములకు వాటి పూర్వకర్మలనుబట్టి స్వభావము ఏర్పడును - స్వభావమును బట్టి కర్మలు - పుణ్యకర్మలు అయినా, పాపకర్మలు అయినను - చేయుచుందురు - ఇది తెలిసినను ఇట్లు చేయుట తప్పించుకొనలేరు - అందుచేత మాయ యంత్రముచేత త్రిప్పబడునట్లు అని చెప్పబడినవి).

  1. సృష్టిలోనున్న సమస్త వస్తువులు ఆత్మలోనుండి - ఒకదానిలోనుండి ఒకటిగా - పుట్టినవే కనుక > అవన్నియు భగవద్రూపములే - ఆత్మరూపములే. అందుచేత –

“ఇప్పుడు నీకెఱింగించినవెల్లను బ్రహ్మాండకోశంబునన్ గలవని పురాణంబులు వలుకుచుండు - అట్టి బ్రహ్మాండంబు శ్రీమన్నారాయణుని స్థూలశరీరంబు (అగుటంజేసి) - - - భూద్వీప వర్ష సరి దద్రి నభిస్సముద్ర పాతాళ దిఙ్నరక తారాగణ లోకసంస్థితంబయి సకలజీవ నికాయ్యంబైయద్భుతంబైన శ్రీహరిస్థూల శరీరంబు వినిపించితిని”

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 5 - 2 - 17 -162)

(పైన చెప్పినదానిని బట్టి భగవంతునియొక్క - ఆత్మయొక్క స్థూలశరీరము బ్రహ్మాండము కనుక, దానిని ఒకే వస్తువుగా చూచుట మనకు అలవికాదు కనుక, (విశ్వరూపమును చూచుటకు అర్జునునకువలె దివ్యదృష్టి కావలెను కనుక) ఆ బ్రహ్మాండములోనున్న ప్రతివస్తువుకూడ భగవంతుని రూపమే కనుక – “ఏ యెడలన్ లేదీశ్వరేతరము సుతా”) –

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 5 - 85)

ఇదంతయు ఆత్మయే కనుక, ఏ వస్తువును చూచినను అది భగవంతుని చూచినట్లే భావించవలెను)

  1. “యత్రచాన్య దివస్యాత్తత్రాన్యో (అ)న్యత్పశ్చేద్యత్రత్వస్య సర్వమాత్మై వాభూత్తత్కేనకం పశ్యేత్”

ఇతి శ్రుతిః.

(ఎవడు ఆత్మకంటె మఱియొక వస్తువున్నదని తెలుసుకొనునో అప్పుడు మఱియొకడు మఱియొక వస్తువును చూచునట్లు అనుకొనును - చూచునట్టి తాను వేఱు, తనచే చూదబడుచున్నవస్తువు వేఱు అను అభిప్రాయము కలిగియుండును - అనగా జ్ఞాతయని, జ్ఞేయమని, జ్ఞానమని వేఱు వేఱు అభిప్రాయము కలిగి యుండును - కాని ఈ సృష్టిలో జ్ఞాత అనునది, జ్ఞేయవస్తువు అనునది ఒకటే - అదే ఆత్మ. వస్తువులన్నియు ఆత్మయే అయినపుడు ఎవడు దేనినిచూచును. ఆత్మయే ఆత్మను చూచును. అనగా ఈ జ్ఞాత, జ్ఞేయము వేఱు అను అభిప్రాయము పోయి అంతా ఆత్మగానే కనబడును - అందుచేత ఎవరు ఎవరినిగాని, దేనినిగాని చూచిన ఆత్మనే చూచినట్లు భావించవలెను - ఇట్లు అన్ని వస్తువులలోను సూక్ష్మ రూపములో నున్న ఆత్మను స్థూలరూపములో చూచినట్లగును).

  1. “కచః కదా చిదుత్థాయ సమాత్థాయ సమాధేః ప్రీతిమానసః |

ఏకాంతే సమువాచేదమేకో గద్గదయా గిరా |

కింకరోమి, క్వగచ్ఛామి కిం గృహ్ణామి త్యజామి కిం |

ఆత్మనా పూరితం విశ్వం మహాకల్పాంబునా యథా |

న బాహ్యాంభ్యంతరం దేహే హ్యధ మూర్థ్వంచ దిక్షుచ |

ఇత అత్మా త దైహాత్మా నాప్య నాత్మమయం జగత్ ||

న తదస్తి నయత్రాహం నతదస్తి నయన్మయి |

కిమన్యదభివాంఛామి సర్వం సచ్చిన్మయా తతం ||“.

(ఒకానొకప్పుడు కచుడు సమాధినుండిలేచి సంతుష్టిపొందిన మనస్సుగలవాడై ఏకాంతమందు - ఎవరూలేనిచోట - రహస్యముగా ఈ ఒక్కమాట అనెను - నేను ఏమి చేయగలను, ఎక్కడికి పోగలను, ఏమిటి తీసుకోగలను, దేనిని విడిచిపెట్టగలను? మహాకల్పమందు ఏకార్ణవము అన్నింటినీ - ప్రపంచమంతటినీ - ఆవరించి, ముంచివేసినట్లు ఈ ప్రపంచమంతయు ఆత్మతోనిండి యున్నది. ఏ దిక్కుచూచినా ఆత్మయే - ఇక్కడ ఆత్మ, అక్కడ ఆత్మ; జగత్తు అంతయు ఆత్మమయముగానున్నది. నేను వాంఛించునది - కోరునది - ఇంకేమిటి ఉన్నది?. సత్, చిత్ అంతయు ఆత్మచే నిండియున్నది“-.

(ప్రపంచములోని వస్తువులన్నియు వ్యవహారిక దృష్టిలో వేఱు వేఱుగా వ్యక్తిత్వము కలిగియున్నట్లు కనుపించినను ఆధ్యాత్మిక దృష్టిలో - పారమార్థకీ దృష్టిలో - ఇదంతా ఒకే ఒకటి అయిన ఆత్మయే - ఇట్లు యోగీశ్వరులు ఎఱుంగుదురు).

  1. “వేదాంత శ్రవణంబున గ్రహింపబడిన జ్ఞానవైరాగ్యంబుతోడం గూడిన భక్తిచేత తత్పరులైన పెద్దలు క్షేత్రజ్ఞుండైన యాత్మయందు బరమాత్మం బొడగందురు” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 1 - 2 - 21)

  2. “కుసుమ ధర్మంబులైన గంధంబులచేత గంధాశ్రయుండైన వాయువు నెఱింగెడు భంగిం ద్రిగుణాత్మ కంబులయి కర్మ జన్యంబులైన బుద్ధి భేదంబుల నాత్మ నెఱుంగం దగు”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 7 - 7 - 237)

  3. “నాయమాత్మా ప్రవచనేన లభ్యో, నమేధయా, నబహునా శ్రుతేన, యమే వైష వృణుతే తేన లభ్యః తస్యైష ఆత్మా వివృణుతే తనూం స్వాం” (ముండకోపనిషత్ - 6 - 3)

(ఈ ఆత్మ ప్రవచనముచేగాని, బుద్ధిచేగాని, బహు శాస్త్రజ్ఞానముచేగాని లభ్యముకాదు, భగవంతుడే పురుషుని తరింపచేయగోరునో వానికి మాత్రమే లభ్యమగును. అట్టివానికే భగవతుడు తన దివ్యమంగళ విగ్రహము యొక్క స్వరూప స్వభావములను ఎఱుకపఱచును).

  1. “ఏషమే ఆత్మా (అ)oతర్హృదయే (అ)ణీయాన్ వ్రీహేర్వా య వాద్యా”ఇతి హృదయాయ తనత్వమణీ యస్త్వం సర్వగతస్యతం సర్వ దేశేషు విద్యమానత్వాత్ పరిచ్ఛిన్న దేశవ్యపదేశోపి కయాచిదపేక్షయా సంభవతి - యథా సమస్త వసుధాది పతిరపి సన్నయోధ్యా పతిరితి వ్యపదిశ్యతే కయా పునరపేక్షయా సర్వ గతస్సన్నర్య, కౌకా అణీయాంశ్చ వ్యపదిశ్యతే ఇతి నిచాయ్యత్వా దేవమితి బ్రూమః, ఏవమణీ యస్త్వాది గుణోపేత ఈశ్వరస్తత్ర హృదయపుండరికే నిచాయ్యో ద్రష్టవ్యః ఇత్యుపదిశ్యతే - యథా సాలగ్రామే హరిః; తత్రాస్య బుద్ధి విజ్ఞాన గ్రాహకం, సర్వగతోపీశ్వరస్త త్రోపాన్యమానః ప్రసీదతి; వ్యోమనచ్చైవ మేత ద్ద్రష్టవ్యం. యథా సర్వగతమపి సద్వ్యోమసూచీ పాశాద్యపేక్షయార్ఛ కౌకో (అ)ణీయశ్చ వ్యపదిశ్యతే. ఏవం బ్రహ్మాపి. తదేవం నిచాయత్వాపేక్షం బ్రహ్మణో(అ)ర్భకౌకిస్త్వమణీయస్త్వంచ నపారమార్థికం“.

(శ్రీశంకరః - బ్రహ్మసూత్రభాష్యే - 1 - 2 - 7)

(అర్భకాకః = చిన్నదైన స్థానము కలవాడు).

“కిమితి హృదయమేవ ప్రాయేణోచ్యతే? తత్రాహ - హృదయే పరమాత్మనో బుద్ధి వృత్తిర్గ్రాహికా భవతి. అతః ఈశ్వరాభి వ్యక్తిస్థానత్వాత్త దుక్తిరిత్యర్థః నైతావతా సర్వగతత్వ హానిః”.

(ఈ ఆత్మ నాహృదయములోపల వ్రీహియవలుకంటె చిన్నదిగా ఉన్నది. అన్నింటిలోను ప్రవేశించియున్నదిన్నీ, ప్రతిచోట ఉన్నటువంటిదిన్నీ అయిన ఆత్మకు ఇట్లు హృదయమందుండువాడు, మిక్కిలి చిన్నదైన పరమాణువు కంటె చిన్నది అయినవాడు అని చెప్పుట ఒక్కొక్కప్పుడు ఒక్కొక్క అపేక్షతో చెప్పబడినది. అది ఎట్లనగా - సమస్త భూమండలమునకు అధిపతి అయినప్పటికీ శ్రీరామచంద్రుడు అయోధ్యాపతి అని - ఒకానొక పట్టణమునకు రాజు అని చెప్పినట్లు. ఇట్లు చెప్పుటచేత సమస్త దేశాధిపత్యమునకు హాని లేదు. పెద్దది, చిన్నది అను తేడా లేకుండా అన్ని వస్తువులలోను ఉన్న ఆత్మ హృదయమందున్నాడు అనుటలో సర్వగతత్వమునకు హానిలేదు. ఆ ప్రకారముగానే పరమాణువులోకూడ ఉన్నాడు అనుటలోకూడ హానిలేదు - సాలగ్రామములో హరియున్నాడు అనుట ఇటువంటిదే. సర్వగతుడైనను - అన్నింటిలోను ప్రవేశించియున్నవాడైఅనను ఈశ్వరుడు ఈ చెప్పిన చోట్ల ఉపాసించబడినవాడై ప్రసన్నుడగును - ఆకాశము ఎంత చిన్నవస్తువులో నైనను ఎట్లు ప్రవేశించియున్నదో అట్లే ఆత్మ పరమాణువులోకూడ ప్రవేశించియున్నదని గ్రహించవలెను - హృదయమందున్నాడు అని యేల చెప్పవలెననగా పరమాత్మనుగ్రహించునటువంటి బుద్ధి వృత్తి హృదయమందు గలదు - పరమాత్మకు ఇచ్చట - హృదయము - అభివ్యక్తస్థానము అగుటవలన ఇట్లు చెప్పబడినది).

  1. “దేహాదులందు మోహ జనకంబులగు నహంకారమమకారంబులు విడిచి, పసింగనులుగల నెలవున విభ్రాజమాన కనక లేశంబులైన పాషాణాదులందు బుటంబు వెట్టి వహ్ని యోగంబున గరంగనూది హేమకారకుండు పాటవంబున హాటకంబు బడయు భంగి నాత్మకృత కార్యకారణంబుల నెఱింగెడి నేర్పరి దేహంబునందాత్మసిద్ధి కొరకు నయిన యుపాయంబునం జేసి బ్రహ్మ భావంబు బడయు”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 7 - 7 -
  2. చంద్రసూర్యాగ్నుల తేజస్సు పూర్ణమై యుండిన్నీ భూమి, కుడ్య, వృక్షాద్యాశ్రయాల యందు కానుపించు నింతేకాని శుద్ధమయిన బయట కిరణాలున్నాగాని, స్థూల దృష్టికి గోచరం కాదు. పరమాత్మయును సర్వ పరిపూర్ణమై యుండిన్నీ లింగశరీరమనే ఆశ్రయమందు ఉపలభ్యమౌను. ఇంతేకాని అన్య స్థలాలయందు కనుపించదనేది లేదు“.

(బ్రహ్మవిద్యాసుధార్ణవము - 3)

  1. “స్వభావే నాహమిత్యాహు రిదమిత్యపిచ స్వతః |

ఇదం బుద్ధిస్తు బాహ్యార్థే త్వహం బుద్ధిస్తథాత్మని |

ప్రసిద్ధా సర్వ జంతూనాం వివాదో(అ)త్రన కంచన |

ఇదమర్థే ఘటాద్యర్ధే (అ)నాత్మత్వం సర్వ దేహినాం |

అహమర్థే తథా (ఆ)త్మత్వమపి సిద్ధం స్వభావతః |

ఏవం సమస్త జంతూనాం అనుభూతిర్వ్యివస్థితా |

యత్ర యత్రే దమిత్యే షా బుద్ధిర్దృష్టా స్వభావతః |

తత్ర తత్రా నాత్మత్వం విజ్ఞాతవ్యం విచక్షణైః |

యత్ర యత్రాహ మిత్యేషా బుద్ధిర్దృష్టా స్వభావతః |

తత్ర తత్ర తథాత్మత్వం విజ్ఞాతవ్యం మనీషిభిః ||“. (సూతగీతాయాం)

(స్వభావముగా 'నేను' , 'ఇది' అను మాటలు వాడుక చేయబడుచున్నవి. 'ఇదం' (= ఇది) అను బుద్ధి బాహ్య పదార్థముల విషయమై వాడబడుచున్నది. 'అహం' (= నేను) అను మాట ఆత్మగుఱించి వాడబడుచున్నది. ఈ సంగతి అందఱికి తెలిసినదే. ఈ విషయమై వాదము అవసరము లేదు. 'ఇదం' (= ఇది) అనుమాట ఘటము (కుండ) మొదలగు వస్తువుల విషయమై - అనాత్మవస్తువుల విషయమై వాడబడు చున్నది. ఆ ప్రకారముగానే 'అహం' (= నేను) అనుమాట ఆత్మగుఱించి వాడబడుచున్నది. అందుచేత ఏక్కడ 'ఇదం' (= ఇది) అనుమాట వాడబడినదో అక్కడ అనాత్మవస్తువు గుఱించి చెప్పబడినదని, ఎక్కడ 'అహం' (= నేను) అనుమాట వాడబడినదో అక్కడ ఆత్మను గుఱించి చెప్పబడినదని తెలుసుకొనవలయును).

  1. “నాహం ప్రకాశః సర్వస్య యోగమాయా సమావృతః” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 7 - 25)

(“సృష్టిలో ఉన్న ప్రతివస్తువులోను నేను ఉన్నప్పటికీ, ప్రకృతి (దాని వికారములు) తో నాకు అవినాభావసంబంధముండుటవలన అవి నన్ను కప్పివేసి వదలకయుండుటవలన నేను ప్రతివారికి పైకి కనబడను -”.

ఇట్లున్న ఆత్మను తెలుసుకొనుటెట్లు? - అన్వయవ్యతిరేకములచేత దేహాదులను ఆత్మకాదని త్రోసిపుచ్చి, వాటికంటె వేరు లక్షణములుగల ప్రత్యగాత్మను తెలుసుకొని, 'తత్వమసి' అను మహావాక్యమువలన ఆ ప్రత్యగాత్మయే పరమాత్మయని తెలుసుకొనవలెను).

  1. ఈ ఆత్మ అనునది అనేకముగా ఉన్నదనిపించినను, అనేకముగా వ్యవహరింప బడుచున్నను, ఒక్కటే : -

    1. “భూతాత్మా చేంద్రియాత్మా చ ప్రథానాత్మా తథా భవాన్ |

ఆత్మా చ పరమాత్మాచ త్వమేకః పంచథా స్థితః ||“. (చూడుము – 2.16).

  1. “ఆత్మాంతరాత్మేతి హరిరేక ఏవ ద్విథాస్థితః | (చూడుము – 2.13).

  2. “గుణభేదా దాత్మ మూర్తిః అష్టథా పరికీర్తితః |

జీవాత్మా చాంతరాత్మాచ పరమాత్మాచ నిర్మలః |

శుద్ధాత్మా జ్ఞానరూపాత్మా మహాత్మా సప్తమ స్మృతః |

అష్టమస్తేషు భూతాత్మా ఇత్యష్టాత్మానః పరికీర్తితః ||. (చూడుము – 2.17).

  1. “జగదుత్పత్తి స్థితి లయ కృద సంసారీ సర్వజ్ఞః, సర్వ శక్తిః, సర్వ విత్, సర్వమిదం జగత్ స్వతః అన్యద్వస్త్వంతరమనుపాదయై వాకాశాది క్రమేణ సృష్ట్వా స్వాత్మ ప్రభోధనార్థం సర్వాణిచ ప్రాణాది మచ్ఛరీరాణి స్వయంప్రవివేశ; ప్రవిశ్యచ స్వమాత్మానం యథా భూతమిదం”బ్రహ్మస్మి” తి సాక్షాత్ప్రత్య బుద్ధ్యత. తస్మాచ్చ స ఏవ సర్వ శరీరేషు ఏక ఏవాత్మా నాన్య ఇతి” _ (శ్రీ శంకరః)

( జగత్తునకు సృష్టి స్థితిలయ,ములు చేయువాడున్నూ, సంసారి కానివాడున్నూ, సర్వజ్ఞుడున్నూ సర్వశక్తిమంతుడున్నూ అయిన పరమాత్మ ఈ జగత్తునంతను ఇతర వస్తువు అవసరము లేకుండగనే ఆకాశము మొదలగువాటిని వరుసగా, ఒకదానిలోనుండి ఒకటి చొప్పున, సృష్టించి, ఆత్మ ప్రబోధనార్థము - బ్రహ్మ జ్ఞానమును తెలియచేయుటకొఱకు, ప్రాణముగల సమస్త శరీరములను ప్రవేశించెను. అట్లు ప్రవేశించి తనను తానే “బ్రహ్మాస్మి” యని తెలుసుకొనెను. అందుచేత సమస్త శరీరములందు ఉన్నది ఆ ఒక్క ఆత్మయే).

  1. “ఏక ఏవతు భూతాత్మా భూతే భూతే వ్యవస్థితః |

ఏ కథా బహుథా చైవ దృశ్య తే జలచంద్రవత్ ||“. (అమృతబిందూపనిషత్)

(భూతాత్మ - భూతములన్నింటిలోను ఉన్న ఆత్మ - ఒక్కటే అయినను ప్రతిభూతమునందు ఉండును - నీటిలో కనబడు చంద్రుడు ఒకటిగాను, అనేకముగాను కనబడునట్లు - నీరుగల ఉపాధి ఒకటే అయిన అందులో కనబడు చంద్రుడు ఒకడే, నీరుగల ఉపాధులు అనేకమైనప్పుడు వాటి అన్నింటిలోను చంద్రుడు కనబడును - అనేక చంద్రులు ఉన్నట్లు కనబడును).

  1. “ఆకాశమేకమ్హి యథా ఘటాదిషు పృధక్ పృధక్, తథా ఆత్మా ఏకోహి అనేకశ్చ జాలాధారేష్వివాం శుమాన్ -”

(బ్రహ్మ యాజ్ఞవల్క్యే)

(ఆకాశము ఒక్కటే అయినను ఘటము మొదలగువాటి యందు వేఱు వేఱుగా కనబడుచున్నది. అట్లే ఆత్మ ఒకటే అయినను అనేక జలాధారములలో కనబడు సూర్యునివలె అనేక ఉపాధులందు అనేకముగా ఉన్నట్లు కనబడును).

  1. “జలాదులందు చంద్ర సూర్యాదులును, ఘటాదులందు గగనంబును బెక్కయి గానంబడు భంగిం దేహధారులందఱికి నాత్మ యొక్కండయ్యును బెక్కండ్రై తోచు” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 10 - పూ.భా -
  2. “యథా దీపః ఏకః సన్నపి ఉపాధి యోగాత్ అనేకథా భవతి, తథా మాయా తత్కార్య భేదాత్ ఆత్మా ఏకోపి ద్విథానేక దృశ్యా దృశ్య కోటి భేథాత్ ద్విథా భవతి - యథా ముఖం ఏకమపి ఉపాధి దర్పణ భేదాత్ ప్రతిబింబ రూపేణ బహుథా భవతి; యథావా పురుషస్య ఛాయోపాధి భేదాత్ అనేకథా భవతి, తధైవ ఆవయోః ప్రతిబింబం మాయా కార్యాంతః కరణ రూపోపాదిషు అనేకథా భవతి”.

(దీపము ఒకటే అయినను ఉపాధి భేదముచేత అనేక దీపములుగా ఏట్లు అగుచున్నదో, మాయ యొక్క కార్యములలోని భేదములచేత ఆత్మ ఒక్కటే అయినను అనేక కోట్లకొలది అయిన దృశ్యా దృశ్య వస్తువుల భేదముచేత రెండుగాను, అనేకముగాను ఎట్లు కనబడుచున్నదో, ముఖము ఒకటే అయినను అద్దములను అనేక ఉపాధి భేదమువలన ప్రతిబింబములలో అనేకములుగా కనబడుచున్నదో; పురుషును నీడ అనేక ఉపాధి భేదమువలన అనేకముగా ఎట్లు కనబడుచున్నదో, ఆ ప్రకారముగానే మనయొక్క ప్రతిబింబము మాయచేత చేయబడిన అంతఃకరణ రూపమైన ఉపాధియందు నేకముగా కనబడుచున్నది.

  1. “యథా దీపస్య ఏకస్య ఏక దేశ వర్తినః స్వయా ప్రభయా అనేక దేశ ప్రదేశః, తద్వత్ ఆత్మనః అపి ఏకదేశస్థస్య స్వప్రభారూపేణ జ్ఞానేన సర్వ దేహేషు యథా సంకల్పం ఆత్మాభిమానాను గుణ వ్యాప్తిః సంభవతి, యథా ఏకస్మిన్ దేహే హృదయాది దేశే వర్తమానస్యాణో రపి సర్వస్మిన్ దేహే 'అహం' ఇత్యభిమాన గుణవ్యాప్తిః స్వప్రభారూప చైతన్యేన, తద్వత్”.

(దీపము ఒకటే అయినను, ఒకే స్థలమందున్నను, తన కాంతి చేత అనేకస్థలములందు ఏట్లు వ్యాపించి యున్నదో ఆ ప్రకారముగానే ఆత్మ అనునది ఒకటే అయి ఓకే స్థలమందున్నప్పటికీ తనకాంతి రూపమైన జ్ఞానముచే సమస్త దేహములందు ఆత్మాభిమానము కలిగియున్నదో, ఒకే దేహమందు హృదయము మొదలగు స్థలములందు అణురూపముగ నున్నప్పటికీ దేహమంతటిలోని తన కాంతిచే శరీరమంతా చైతన్యవంతముగా చేయుటవలన 'నేను' అనెడి ఆత్మాభిమానము కలిగియున్నట్లు, ఆత్మ ఒక్కటే అయినను ఒక్కచోటనే ఉన్నట్లు అనిపించినను అంతటను అన్ని చోట్లను వ్యాపించియున్నది - అటువంటి శక్తి గలది ఆత్మ - ఒకే క్షణమందు అన్నిచోట్లను, అన్ని వస్తువులలోను ఉండుట ఆత్మ యొక్క విశేషము, ఉత్కర్షత - అందుచేత ఆత్మ త్రివిధ పరిచ్ఛేద రహితము. ఆత్మ అనునది ఒకటే).

  1. పంచభూత భౌతిక వ్యవస్థితః ఆత్మా ఏక ఏవహి, స్వజ్ఞాది దృష్ట్యను రోధేన నభో జలబింబ ప్రతిబింబ భావమాపన్న చంద్రవత్ శివజీవ భేదేన ఏ కథా బహుథా ఇవ దృశ్యతే, వస్తుతః ఆత్మనః ఏకత్వాత్.

(పంచభూతములలోను, వాటివలన పుట్టిన అన్నింటిలోను ఉన్నటువంటి ఆత్మ అంతా ఒకటే. ఆకాశములోఉన్న చంద్రబింబము వేఱు వేఱు నీళ్ళలో వేఱు వేఱు ప్రతిబింబములుగా కనుపించును. ఆ ప్రకారముగానే ఆత్మకూడ పరమాత్మ జీవుడు అని ఒకటిగాను అనేకముగాను ఉన్నట్లు స్ఫురించును - నిజానికి ఆత్మ అనునది ఒకటే అగుటచేత)

  1. యథా భూమిః భౌమైః ఘటాది వికారైః బహుథా ఉపలక్షితా, తథా భగవాన్ స్వయం అక్రియః ఏవ ఆత్మనా - స్వరూపమాత్రేణ బహుథా ఉపలక్షితః - ఆత్మనా సృజతి, అవతి, అత్తి, కింతు న తత్ర బధ్యతే.

(భూమి, దానితో - మట్టితో - చేయబడిన ఘటము మొదలగు వాని వికారములవలె, అనేక ప్రకారములుగా చెప్పబడుచున్నది. ఆ ప్రకారముగానే స్వతః వికారములు - మార్పులు - లేనివాడైనను ఆత్మ స్వరూపమాత్రము చేత అనేకములుగా చెప్పబడుచున్నాడు - సృష్టి చేయుచున్నాడు, రక్షిస్తున్నాడు, తినుచున్నాడు, కాని, వాటితో బంధము కలిగి లేడు).

  1. యథా తిమిర దృష్టిః అనేకం చంద్రం పశ్యతి తం అపేక్ష్య ఏకచంద్ర దర్శీ విశిష్యతే, స ఏవ పశ్యతి తథా ఇహాపి ఏకం అవిభక్తం యధోక్తం ఆత్మానం యః పశ్యతి సః విభక్తానేకాత్మ విపరీత దర్శిభ్యః విశిష్యతే, స ఏవ పశ్యతి ఇతి. ఇతరే పశ్యంతోపి న పశ్యంతి, విపరీత దర్శిత్వాత్, అనేక చంద్ర దర్శివత్ ఇత్యర్థః.

(తిమిర దృష్టి కలవానికి అనేక చంద్రులు కనబడును. సాధారణ దృష్టి కలవానికి ఒకే చంద్రుడు కనబడును - ఆ ప్రకారముగానే అనేకరూపములుగా మార్పులను పొందని ఆత్మను ఆత్మజ్ఞానము కలవాడు అంతటను ఒకే ఆత్మను చూడ గలగును - ఆత్మజ్ఞానము లేనివాడు ఈ ఆత్మను విభక్తమై అనేకరూపములలో అనేకముగా ఉన్నట్లు చూచును). ఇతరులు దృష్టిగలవారైనను, తిమిరదృష్టిగలిగియుండుటవలన అనేక చంద్రులను చూచువానివలె, దృష్టి లేనివారే).

  1. “అగ్ని యొక్కరుండయ్యు బెక్కుమ్రాకులందు తేజరిల్లుచు బెక్కండ్రై తోచు తెఱంగున విశ్వాత్మకుండైన పురుషుండొక్కండ తనవలనం గలిగిన నిఖిలభూతములందు నంతర్యామి రూపంబున దీపించు” - (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 1 - 2 - 24).

  2. “సర్వ భూతస్థితం యో మాం భజత్యేకస్థమా స్థితః |

సర్వథా వర్తమానోపి స యోగీ మయి వర్తతే ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 6 - 31)

(సమస్తమైన భూతములలోను వేఱు వేఱుగా అంతర్యామిగా ఉన్న నన్ను - అంతరాత్మగా ఉన్న నన్ను - ఒకే ఆత్మగా ఎవడు తెలుసుకొని ధ్యానించునో అట్టివాడు ఎన్ని ప్రకారములుగా వర్తించినను, అన్నీ ఒకే ఆత్మ కనుక, నాయందే వర్తించుచున్నట్లే. వేఱు వేఱు వస్తువులందు వేఱు వేఱు ఆత్మలుగా ఉన్నట్లు అనిపించినను, అన్ని వస్తువులలోను ఉన్న ఆత్మ ఒకటే).” 'తత్' సృష్ట్వా తదేవాను ప్రావిశత్” (దానిని - లోకమును - లోకములోని వస్తువులను, - సృష్టించి - వాటిలోనే ప్రవేశించెను).అని చెప్పబడియుండుట చేత అన్నింటిలోను ప్రవేశించియున్నది ఒకే ఆత్మ).

  1. “ఒక్క తేజంబు బహురంధ్రంబులం గానంబడు వడువున నొక్క పరమాత్మ పెక్కు విధంబుల భావింపంబడు, హాటకంబు పెక్కు రూపంబులం గలదై ననేకంబయిన తెఱంగున బరపాత్మ నేకంబుగా”. భావింపవలయును“.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 12 - 24)

  1. “ఏకో దేవః సర్వభూతేషు గూఢః సర్వ వ్యాపీ, సర్వ భూతాంతరాత్మా, కర్మాధ్యక్షః, సర్వభూతాధివాసః, సాక్షీ, చేతా, కేవలో నిర్గుణశ్చ”. (శ్వేతాశ్వతరోపనిషత్ - 6 - 11)

(సమస్తమైన భూతములందు గూఢముగా, పైకి కనబడకుండా ఒక్కడే దేవుడు ఉన్నాడు. అతను అన్నింటి యందు వ్యాపించి యున్నాడు. అందుచేత సమస్త భూతములందును అంతరాత్మగా ఉంటూ వాటి వాటికర్మలకనుగుణమైన ఫలమును వాటిచేత అనుభవింపచేయుచున్నాడు. ఆ భూతములకు చేసే కర్మలకు, ఆ కర్మల ఫలమునకుగాని తనకు ఎట్టి సంబంధము లేక యున్నాడు; అందుచేతనే సాక్షి అని చెప్పబడుచున్నాడు - ప్రకృతి గుణములతోగాని ఇతర తత్వములతోగాని కలియక కేవలము తన చైతన్యరసమే కలిగియుండువాడు - ఇవన్నియు అందఱిలోను చేయుచుండువాడు ఓకే ఒక ఆత్మ).

  1. ఆకాశవత్సర్వ గతశ్చ నిత్యః ” (ఆకాశమువలె అన్నింటిలోను ప్రవేశించియుండి సర్వకాలములందు ఉండువాడు) అనిన్నీ; “ఏకస్తథా సర్వభూతాంతరాత్మా” (సమస్త భూతములలోను అంతరాత్మగా నుండువాడు ఒక్కడే) అనిన్నీ; “ఏకోదేవ సర్వభూతేషు గూఢః. (సర్వ భూతములందు గూఢముగా - పైకి కనబడకుండా - నున్న ఒకే దేవుడు) అనిన్నీ; శ్రుతులు చెప్పుచున్నవి. వీటివలన ఆత్మ ఒకటే అని తెలియుచున్నది.”నిత్యస్సర్వ గతస్స్థాణుః” (నిత్యుడు, అన్నింటిలోను ప్రవేశించియున్నవాడు) అనిన్నీ, “ఏకస్సన్ భిద్యతే భ్రాంత్యా మాయయా సస్వరూపతః” (ఒకడే అయినను మాయ యనెడు భ్రాంతి చేత తన స్వస్వరూపమునుండి వేరుగా కనబడుచున్నాడు) అని శ్రుతులు చెప్పుచున్నవి. వీటివల్ల అన్నింటిలోని ప్రవేశించియుండు ఆకాశమువలె సర్వశరీరములందున్న ఆత్మ పూర్ణుడగుటచేత ఒక్కడే).

  2. “దేహాః సర్వే త్రికాలస్థా జగన్మండల వర్తినః |

అస్య సంతీతి దేహీ స్యాత్త స్త్యైకస్యాత్మనో విభోః |

బ్రహ్మాది స్థావరాంతేషు శరీరేష్వ ఖిలేష్వపి |

వ్యాపినౌ నాస్తి భేదస్య గంధ ఇత్యపి దర్శితం ||“. (గీతాభావప్రకాశము - 2 - 120, 121)

(భూతభవిష్యత్వర్తమాన కాలములందును కలుగు దేహములన్నియు జగత్తు అంతటిలోను వర్తించునట్టి ఆత్మవే. అందుచేత ఆత్మ 'దేహి’ - దేహములు కలవాడు - అని చెప్పబడుచున్నాడు - బ్రహ్మ మొదలుకొని స్థావరములవరకు గల సమస్త దేహము లందును వ్యాపించి ఉన్నది ఒకే ఆత్మ. శరీరములన్నింటిలోను ఉన్న ఒక ఆత్మకి. ఇంకొక ఆత్మకి భేదము లేదు. అన్నియు ఒకే ఆత్మ).

  1. ఒకటే అయిన ఆత్మ నాలుగు విధములుగ చెప్పబడుచున్నది : -

“సోయమాత్మా చతుష్పాత్ –

(1) జాగరితస్థానః స్థూల ప్రజ్ఞః సప్తాంగ ఏకో వింశతి ముఖః స్థూల భుక్ చతురాత్మా విశ్వో వైశ్యానరః ప్రధమః పాదః –

(2) స్వ ప్రస్థానః సూక్ష్మ ప్రజ్ఞః సప్తాంగ ఏకోవింశతిముఖః, సూక్ష్మ భుక్ చతురాత్మా తైజసో హిరణ్యగర్భో ద్వితీయః పాదః –

(3) యత్రసుప్తో న కంచనకామం కామ యతే, న కంచన స్వప్నం పశ్యతి తత్ సుషుప్తం, సుషుప్తావస్థాన ఏకీ భూతః ప్రజ్ఞానఘనః ఏవానందమ యో హ్యానంద భుక్ చేతో ముఖశ్చతురాత్మా ప్రాజ్ఞ ఈశ్వర స్తృతీయః పాదః –

(4) అధ చతుర్ధశ్చతురాత్మా తుర్యావసితత్వాదే కైకస్య ఓతాను జ్ఞాతృత్వాను జ్ఞా(అ)వికల్పై స్త్రయ మాత్రాపి సుషుప్తం స్వప్నం మాయామాత్రం చిదేకరసో హ్యథాయమా దేశః స స్థూలప్రజ్ఞం“ఇతి శ్రుతిః -

(ఆత్మ నాలుగు పాదములు అని అవస్థలనుబట్టివ్యవహరించబడుచున్నది.జాగ్రదవస్థలో ఉన్న ఆత్మ విశ్వుడు లేక వైశ్యానరుడు; స్వప్నావస్థలో నున్నపుడు తైజసుడు లేక సూత్రాత్మ, సుషుప్తిలో ఉన్నపుడు ప్రాజ్ఞుడు లేక ఈ శ్వరుడు, తురీయావస్థలోనున్నపుడు పరమాత్మ అని వ్యవహరింపబడుచున్నాడు.

“విశ్వో వైశ్యానరోయం వ్యభిచరతి యతో జాగరే విప్రనష్టే |

సూత్రాత్మా తైజసోపి స్వయమిహగలతి ప్రత్యహం సంప్రసాదే |

ప్రాజ్ఞేశో సంప్రభోధే సుఖ ఘన విషయే సం లయం ప్రాప్నుతశ్చ |

ప్రత్యగ్బ్రహ్మద్వయాత్మా స్వయమిహ నిగమాచ్చిష్యతే బ్రాంతి శూన్యః ||” (గీతాభావప్రకాశము - 3 - 356)

  1. ఏకస్మిన్నపి దేహే(అ)స్మిన్ మాతుర్దుః ఖ సుఖే యథా |

పాద్యంగేషు భిన్నేషు భిన్నే తద్వజ్జగత్సుచ |

పాదే మే సుఖమస్త్యద్య వేదనా శిరసీతిచ |

అనుభూతిస్తయా నాసౌ భిద్యతే. జీవ ఏకలః |

తథాత్మా స్త్యేక ఏవాసౌ సర్వదేహేషు భాసకః |

ఉపాదేరేవ భిన్నత్వాన్న భేదః ప్రత్యగాత్మని |

శ్రతిశుద్ధాత్మనో భేదేమాన మన్యన్న దృశ్యతే |

యేన భేద ప్రసిద్ధిః స్యాత్తస్మాద్భేదో న వాస్తవః |

అధ్యక్షాదేః ప్రమాణస్య విషయత్వం న చాత్మనః |

తద్భేదస్య కథం యుక్త్యా తస్య గోచరతా భవేత్ |

ప్రతియోగ్యాత్మ విజ్ఞానాధీన జ్ఞానభిదా యతః |

అత ఆత్మైక ఏవాస్తి సిద్దమిత్యుపపత్తిభిః ||“. (గీతాభావప్రకాశము - 12 - 155 to 160)

(ఒకే దేహమునందు వేఱు వేఱు అవయవములందు సుఖదుఃఖములు వేఱు వేఱుగా కనబడుచున్నవి - “నా కాలు బాగున్నది” అనియు, “నా శిరస్సులో బాధగా ఉన్నది” అనియు చెప్పుకొనుటకలదు, ఇట్లు భేదము కనబడుచున్నది. ఈ ప్రకారముగా వేఱు వేఱు అవయవములకు సుఖదుఃఖముల అనుభవము కలుగుచున్నను దేహములో ఉన్న జీవునకు భేదములేదు. ఈ ప్రకారముగానే ప్రపంచకమంతటిలోను ఒకదానికి, మరొకదానికీ భేదమున్నను వాటిలో ఉన్న ఆత్మ ఒకటే.కనబడుచున్న భేదము ఆ ఆత్మ ఉన్న ఉపాధిదే, ఆత్మదికాదు. ఆత్మ ఒకటే యని, ఎక్కడ ఉన్నను భేదము లేదని శ్రుతి చెప్పుచున్నది. అందుచేత వేఱు వేఱుగా కనుపించినను ఆత్మ ఒకటే).

  1. “ఆత్మా త్రివిధః - గౌణో, మిధ్యా భూతో ముఖ్యశ్చేతి. - యథా త్రివిధః సిమ్హః తద్వత్ - తద్యథా సిమ్హదేవదుత్త యోర్భేదం పశ్యన్నేవ సిమ్హగత క్రౌర్య శౌర్యాది గుణానాం దేవదత్తే సంభవాత్ సిమ్హో(అ)యమితి వ్యవహరతి. సోయం గౌణః సిమ్హః అరణ్యే మందాంధకారే ధావంతం హరిణం దృష్ట్వా భ్రాంత్యా సిమ్హో(అ)యమితి నిశ్చిత్యభిభేతి. సో(అ)యం మిథ్యా సిమ్హః. అహని స్ఫీతా లోకమధ్యవర్తినం మృగేంద్రం ద్వష్టా సిమ్హో (అ)యమితి ప్రతిపద్యతే. సోయం ముఖ్యః సిమ్హః. ఏవం రాజపిత్రాదిః, భృత్య పుత్రాదిషు స్వస్మాత్ భేదం పశ్యన్నపి ధనరక్షణాదిక మధ్యయనాది కంచ దృష్ట్వా ఆత్మత్వేన వ్యవహరతి. పుత్రవిషయే శ్రుతిరపి”ఆత్మా వై పుత్రనామాసి” ఇతి. ఏవం భృత్య పుత్రాదిః గౌణాత్మా, దేహాదిస్తు మిధ్యాత్మా. ఆత్మాపేక్షయా దేహాదేర్చదస్య విద్యమానత్వే(అ)ప్యప్రతీయమానత్వాత్ తథాహి “అహం మనుష్యో బ్రాహ్మణో బ్రహ్మచారీ. స్థూలః కృశః, గౌరః, కృష్ణః” ఇత్యాది ప్రత్యయో దేహ విషయః.”అహం కామయే, సంకల్పయామీ ” తిమనో విషయః“అహం కర్తేతి అహంకారవిషయః”.

(ఆత్మ మూడు విధములు - గౌణము, మిధ్యా, ముఖ్యము - మూడువిధముల సిమ్హము వలెనే - అది ఏట్లంటే, సిమ్హమునకు దేవదత్తునకు భేదము తెలిసియుండియు సిమ్హముయొక్క క్రౌర్యము, శౌర్యము మొదలగు గుణములు దేవదత్తునియందు కలిగియుండుటచేత ఇతను సిమ్హము అని వ్యవహరించుట - ఇచ్చట సిమ్హము గౌణసిమ్హము - అడవిలో చిమ్మచీకటిలో పరుగెత్తుచున్న లేడిని చూచి భ్రాంతిచేత ఇది సిమ్హము అని నిశ్చయించి భయపడును - ఇది మిథ్యాసిమ్హము - సిమ్హముకానిదానిని చూచి ఇది సిమ్హమనుకొనుట మిథ్య. పగటియందు నిజమైన సిమ్హమును చూచి ఇది సిమ్హమని నిర్ణయించుకొనుట. ఇది ముఖ్య సిమ్హము - నిజమైన సిమ్హము. ఇట్లే రాజునకు సేవకునకు భేదము కలిగియున్నప్పటికిన్నీ రాజు సేవకుని ఆత్మరక్షణ విషయమై ఆత్మగానే - తనవాడుగానే వ్యవహరించును - అట్లే తండ్రికి పుత్రునకు భేదమున్నప్పటికీ, అధ్యయనము విషయములో పుత్రుడు తనవాడేతానే (ఆత్మయే) అని వ్యవహరించును - 'తానే పుత్రుడుగా జన్మించియున్నాడు' అని శ్రుతి చెప్పుచున్నది. ఈ సేవకుని విషయములోను, పుత్రును విషయములోను ఆత్మగౌణము - ఆత్మకన్న దేహము మొదలగునవి వేఱు కనుక దేహము మొదలగునవి మిథ్యాత్మ. ఆత్మకానివాటిని ఆత్మయనుకొనుటవలన మిథ్యాత్మ. అట్లే “నేను మనుష్యుడను, బ్రాహ్మణుడను, బ్రహ్మచారిని, స్థూలముగానున్నాను, చిక్కిపోయి యుంటిని, తెల్లగా ఉన్నాను, నల్లగా ఉన్నాను” అని చెప్పునపుడు అది అన్నియు దేహమునకు సంబంధించినవి. 'నేను సంకల్పించుచున్నాను’ అనునప్పుడు ఆత్మమనో విషయము, “నేను కర్తను” అని చెప్పునపుడు అహంకారము)

  1. దేహినో(అ)స్మిన్ యథా దేహే కౌమారం యౌవనం జరా |

తథా దేహాంతర ప్రాప్తిర్థీరస్తత్ర న ముహ్యతి ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 2 - 13)

(దేహము కలవాడు దేహి - జీవాత్మ. ఈ జీవాత్మయొక్క దేహమందు బాల్యము, యౌవనము, ముసలితనము - ఒకటి తర్వాత ఒకటి - ఎట్లు కలుగుచున్నవో అట్లే ఆత్మకు - జీవాత్మకు - మఱియొక దేహము కలుగుచున్నది. ఇట్లు ఎన్నిదేహములను విడిచి ఎన్ని దేహములను పొందినను వాటిలోని ఆత్మ - జీవాత్మ ఒకటే. ఎన్ని దేహములలో ఎన్ని ఆత్మలు కలిగియున్నట్లు తోచిననూ అన్ని దేహములలోనున్న ఆత్మ ఒకటే). బాల్యే యదద్రాక్షం సో(అ)హమిదానీం స్మరామి” - (“నాబాల్యమందు నేను ఏమి చూచితినో దానిని ఇప్పుడు జ్ఞాపకము తెచ్చుకొనుచున్నాను” - ఆ బాల్యములో ఉన్న ఆత్మయే ఇప్పుడును ఉన్న ఆత్మ. దేహములో అవస్థలు మారినను అందులో ఉన్న ఆత్మ - జీవాత్మ - ఒకటే. అట్లే ఒక దేహమును వదలి ఇంకొక దేహములో ప్రవేశించినను - ఆత్మ మారలేదు - దేహములెన్ని మారినను ఆ దేహములన్నింటిలోను ఉన్న ఆత్మ ఒకటే ).

  1. అత్మ అనాత్మ కంటె వేఱు లక్షణములు కలది. అది ఎట్లంటే : -

    1. “అసౌ ఆత్మా అనాత్మనః పరః భిన్నః; తత్రనవథా నైలక్షణ్యేన భేదం సాధయతి నవభిః పదైః - దేహోపి బాలయవాది భేదాద్యనేకః, మలినశ్చ, అనాత్మా, జడశ్చ, సగుణశ్చ, స్వకారణభూతగుణాశ్రివశ్చ, పరిచ్ఛిన్నశ్చ, గృహాదిభిదా వృతశ్చ, దృశ్యశ్చ, సాత్మచ , ఆత్మాతు నైవం అతో భిన్నః”.

(అనాత్మకంటె ఆత్మ భిన్నమైనది, వేరైనది . ఈ భేదము తొమ్మిదిమాటలచేత, తొమ్మిది విధములుగా చెప్పబడినది - అనాత్మ బాల్యము, యౌవనము మొదలగు అవస్థా భేదములు కలది, మలినమైనది - దోషములతోకూడి యున్నది - ఆత్మకానిది, జడము (స్వతహాగా చైతన్యము లేనిది, ఇతరమైన శక్తిసహాయముచేతగాక తనంతట ఏ పనినైనను చేయుటకు శక్తి లేనిది). (ప్రకాశము లేనిది), సత్వరజస్థమోగుణములతో కూడియున్నది, తనజన్మకు కారణమైన త్రిగుణములను ఆశ్రయించియుండునది, త్రివిధపరిచ్ఛేదము కలది - ఒక కాలమందుండి ఇంకొక కాలమందు ఉండనిది, ఒకచోట ఉండి ఇంకొకచోట ఉండనిది, ఒకవస్తువులోనుండి ఇంకొకవస్తువులో లేనిది - గృహము మొదలగువాటిచే ఆవరింపబడియుండునది, దృశ్యము - కనబడునది, ఎల్లపుడు ఆత్మతో అవినాభావసంబధము కలిగి, కలిసియుండునది. ఇటువంటి లక్షణములు లేనిది ఆత్మ. అందుచేత ఆత్మ అనాత్మవస్తువుకంటె వేఱైనది).

  1. స్థూల సూక్ష్మ దేహ ద్వయాత్ అన్యః, యతః విలక్షణః; వైలక్షణ్యం ద్విథా : - ద్రష్టాదృశ్యాత్ విలక్షణః, స్వప్రకాశశ్చ జడాత్ విలక్షణః; దృష్టాంతః యథా అగ్నిః (దాహకః) ప్రకాశశ్చ దాహ్యాత్ ప్రకాశ్యాత్ చ దారుణః కాష్టాత్ అన్యః, తద్వత్.

(ఆత్మ స్థూలదేహము కంటె, సూక్ష్మదేహముకంటె వేరు లక్షణములుకలది - ఇది రెండు విధములు - దృశ్యముకంటె ద్రష్ట వేరు లక్షణము గలవాడు - చూడబడినదానికంటె చూచువాడు వేరు - జడవస్తువుకన్న చైతన్యముకలిగి ప్రకాశించు వస్తువు వేరు - దహించునది, ప్రకాశించునది యగు అగ్ని దహించబడునది, ప్రకాశింపబడునది అగు కఱ్ఱకంటె వేరు. ఆత్మ స్థూలశరీరమును, సూక్ష్మ శరీరమును ప్రకాశింపచేయునది, దహించునది. అందుచేత వాటికంటె వేఱైనది).

  1. ఆత్మ అనగా పరమాత్మ. పరబ్రహ్మ, భగవంతుడు అయిన “తంత్వౌపనిషథం పురుషం” (ఉపనిషత్తులలో వర్ణింపబడిన పురుషుడు) అని శాస్త్రములు చెప్పుచుండగా కొన్నిమతములవారు ఆత్మ అనగా వేరు వేరుగా అభిప్రాయము పడియున్నారు - అది ఎట్లంటె : -

    1. “ఆత్మ బహుథా చింత్యమానః - అస్తి, నాస్తి, కర్తా, అకర్తా, శుద్ధో(అ)శుద్ధః, ఇత్యాద్యనేకథావాది భిః చింత్యమానః -

(1). చైతన్య విశిష్టః స్థూలదేహః ఆత్మేతి లోకాయతి భేదాః, (2) ప్రాణ ఏవ ఆత్మేతి హైరణ్యగర్భాః, (3) మన ఏవ ఆత్మేతి కేచిదుపాసకాః, (4) క్షణికం విజ్ఞానం స్వప్రకాసం ఆత్మేతి బౌద్ధాః, (5) శూన్యమేవాత్మేతి మాధ్యమికాః, (6) కేచిదాత్మాన మణు పరిమాణం వదం తి, (7) దిగంబరాస్తు మధ్యమ పరిమాణ ఆత్మేతి వదంతి, (8) నైయాయికాః ప్రాభాకరాశ్చ విభుత్వం జడత్వం కర్తృత్వాదికం చ ఆత్మనో వర్ణయంతి, (9) భట్టాస్తు చిద చిద్రూపత్వమాత్మనః ఆహుః, (10) యోగాస్తు క్లేశకర్మ విపాకాశ యైర పరామృష్టం జీవ భిన్న మీశ్వర మాహుః, (11). నైయాయి కొస్తు నిత్యజ్ఞాన ప్రయత్నేచ్ఛా గుణవానితి మన్యంతే ప్రయత్నేచ్ఛా గుణవానితి మన్యంతే, (12) హిరణ్యగర్భోపాసకాస్తు హిరణ్యగర్భ ఏవ ఈశ్వర ఇత్యాహుః. హిరణ్య గర్భస్తు మాయోపాథికః పరమాత్మా సమష్టి లింగ శరీరాభిమానీ అవిద్యా కామకర్మ రహితః, (13) విరాడుపాసకాస్తు సమష్టి స్థూల శరీరాభిమానీ పర్వతశ్శిరః పాణాదిమాన్ విరాడ్రూప ఈశ్వర ఇత్యాహుః, (14) గుణమూర్తిత్రయమధ్యే చతుర్ముఖ ఏవ ఈశ్వరః ఇతి బ్రహ్మా గమికాః, (15) విష్ణురేవేశ్వరః ఇతి భాగవతాః, (16) శివ ఇతి శైవాః, (17) మాయాంతు ప్రకృతిం విద్యా న్మాయినంతు మహేశ్వరమితి యః శ్రుతిపాదితః సర్వాంతర్యామీ సర్వజగత్కారణం సర్వ ప్రత్యగాత్మ భూతశ్చ స ఏవ ఈ శ్వరః ఇతి సిద్ధాంతినః - ఉక్తంచ భాష్యకారైః - దేహమాత్రశ్చైతన్య విశిష్టం ఆత్మేతిప్రాకృతా జనా లోకయతికాశ్చ ప్రతిపన్నాః.

ఇంద్రియాణ్యేవ చేతనాన్యాత్మే త్యపరే, మన ఇత్యన్యే. విజ్ఞానమాత్రం క్షణిక మిత్యేకే, శూన్యమిత్యపరే. అస్తి దేహాది వ్యతిరిక్తః సంసారీ కర్తా భోక్తా ఇత్యపరే భోక్తైవ కేవలం నకర్తేత్యన్యే. అస్తి తద్వ్యతిరేకిక్తః ఈశ్వరః సర్వజ్ఞః సర్వ శక్తిరితికేచిత్. ఆత్మా సభోక్తురిత్యపరే ఇతి: -

(ఆత్మ గుఱించి అనేక విధములుగా చింతించుచున్నారు _ కర్తయని, కర్తకాదని, శుద్ధమని, శుద్ధముకాదని - ఈ ప్రకారముగా అనేక వాదములున్నవి –

(1) చైతన్యముగల స్థూల దేహము ఆత్మ అని లోకాయతికులు,

(2) ప్రాణమే ఆత్మయని హైరణగర్భులు,

(3) మనసే ఆత్మయని కొందఱు,

(4) క్షణికమైనది స్వప్రకాశమైనది అయిన విజ్ఞానమే ఆత్మయని బౌద్ధులు,

(5) శూన్యమే ఆత్మయని మాధ్యమికులు,

(6) అణువంత చిన్నది ఆత్మ యని కొందఱు,

(7) మధ్యమ పరిమాణము ఆత్మయని దిగంబరులు,

(8) ఆత్మ కర్తయని, విభుడని, జడమని నైయాయికులు, ప్రాభాకరలు,

(9) చిత్ అచిత్ వస్తువులు రెండూ ఆత్మయే యని భాట్టులు,

(10) క్లేశకర్మవిపాకములు లేనటువంటిదిన్నీ, జీవునికన్న వేఱైనదిన్నీ ఆత్మ యని యోగులు,

(11) నిత్యజ్ఞానప్రయత్నేచ్చా గుణములు కలది ఆత్మయని నైయాయికులు,

(12) హిరణ్యగర్భుడే ఆత్మ అని హైరణ్యగర్భులు, ఈ హిరణ్యగర్భుడు మాయ ఉపాధిగాగల పరమాత్మ. సమష్టి లింగశరీరము నభినించువాడు, అవిద్యవలన కలుగు కామకర్మలు లేనివాడు,

(13) సమష్టి స్థూల శరీరము నభిమానించువాడు, అన్నింటి పాదములు, శిరస్సులు మొదలగు అవవములులన్నియు తనవే అయిన విరాడ్రూపుడే ఆత్మ యని విరాడుపాసకులు,

(14) త్రిగుణములు మూర్తివంతములైన త్రిమూర్తులలో చతుర్ముఖ బ్రహ్మమే ఆత్మ అని ఆగమికులు,

(15) విష్ణువే ఆత్మయని భాగవతులు,

(16) శివుడే ఆత్మయని శైవులు,

(17) మాయ యనగా ప్రకృతి, ఆ మాయగలవాడు,ఆ మాయను, తనవశములో నుంచుకొనినవాడు, మహేశ్వరుడు అని శ్రుతిలో ప్రతిపాదింపబడి అన్నింటి లోను అంతర్యామిగానున్నవాడు, సమస్త ప్రపంచమునకు కారణమైనవాడు, ప్రత్యగాత్మగానున్నవాడు - అతనే ఆత్మ అని సిద్ధాంతులు).

“ఉక్తం చ భాష్యకారైః - - -” (భాష్యకారులుకూడా ఈ ప్రకారముగానే చెప్పుచున్నారు : - చైతన్య విశిష్టమైన - చైతన్యముతో కూడియున్న - దేహమే ఆత్మయని లోకాయతికులు, చేతనములైన ఇన్ ద్రియములే ఆత్మచేతనములైన ఇంద్రియములే ఆత్మయని మఱికొందఱి అభిప్రాయము. మనసే ఆత్మ అని మఱి కొందఱి అభిప్రాయము. క్షణికమైన విజ్ఞానమే ఆత్మయని మఱి కొందఱి అభిప్రాయము - శూన్యమే ఆత్మ యని ఇంకకొందఱి అభిప్రాయము - దేహము మొదలగువాటికంటె వ్యతిరేకమైన వాడు, కర్త, భోక్త యగు సంసారియే ఆత్మయని వేఱొకరి అభిప్రాయము. భోక్తయే కర్త, అతనే ఆత్మయని మఱికొందఱి అభిప్రాయము కర్తకన్న, భోక్తకన్న వేఱైనవాడు, సర్వజ్ఞుడు, సర్వశక్తిమంతుడు అయిన ఈశ్వరుడనువాడు ఆత్మ; భోక్త అయిన వాడే ఆత్మ అని ఇంక కొందఱు; ఇట్లు అనేక విధములుగా ఆత్మ గుఱించి అభిప్రాయములున్నవి).

  1. విరాడ్ఙ్హిరణ్యగర్భాత్మా కైశ్చిదీశో నిగద్యతే |

హిరణ్యగర్భో లోకానాం హేతుర్విశ్వేశ్వరో విరాట్ |

అంతర్యామీ పరశ్చేతి కధ్యతే కనిభిస్సహ |

ప్రాజ్ఞ తైజస విశ్వాత్యే త్యపరే సం ప్రచక్షతే |

మాతామానాంచ మేయంచ మితం చా హరథాపరే |

కర్తా క్రియంచ కార్యంచ కిరణం కారణం పరే |

జాగ్రత్స్వప్న సుషుప్త్యాత్మేత్య పరేసం ప్రచక్షతే |

జాగ్రత్స్వప్న సుషుప్త్యా త్మేత్య పరేస్మ్ ప్రచక్షతే |

తురీయ మితరే ప్రాహు తుర్యాతీత మితీతరే |

తమాహర్విగుణం కేచిత్ గుణవనతం పరే విదుః |

ఘోరమి త్యపరే ప్రాహుః సౌమ్యమిత్య పరే విదుః |

రాగవంతం పరేప్రాహుర్వీతరాగ మధా సరే |

నిష్క్రియంతం పరే ప్రాహుః సక్రియం చాపరే జనాః |

నిరింద్రియం పరే ప్రాహుస్తమధ్రువమితీతరే |

అ రూపం కేచిదా హుర్వై రూపవంతం పరే విదుః |

దృశ్యమిత్యపరే ప్రాహుస్తమ దృశ్యమథా పరే |

వాచ మిత్యపరే ప్రాహుః శబ్దాతీత మథాపరే |

కేచి చ్చింతామయం ప్రాహుశ్చింతయ రహితః పరే |

జ్ఞానాత్మకం పరే ప్రాహుర్విజ్ఞానమితి చాపరే |

కేచిత్ జ్ఞేయమితి ప్రాహు రజ్ఞేయమితి కేచన |

ఏకేత మేకం వా ప్రాహు రనేకం చా పరే విదుః |

ఏవం వికల్ప్యమానేషు యథార్థం పరమేష్ఠినః |

నాధ్యవస్యంతిమునయో నానా ప్రత్యయ కారణాత్ |

యే పునః సర్వ బావేన ప్రసన్నాః పరమేశ్వరం |

తేవిజానంత్య యత్నేన శివఃపరమ కారణం ||“. (శైవే)

(కొందఱు ఈశ్వరుని - ఆత్మను - విరాట్ అని, హిరణ్యగర్భుడని చెప్పుచున్నారు. హిరణ్యగర్భుడు లోకములక్ కారణమైన వాడు, అంతర్యామియైనవాడు, పరుడు, పరమాత్మయని కవులు చెప్పుచున్నారు. ప్రాజ్ఞుడు, తైజసుడు, విశ్వుడు ఆత్మయని కొందఱు అభిప్రాయపడుచున్నారు - మాతా, మానం, మేయం. మితం అనునవి ఆత్మయని కొందఱనుచున్నారు - కర్తా, క్రియ, కార్యము, కరణము, కారణము ఆత్మయనిమఱి కొందఱు అనుచున్నారు - జాగ్ర త్స్వప్న సుషుప్త్యవస్థలు ఆత్మయని కొందఱి అభిప్రాయము, తురీయావస్థ యని కొందఱు, తురీయాతీతమాత్మయని కొందఱు అనుచున్నారు. ఆత్మ నిర్గుణుడని కొందఱు, సగుణమని కొందఱు అనుచున్నారు - ఘోరమని కొందఱు, సౌమ్యమని కొందఱు అభిప్రాయపడుచున్నారు, ఆత్మ రాగియని కొందఱు, విరాగియని కొందఱు అనుచున్నారు - నిష్క్రియుడని కొందఱు సక్రియుడని కొందఱు అభిప్రాయపడు చున్నారు - ఇంద్రియములు లేనిది ఆత్మయని, ధ్రువమైనదని కొందఱు చెప్పుచున్నారు. నిరాకారుడని కొందఱు సాకారుడని కొందఱు అభిప్రాయపడుచున్నారు - దృశ్యము అత్మయనిదృశ్యము కానిది ఆత్మయని యనుచున్నారు. వాక్కులచే చెప్పుటకు శక్యమైనవాడు వాక్కులకు అందనివాడు అని కొందఱి అభిప్రాయము; చింతామయుడని, నిశ్చింతగలవాడని జ్ఞానమే ఆత్మయని, విజ్ఞానమే ఆత్మయని, జ్ఞేయమని కొందఱు, అజ్ఞేయమని కొందఱు అభిప్రాయపడుచున్నారు. కొందఱు ఆత్మ ఒకడే యని, కొందఱు ఆత్మ అనేకమని చెప్పుచున్నారు, ఈ ప్రకారముగా ఆత్మయొక్క యధార్థ్యమును తెలియలేక అనేక విధములుగా చెప్పుచున్నారు. ఎవరు పరమాత్మయే సర్వము అనుభావముతో పరమాత్మను శరణు పొందుదురో వారు పరమకారణమైన శివుని - పరమాత్మను - ప్రయత్నము చేయకయే తెలుసుకొనుచున్నారు).

  1. “దేహం కోపి వదంతి. ఖానితి పరే, ప్రాణాన్మన శ్చాపరే |

బుద్ధించ క్షణికాం స్థిరామధపరే కేచిచ్చితం నిస్సుఖాం |

ఆత్మానం జడచిత్స్వ భావమపరే చిద్వజ్జడం చేతరే |

సత్యజ్ఞాన సుఖా ద్వితీయమపరే తత్రాస్యకో నిశ్చయః ||“. (స్వారాజ్య సిద్ధి - అధ్యారోప ప్రకరణము - )

(కొందఱు దేహమును ఆత్మ అనుచున్నారు. ఇంద్రియములను, ప్రాణములను, మనస్సును ఆత్మ యనుచున్నారు. కొందఱు క్షణి కవి జ్ఞానమును ఆత్మ అని చెప్పుచున్నారు. స్థిర విజ్ఞానమును ఆత్మయని మఱికొందఱు చెప్పుచున్నారు. సుఖ దుఃఖ విహీనమగు చైతన్యము ఆత్మయని కొందఱి అభిప్రాయము. వేదాంతులు ఆత్మ సచ్చిదానందరూపమని అనుచున్నారు - ఏది నిశ్చయము?).

  1. “తం హరం కేచిదిచ్ఛంతి కేచిద్విష్ణుం సురోత్తమః |

కేచిన్మామేవ చేచ్ఛంతి కేచిదింద్రాది దేవతాః |

కేచిత్ ప్రథానం త్రిగుణః స్వతంత్రం కేవలం జడం |

అణవః కేచిదిచ్ఛంతి శబ్దం కేచన మోహితాః |

క్షణప్రధ్వంసి విజ్ఞానం కేచన భ్రాంతి చేతసః |

శూన్య సంజ్ఞం సురాః కేచిత్ నిరుపాఖ్యం విమోహితాః |

కేచిద్భూతాని చేచ్ఛంతి నిసర్గం కేచన భ్రమాత్ }

తత్ర తత్రైవ తర్కాంశ్చ ప్రవదంతి యథా బలం ||” (సూతసమ్హితాయాం)

(దేవతోత్తములారా | కొందఱు శివుడే ఆత్మయని ఉపాసించుచున్నారు. కొందఱు విష్ణువే ఆత్మయని, మఱికొందఱు బ్రహ్మ ఆత్మయని ఉపాసించుచున్నారు. కొందఱు ఇంద్రుడు మొదలగు దేవతలు ఆత్మయని ఉపాసించుచున్నారు. కేవలము జడమైనదిన్నీ త్రిగుణాత్మకమైనది అయిన ప్రథానమే ఆత్మయని ఉపాసించున్నారు. అణువులు - పరమాణువులు ఆత్మయని, కొందఱు భ్రాంతిచెందినవారై శబ్దమే ఆత్మయని ఉపాసించుదురు. మఱి కొందఱు క్షణములో ధ్వంసమగు విజ్ఞానము ఆత్మయని ఉపాసించెదరు. శూన్యము ఆత్మయని కొందఱు, భూతములు ఆత్మయని కొందఱు ఈ ప్రకారముగా ఎవరికి తోచిన దానిని ఆత్మయనివారి వారి తర్కవాదబలమును అనుసరించి వాదించుచున్నారు).

  1. “స్వబుద్ధి దోషా దేవలోకా యతికాః దేహమేవాత్మాకం మేనిరే | బౌద్ధాస్తు బుద్ధిమేవ,వైశేషికాద యస్తు అహంకారమేవ కర్తృత్వ భోక్తృత్వ విశిష్టం విభుమాత్మేతి మేనిరే. భాట్టాస్తు సవికారమాత్మానం, సాంఖ్యాదయస్తు ఆత్మ నానాత్వం మేనిరే | - - - తస్మాత్ న తర్క గమ్యం ఆత్మ తత్వం, కింతు ఉపనిషదేక సమధి గమ్యం”.

(లోకాయతికులు వారి బుద్ధిలో కలిగిన ఊహల దోషమువలననే దేహమే ఆత్మయని చెప్పిరి; బుద్ధియే ఆత్మ అని బౌద్ధులు చెప్పిరి. కర్తృత్వ భోక్తృత్వములు గల అహంకారమే ఆత్మ అని వైశేషికుల అభిప్రాయము. ఆత్మ అనునది ఒకటికాదు, అనేక ఆత్మలున్నవని, అనేకరీతిగా నున్నవని సాంఖ్యులు చెప్పుదురు. అందుచేత ఆత్మతత్వమనునది తర్కముతో చర్చించి తెలుసుకొనుటకు వీలులేనిది. “తంత్వౌప నిషధం పురుషం” (ఉపనిషత్తులలో వర్ణింపబడిన ఆ పురుషుని గుఱించియే నాకు చెప్పవలెను) అని చెప్పబడినది).

  1. పైన చెప్పిన వాదములన్నియు తప్పు అని ఈ క్రింద చెప్పిన విధముగా ఖండింపబడినది : -

    1. “సర్వే భేదాః శ్రుతి స్మృత్యో ర్విరుద్ధా ఇతి మేమతిః |

పాపిష్ఠానంచ జంతూనాం తత్ర తత్ర సురర్షభాః |

ప్రాక్సంసారవశాదేవ జాయతే రుచిరాస్తికాః ||“. (సూత సమ్హితాయాం)

(వేఱు వేఱు మతముల వారు ఆత్మగుఱించి చెప్పిన అభిప్రాయములన్నియు శ్రుతులకు, స్మృతులకు విరోధముగానే యున్నవి. వారి వారి పూర్వ పూర్వ జన్మల సమస్కారమును బట్టియే ఇటువంటి అభిప్రాయములు గలవారగుచున్నారు).

  1. “యత్స్వరూపమ విజ్ఞాయ దేహ ఆత్మేతి మన్యతే |

తర్కా భాసైస్తమీశానం వందే దేహ విలక్షణం |

యత్స్వరూపమ విజ్ఞాయ దేహ జానీంద్రియాణి తు |

ఆత్మేతి మన్యతే వందే తమింద్రియ విలక్షణం |

యత్స్వరూప మ విజ్ఞాయ ప్రాణ ఆత్మేతి మన్యతే |

వందేహం ప్రాణ వేత్తారం ప్రాణం ప్రాణస్య సర్వదా |

యత్స్వరూపమ విజ్ఞాయమనస్సంకల్ప లక్షణం |

ఆత్మేతి మన్యతే భక్త్యా వందేతం మనసః పరం |

యత్స్వరూపమ విజ్ఞాయ బుద్ధిరాత్మేతి మన్యతే |

తం వందే బుద్ధి బోద్ధారం బోధ రూపమ విక్రియం |

యత్స్వరూపమ విజ్ఞాయ సర్వ ప్రత్యయ కారణం |

అంతఃకరణమాత్మేతి మన్యతే తం నమః శివం ||“.

(ఆత్మ స్వరూపమును తెలియకపోవుటచేత తర్కాభాసులు దేహమే ఆత్మ అని తలచుచున్నారు - దేహముకన్న ఆత్మ విలక్షణమైనది. అటువంటి ఆత్మ యైన శివునకు నమస్కరించుచున్నాను - కొందఱు ఈ కారణమువలనే దేహమునుండి పుట్టిన ఇంద్రియములు ఆత్మయని నమ్ముచున్నారు. ఆత్మ ఇంద్రియములకన్న విలక్షణమైనది - వేఱు లక్షణములు కలది. అటువంటి ఆత్మ అయిన శివునకు నమస్కరించుచున్నాను - ఆత్మ స్వరూపము తెలియని కొందఱు ప్రాణమే ఆత్మ యని నమ్ముచున్నారు - ఆత్మ ప్రాణమును తెలిసినది, ప్రాణమునకు ప్రాణమైనది. అట్టి ఆత్మ రూపుడగు శివుని గుఱించి నమస్కరించుచున్నాను - సంకల్ప లక్షణములుగల మనసే ఆత్మయని మఱికొందఱు అభిప్రయపడుచున్నారు - వీరుకూడ ఆత్మయొక్క స్వరూపము తెలియకనే అట్లు అభిప్రాయ పడుచున్నారు - ఆ మనస్సుకన్న పరుడు, ఉత్కృష్టుడు అయిన శివునకు నమస్కరించుచున్నాను - మఱికొందఱు బుద్ధియే ఆత్మయని నమ్ము చున్నారు - ఆత్మ బుద్ధికి బోధించునది, బోధరూపమైనది. అట్టి ఆత్మయైన శివుని గుఱించి నమస్కరించుచున్నాను - సర్వప్రయత్నములకు కారణమైన అంతఃకరణమే ఆత్మయని మఱికొందఱి అభిప్రాయము - ఆత్మ అంతఃకరణముకన్న విలక్షణమైనది. అట్టి ఆత్మరూపమైన శివునకు నమస్కారము).

  1. “స్థూలం జడం పరిచ్ఛిన్నం బాహ్యం దేహ నుపేక్ష్యహి |

ప్రకాశకత్వా త్సూక్ష్మత్వాత్ వ్యాపకత్వాత్పరాణి చ |

ఇంద్రియాణీంద్రియయేభ్యస్తు ప్రేరకత్వాన్మనః పరః |

మనసస్తు పరాబుద్ధిర్నిశ్చ యైక స్వరూపిణీ |

యస్తు బుద్ధేః పరస్తస్యా భాసకత్వేన చిద్విపుః - - - |

బుద్ధేః ర్ద్రష్టా పరః సోయమాత్మా సాక్షీ వివిచ్యతాం ||” (గీతాభావప్రకాశము - 3 - 351 to 354)

(దేహము స్థూలమైనది - కంటికి కనబడునది; జడము - అనగా చైతన్యము లేనిది, ఆత్మశక్తిలేనిదే ఏ పనియు చేయలేనిది - పరిచ్ఛిన్నమైనది - డేశకాలవస్తువులచేత పరిచ్ఛిన్నమైనది; బాహ్యము - పైకి కనబడునది. ఇంద్రియములు దేహముకన్న సూక్ష్మమైనవి, ప్రకాశించునవి, వ్యవహారములు కలవి యగుట చేత దేహముకన్న పరమైనవి - ఉత్కృష్టమైనవి - ఇంద్రియములను వాటి వాటి వ్యాపారములలో ప్రేరేపించునదికనుక మనస్సు ఇంద్రియములకంటె పరమైనది - ఉత్కృష్టమైనది. బుద్ధి నిశ్చయించు శక్తికలది కనుక మనస్సుకంటె పరమైనది, బుద్ధికికూడ పరమైనది ద్రష్ట అయినది ఆత్మ - ఇట్లు చెప్పుటవలన దేహము, ఇంద్రియములు, బుద్ధి, మనస్సు ఆత్మకావు అని నిశ్చయము).

  1. “యథా భూః పృధ్వీ స్వజాతిః అనిత్యేషు భౌమేషు భూవికారేషు ఘటాదిషు నవిపర్యేతి. విపర్యయం తద్వస్తు నాసహ వినాశం న ప్రాప్నోతి ; కింతు అనువర్తతే; తథా భూతేషు భూతసంఘాత రూపేషు దేహేషు (పూర్వాపరదేహేషు) ; (జన్మాది భిర్విక్రియమాణేషు దేహేషు), ప్రత్యభిజ్ఞాయమానః ఆత్మా న విపర్యేతి - విపర్యయం న ప్రాప్నోతి, ఏకరూప ఏవ వర్తతే. ఇత్యేవం ఆత్మనిత్యత్వ దేహానిత్యత్వ జ్ఞానేసతి దేహాత్మ భ్రమః, సర్వానర్థ మూలః నస్యాత్”.

(భూమి తనవికారములు అయిన ఘటము మొదలగునవి నశించినప్పుడు వాటితోకూడ నశించదు, ఆ ప్రకారముగానే పంచభూతముల కూడుటవలన కలిగి అనేకజన్మలలో మార్పులు పొందియున్న దేహములందుండు ఆత్మ వాటితో నశించదు, మార్పుచెందదు, ఎన్నిజన్మలు పొందినను ఒకేరూపముతో నుండును. ఇట్లు ఆత్మనిత్యమైనదని, దేహము నిత్యముకానిది యని జ్ఞానముకలిగినప్పుడు ఆన్ని అనర్థములకు కారణమైనటువంటి దేహమే ఆత్మ అను భ్రమ ఉండదు ). దీనివలన దేహము ఆత్మకాదని స్పష్టము).

  1. “అహంకారాది దేహాంతో వేద్యో నాత్మా ఘటాదివత్ |

తత్సాక్షి సర్వగో జ్యోతిరాత్మా త్వం శబ్దలక్షితః ||”

(అహంకారత తత్వము మొదలు తత్వములకూటమి అయిన దేహము వఱకుగల తత్వములన్నియు వేద్యములు, దృశ్యములు. వాటి అన్నింటిలోను ప్రవేశించియుండి వాటి నన్నింటిని సాక్షిగా చూచునది ఆత్మ. అందుచేత దేహము మొదలగునవి ఆత్మకావు).

  1. “స్థూలసూక్ష్మకారణ శరీరాద్వ్యతిరిక్తో అవస్థా త్రయసాక్షీ సచ్చిదానందస్వరూపో యస్తిష్టతి స ఆత్మా”.

(స్థూల సూక్ష్మకారణ శరీరములకంటె వ్యతిరేకమైనది, జాగ్రత్స్వప్న సుషుప్తులు అను మూడు అవస్థలకు సాక్షి అయినది, సచ్చిదానందస్వరూపము ఆత్మ. అందుచేత, ఈ మూడు విధములైన శరీరములు, మూడు అవస్థలు ఆత్మకావు).

  1. “మనసో మనః చక్షుశ్చక్షురితి, తస్యభాసా సర్వమిదం విభాతి”, “సవేత్తి వేద్యం, నచ తస్యాస్తి వేత్తా”.

(ఆత్మ కంటికి కన్నుగాను, మనస్సునకు మనస్సుగానున్నది - దాని కాంతివలననే ఈ ప్రపంచమంతయు ప్రకాశించుచున్నది. ఆత్మ అన్నింటిని తెలుసుకొనును, దానిని తెలుసుకొనునదిలేదు. అందుచేత ఇంద్రియములు ఆత్మకాదు).

  1. “కర్మేంద్రియాలు ఆత్మకావు - వచనాది విషయ సాధనాలు అయిన్నీ 'ఇదం' అని తోపుచున్నదికనుక ఈ కర్మేంద్రియాల నెఱింగేది ఆత్మ. శ్రోత్రాది బుద్ధీంద్రియాలున్నూ ఆత్మకాదు - శబ్దాది విషయసాధనాలన్నియు 'ఇదం' అని తోచేవి కనుక వాటిని ఎఱిగేది ఆత్మ - - -” (బ్రహ్మవిద్యా సుధార్ణవము - 2)

  2. “నీవార శూకదత్తస్వీ పీతా భాస్వత్యణూపమా” అనిన్నీ, రూపాతీతమై, గుణాతీతమై యుండే ఆత్మకు అణురూపమనిన్నీ, పీతాభాస్వతి అనిన్నీ చెప్పి చూపెగనుక చిత్తైకాగ్రతకై ధ్యానకాండమందు ఆశ్రుతికి తాత్పర్యమంతేగాని స్వరూప బాధక మెఱుగనిదికనుక అణురూపం ఆత్మయనెడి అమతం నిరస్తమాయెను“.

  3. “సహస్ర శీర్షా పురుషః, సహస్రాక్ష స్సహస్రపాద్”.

(వేలకొలది శిరస్సులు, వేలకొలది కండ్లు, వేలకొలది పాదములు గలది ఆత్మ - పురుషుడు - అని శ్రుతి చెప్పుచున్నది - కాని వేలకొలది అవయవములు ఇట్త్లు గల ప్రతివస్తువు ఆత్మ కానేరదు - వేయిశిరస్సులుగల శేషుడు ఆత్మకాదు; వేయికండ్లుగల ఇంద్రుడు ఆత్మకాదు; వేయిపాదములుగల సూర్యుడు, వృక్షము, వేయిచేతులుగల కార్తవీర్యార్జునుడు భాణాసురుడు ఆత్మకాదు - కాని “సహస్ర శీర్షా పురుషః” అని శ్రుతి చెప్పుటలో విరాట్పురుషుని రూపము నిరూపించుచున్నది. అంతేకాని అటువంటివన్నీ ఆత్మయని దాని అర్థముకాదు . “సహస్ర శీర్షః” అనిన వేలకొలది - అనంతములైనశిరస్సులు గలవాడు అని గ్రహించునది).

  1. “ఏదిన్నీ లేదనెడిదే శూన్యం. లేదని శూన్యమని యెఱిగేవాడొకండు కలడు గద. వాడు చైతన్యుండు, సర్వదా నిత్యుండు - శూన్యమని శూన్యమే యెఱుంగదు, కనుక అందునుండి ఆత్మ ప్రకాశించును. సత్యం మఱొకరివల్ల వేద్యంగాదు - కనుక శూన్యం వలెనే ఉండునుగాని శూన్యమే కాదు - తన్ను దానే యెఱుంగును, తనవల్ల దానే ప్రకాశించును”.

(బ్రహ్మవిద్యా సుధార్ణవము - 6)

  1. “విజ్ఞానమయ కోశంబగు నహంకారంబునే ఆతానాత్మ వివేక శూన్యులు 'అహం' అనియెడి తమయనుభవంబువలన నాత్మయని చెప్పుదురు.”నీలోత్పలంబ”నియెడు చోట నీలగుణవిశేషంబున గూడిన విశేష్యంబగు నుత్పలంబు వేద్యంబగు చందంబున, “కృశోహం” బను నప్పుడు స్థూల శరీరంబుతోడను 'శ్రోతాహం' బనునపుడు ఇంద్రియంబులతోడను 'ధ్యాతహం' బనునపుడు అంతఃకరణంబులతోడగూడి ప్రత్యగాత్మకు వేద్యంబగుటంజేసి అహంకారం బాత్మయనుట అసత్యము -:.

(వివేకచింతామణి - 1). (పరమానందతీర్థ)

  1. 'ఆత్మ' అను సంస్కృతపదము పాశ్చాత్యభాషలలోనికి వెళ్ళి కొంత మార్పు చెందినది. గ్రీకు (Greek). భాషలో 'ATOMOS' అని ఉన్నది- దీని అర్థము A = Not; TOMOS = CUT = Not Cut - that which cannot be cut or subdivided - భేదించరానిది అని దీని అర్థము. రాను రాని దీని అర్థము ultimate particle of matter - smallest particle of matter which cannot be cut - . (ప్రకృతిలోని పరమాణువు - విభజించబడని పరమాణువు అని చెప్పబడుచున్నది. పాశ్చాత్యుల శాస్త్రమునకు ప్రకృతిలోనే (matter తోనే) సంబంధము. అందుచేత ఇట్లు చెప్పబడియుండవచ్చు. కాని భేధించుటకు అలవి కానిది 'ఆత్మ' - ప్రకృతికంటె ప్రకృష్టమైనది - ఆత్మ అచ్ఛేద్యమని శ్రీమద్భగవద్గీతలో చెప్పబడినది - “అచ్ఛేద్యోయ మదాహ్యాయం” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 2 - 24)
Transliteration
  1. ātma anumāṭaku anēka arthamulunnavi : -

    1. “ātmā jīvē, dhṛtau, dēhē, svabhāvē, paramātmani”

(jīvuḍu, paramātma, dēhamu. svabhāvamu, dhṛti anu arthamulō ātma anumāṭa vāḍabaḍucunnadi).

  1. “ātmā, dēha, manō, brahma, svabhāva, vṛtti, buddhiṣu” (viśva prakāśaḥ)

(dēhamu, manassu, brahma, svabhāvamu, buddhi, vṛtti anu arthamulō ātma anumāṭa vāḍabaḍucunnadi).

  1. “dēhēṃdriyamanaḥ prāṇa dhī jīva paramātmanaḥ ātma śabda prayōgaviṣayāḥ”.

(dēhamu, iṃdriyamulu, manassu, prāṇamu, buddhi, jīvuḍu, paramātma - vīṭi guṟiṃci ceppunapuḍu ātma śabdamu vāḍabaḍucunnadi).

    1. paramātma, parabrahma, anu arthamulō ātma padamu ī kriṃdavākyamulalō vāḍabaḍunadi : -

    2. “ayamātmā brahma” (māṃḍūkyōpaniṣat - 2)

(ī ātmayē parabrahma).

“tadē tadbrahmā pūrva manaparama naṃtara mabāhya mayamātmā brahmā”. (bṛhadāraṇyakōpaniṣat)

(ī brahmaku muṃdugāni, venukagāni, painagāni, lōpalagāni ēdiyunu lēdu - ī ātmayē brahma - rūpamu lēnaṃduna lōpalagāni, painagāni, muṃdugāni, venukagāni ēdiyu lēdu).

(brahmaku muṃdu ēmiyu lēdu anagā, kāraṇamu lēnidi, janma lēnidi, venuka ēmiyu lēnidi anagā - kāryamu kānidi).

  1. “savā ēṣa mahānaja ātmā ajarō, amarō, amṛtō, abhayō brahma” (bṛhadāraṇyakōpaniṣat)

(aṭṭi ī ātma peddadi - ākāśamu kaṃṭe peddadi, janma lēnidi, musalitanamu lēnidi, maraṇamu lēnidi, mṛti lēnidi, bhayamu lēnidi. idiyē brahma).

  1. “grāha yaṃtica bōdhayaṃticā tmatvēnēśvaraṃ vēdāṃta vākyāni”. (śrīśaṃkaraḥ)

(paramātma, parabrahma ayina īśvaruni vēdāṃtavākyamulu (upaniṣattulu) ātmayani grahiṃcucunnavi, bōdhiṃcu cunnaviyunu).

  1. “ātmā ityēvaṃ śāstrōkta lakṣaṇaḥ paramātmā prati pattavyaḥ.

(ātma ani ī prakāramugā ceppuṭavalana śāstramulō ceppabaḍina lakṣaṇamulugala paramātma aniyē pratipādiṃcabaḍinadi - ceppabaḍinadi).

  1. saccidānaṃdaikarasaḥ paramēśvaraḥ sarvādhiṣṭhātṛtvēna sarvasya jagataḥ svarūpatvāt ātma śabdēna ucyatē, > ātma śabdaśca svarūpavā cīti prasiddhaṃ”.

(sat, cit, ānaṃdamu anu mūḍunu kalisi ēkarasamaina (okē padārdhamaina) paramēśvaruḍu, sarvamunu adhiṣṭhiṃciyuṃḍuṭa cētanu samasta prapaṃcamu yokka svarūpamaguṭa cētanu ātma ani ceppabaḍucunnāḍu - ātma anu śabdamu - māṭa - svarūpamunu ceppunadi ani prasiddhi).

  1. śūnyaṃ tat prakṛtirmāyā brahma vijñāna mityapi |

śivaḥ puruṣa īśānō nitya mātmēti kathyatē ||“.

(sarvamunu śāsiṃcunaṭuvaṃṭi puruṣuḍaina śivuḍē ātmayani ceppabaḍucunnāḍu).

  1. ṛtamātmā paraṃ brahma mityādikā budhaiḥ |

kalpitā vyavahārārthaṃ yasya saṃjñā mahātmanaḥ ||“.

(ṛtaṃ, ātma, parabrahma ani modalagu saṃjñalu mahātmuḍaina parabrahmanu guṟiṃci vyavahariṃcuṭaku budhula cēta - paṃḍitulacēta - brahmajñānulacēta - kalpiṃcabaḍinadi).

  1. “karmaina dēhō, nanu dēha ēva cittaṃ, tadēvāha mitēha jīvaḥ |

sajīva ēvēśvara cit sa ātmā sarvaḥ śivasyaikapadōktamē tat ||“. (yōgavāśiṣṭamu - )

(karmayē dēhamu, dēhamē cittamu, cittamē 'ahaṃ' = nēnu anu jīvuḍu, jīvuḍē cidrūpuḍaina īśvaruḍu, atanē ātma - ivanniyu okkaṭē - śivuḍu - paina ceppinavanniyu ātma ayina śivuni nuṃḍiyē - paramātmanuṃḍiyē puṭṭinavikanuka avanniyu ātmayē).

  1. “sī. akhilabhūtamulaṃdu nātmarūpaṃbuna nīśuṃḍu, hariyuṃḍu nellaproddhu

buddhyādi lakṣaṇaṃbula gānabaḍunu - - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 2 - 36)

  1. “vēdāṃta śravaṇaṃbuna grahiṃpabaḍina jñānavairāgyaṃbulatōḍaṃ gūḍina bhakticēta tatparulaina peddalu kṣētrajñuḍaina ātmayaṃdu baramātmaṃ boḍagaṃduru”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu -1 - 2 - 21)

  2. “rajjuvani yeṟiṃgeḍi yeṟuka lēkuṃḍa nayyeṟugaminadi sarparūpaṃbayi tōcina, pidapa neṟiṃgina vārivalana rajjuvu rajjuvani yeṟuṃgucuṃḍa sarparūpaṃbu lēkuṃḍu kaivaḍi ātma yapparamātmayani yevvareṟuṃgaru vārikayyeṟuṃgami valana sakalaprapaṃcaṃbu kaligi tōcu; ātma yapparamātmayani yevvareṟuṃguduru vārikayyeṟuka valana prapaṃcaṃbu lēkuṃḍu”

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 10 - pū.bhā.- 569)

  1. “ātmāṃtarātmēti hari rēka ēva dvithāsthitaḥ |

niviṣṭō hṛdayē nityaṃ rasaṃ pibati karmajaṃ ||“.

(okkaḍē ayina viṣṇuvu ātma, aṃtarātma ani reṃḍu vidhamulugā unnāḍu - hṛdayamaṃdu ellapuḍu uṃḍi karmavalana kaligina rasamunu trāguvāḍu - karma phalamunu anubhaviṃcuvāḍu).

  1. “ātmai vēdamagra āsīt puruṣa vidhaḥ, savai śarīrī prathamaḥ puruṣa ucyatē, ādi kartā sa bhūtānāṃ brahma agrē samavartata”.

(sṛṣṭiki pūrvamu ātma okkaṭē uṃḍenu. ā ātmayē puruṣuḍu - anagā, prakṛtiyanu puramulō śayaniṃcuvāḍu - nivasiṃcuvāḍu. ā ātmayē puruṣulalō - śarīradhārulalō- prakṛti vikṛtilalō pravēśiṃcina bhagavaṃtuni yokka śakti gala vastuvulalō - modaṭivāḍu. atanē sarva jīvaśarīrulakunu prathama sṛṣṭikarta. atanē sarvabhūtamulakaṃṭe moṭṭamodaṭa unnavāḍu - atanilōnuṃḍiyē samasta bhūtamulu - puṭṭuka kalavanniyu - ā tarvāta puṭṭinavi, atanē brahma).

  1. “ōṃ tadbrahma, ōṃ tadvāyuḥ, ōṃ tadātmā, ōṃ tatsatyaṃ ōṃ tatsarvaṃ” (maṃtrapuṣpaṃ)

(ōṃkāramē parabrahma, ōṃkāramē vāyuvu, ōṃkāramē ātma, ōṃkāramē satyamu, ōṃkāramē sarvamunnū).

  1. “bhūtātmā cēṃdriyā tmā ca prathānātmā tathā bhavān |

ātmāca paramātmāca tvamēkaḥ paṃcathā sthitaḥ ||“.

(paṃcabhūtasvarūpuḍavunu, iṃdriyamulasvarūpuḍavunu, prathānasvarūpuḍavunu, ātmavunu, paramātmavu nīvē. iṭlu nīvu okkaḍivē ayidu vidhamumuluga nunnāvu - ātmayē tatvamulanniṃṭigā mārinadi - paramātmanuṃḍi migilinavanniyu, okaṭilōnuṃḍi okaṭigā, puṭṭuṭavalana anniṃṭilōnu, pratidānilōnū, paramātma tatvamu imiḍi yunnadi).

  1. “guṇabhēdā dātma mūrtiḥ aṣṭathā parikīrtitaḥ |

jīvātmācāṃtarātma ca paramātmā ca nirmalaḥ |

śuddhātmā jñānarūpātmā mahatmā saptama smṛtaḥ |

aṣṭa mastēṣu bhūtātmā ityaṣṭātmānaḥ parikīrtitaḥ ||“.

(guṇabhēdamuvalana ātma enimidi vidhamulugā ceppabaḍucunnadi - jīvātma, aṃtarātma, paramātma, śuddhātma, jñānātma, mahātma, bhūtātma).

  1. “sī. sarvajñuḍīśuṃḍu sarvātmuḍavyayuṃḍu

- - - ātma rūpaṃbuna naśrāṃtamunu danamāyā pravartana mahimavalana

- - -” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 7 - 2 - 39)

  1. “sarvāṃtaryāmi rūpēṇa yōgakṣēma karastava |

ātmādhyēya tayā yasya paramēśvara saṃjñakaḥ ||

vartatē”. (gītābhāvaprakāśamu - 2 - 242)

(ātma paramēśvara saṃjñitō aṃtaryāmigānuṃḍi dhyāniṃcabaḍinavāḍai yōgakṣēmamunu kaluga cēyucuṃḍunu).

  1. “ya ēṣō akṣiṇi puruṣō dṛśyatē ēṣa ātmēti hōvā ca |

ētadamṛtamabhaya mētadbrahma”. (chāṃdōgyōpaniṣat - 4 - 15 - 1)

(kaṃṭiyaṃdu kanupiṃcucunna puruṣuḍu ātma, ataḍu amṛtuḍu, abhayuḍu, brahma svarūpuḍu - nirguṇasvarūpuḍu agu paramātmaku oka sthānamani, oka pēru ani lēdu. kāni upāsana koṟaku sthānamunu, nāmarūpamulu ceppabaḍinavi).

  1. “kō ayamātmā” ityārabhya” prajñānaṃ brahma ityaṃtēna vicārapurassaraṃ ātma tatvaṃ nirthāritaṃ - (aitarēyōpaniṣadi trutīyādhyēyē). ātmā karaṇa saṃghā tātmaka prāṇa vyatiriktaḥ, saṃjñānādi sarvāṃtaḥkaraṇa vyatiriktaḥ tadanugata svaprakāśaḥ, sarva śarīrēṣu ēkaḥ, sarva prapaṃcādhiṣṭhāna bhūtō advitīyaḥ, prajñānaṃ brahma, nityaśuddha buddhamukta svabhāvaḥ iti”

(śrī ānaṃdagiri)

(aitarēyōpaniṣattulō 3 va adhyāyamulō “kō ayamātmā” - (ī ātma evaru?) ani prāraṃbhiṃci “prajñānaṃ brahma” (brahma jñānasvarūpuḍu, cit svarūpuḍu) ani ceppinaṃtavaṟaku bāgā vicāriṃci - tarjana bharjana cēsi - ātmatatvamu - ātma anagā ēmiṭi? eṭuvaṃṭidi? ani - nirṇayiṃcabaḍinadi. ātma iṃdriyamulatō kūḍi yunna prāṇamukaṃṭe vyatiriktamainadi, vēṟainadi, saṃjñānamu modalagu sarvāṃtaḥkaraṇamula kaṃṭe vyatiriktamainadi, miṃcinadi, vāṭilōnunna svaprakāśamu samasta śarīramulalōnu unnanu okkaṭē ayi yunnadi; sarvaprapaṃcamunaku adhiṣṭhānamai advitīyamainadi - tanavaṃṭi vastuvu maṟokaṭi lēnidi. tanakaṃṭe vēṟaina vastuvulēnidi. adiyē 'prajñānaṃ brahma' (jñānasvarūpuḍu, 'cit' svarūpuḍu - “satyaṃ jñānamanaṃtaṃ brahma”), nityuḍu - 'sat' , śuddhuḍu - malinamu lēnivāḍu, buddhuḍu - 'cit ghanaṃ', muktuḍu - prakṛti dāni guṇamuluku atītuḍu). iṭlu ātma guṟiṃci ceppabaḍi yuṃḍuṭacēta ātma anagā parabrahmayē). (cūḍumu – 2.24).

  1. “sa ēva sarvabhūtānā mātmā brahmētikathyatē” (yōgavāśiṣṭamu - 122 - 34)

(ataḍē sasmasta bhūtamulaku ātma ayinavāḍē, brahma ani ceppabaḍinadi).

  1. “saccidānaṃdāḥ parasparaṃ abhinnāḥ, saṃtaḥ ēkarūpāḥ bhavaṃti. yadi ātmaguṇāḥ syuḥ tathā parasparaṃ bhinnāḥ api bhavē yuḥ - tēṣāṃ ātma svarūpatvāt na tē bhinnāḥ bhavaṃti. ēkaḥ ēva ātmā nivṛtti rahitatvāt - nāśarahitatvāt - sat iti kathyatē. jaḍa vilakṣaṇatayā prakāśarūpatvāt cit iti kathyatē. duḥkhavilakṣaṇatayā mukhyaprīti viṣayatvāt ānaṃdaḥ iti kathyatē. yathā uṣṇa prakāśarūpō agniḥ bhavati. tathā saccidānaṃdarūpaḥ ātmā bhavati. saccidānaṃdarūpamēva śāstrēṣu brahma gīyatē.”satyaṃ jñānaṃ anaṃtaṃ brahma” “prajñānaṃ brahma”, vijñānamānaṃdaṃ brahma “ityādi vacanaiḥ. tasmāt ātmā brahmasvarūpa ēva”brahma” iti vyāpakasya saṃjñā. “bvahi, bṛhi, vṛddhau” iti thātōḥ iti niṣpannaḥ brahma śabdaḥ yanniratiśayaṃ vyāpakaṃ tathā caṣṭē. yasya dēśakṛtō aṃtaḥ nāsti tat vyāpakaṃ ityucyatē tasmāt ātmā yadi brahmaṇaḥ bhinnaḥ syāt tadā ātmā dēśakṛtāṃtavān syāt. yasya dēśakṛtō aṃtō asti tasyakāla kṛtōpi aṃtaḥ astīti niyamaḥ - tasmāt tadvastu anityaṃ bhavēt. yasya kālakṛtō aṃtō asti tadvastu anityamiti kīrtyatē. tasmāt ātmā brahmaṇaḥ na bhinnaḥ. brahma yadi ātmabhinnaṃ syāt tathā brahma anātmā bhavēt. anātmabhūtaṃ ghaṭādikaṃ jaḍaṃ bhavati. tasmāt ātmanaḥ bhinnaḥ brahmāpi jaḍaṃ bavēt. tasmāt brahma ātmanaḥ na bhinnaṃ, brahma svarūpamēva ātmā”

“ēkamēva caitanyaṃ sarva prapaṃcasya māyā yāśca adhiṣṭhānaṃ bhavati tasmāt tat brahma iti kathyatē. tadēva caitanyaṃ avidyāyāḥ vyaṣṭi dēhādīnāṃ ca adhiṣṭhānaṃ bhavati. tasmāt ātmā iti kathyatē ātmanaśca brahmaṇaśca upādhi bhēdaṃ vinā bhēdō nāsti. ātmā iti brahmā iti ca ēkamēva vastu”.

(sat, cit, ānaṃdamulu anunavi okadāninuṃḍi okaṭi vēru kāvu, avanniyu kalisi okaṭē - okē rūpamainavi. ivi ātma guṇamulē ayina yaḍala avi okadāniki okaṭi vēṟai yuṃḍunu - avi ātma svarūpamulē ayinaṃduna vēṟu vēṟu kāvu. okaṭē ayina ātma nāśamu lēnidi aguṭavalana 'sat' ani ceppabaḍucunnadi; jaḍavastuvukaṃṭe vēṟaina lakṣaṇamulu kaladi yaguṭacēṭanu, prakāśarūpamu galadaguṭacētanu 'cit' ani ceppabaḍucunnadi; duḥkhamukaṃṭe vēṟaina lakṣaṇamulu galadaguṭacētanu mukhyaprīti viṣayamugaladaguṭacētanu “ānaṃdamu” ani ceppabaḍucunnadi. agni uṣṇamu, prakāśamu kalisi kaligiyunnaṭlē, ātma sat, cit, ānaṃdamulu kaligiyunnadi. śāstramulaṃdu brahmasaccidānaṃda rūpamu aniceppabaḍinadi - “satyaṃ, jñānamanaṃtaṃ brahma”, “prajñānaṃ brahma”, “vijñānamānaṃdaṃ brahma” anuvākyamulu aṭlu ceppucunnavi. aṃducēta ātma brahma svarūpamē. 'brahma' anagā vyāpiṃcunadi; brahma anu māṭa “bṛhi, bṛhi vṛddhau” anu dhātuvunuṃḍi kaliginadi. brahma śabdamu aḍḍu, āpu lēka vyāpiṃcunadi ani arthamagucunnadi. adi eṭlanagā - dēniki dēśamuvalana aṃtamu - parimiti - lēdō adi vyāpakamu - aṃducēta ātma brahmakaṃṭe bhinnamainadi - vēṟainadi - ayinacō adi dēśamu valla aṃtamu galadi - parimiti galadi - agunu - dēśamuvalana aṃtamu gala dāniki kālamuvalana kūḍa aṃtamu galadu ani niyamamu. (oka pradēśamaṃduṃḍi iṃkoka pradēśamaṃdu uṃḍani, okakālamaṃduṃḍi iṃkoka kālamaṃduṃḍanidē ani niyamamu). aṃducēta aṭṭi vastuvu nityamainadi kādu - ellapuḍu uṃḍunadi kādu. ē vastuvunaku kālamucē aṃtamu kaladō ā vastuvu anityamu. aṃducēta ātma brahma kaṃṭe vēṟukādu - brahma ātmakaṃṭe vēṟainadē ayinacō brahma anātma yagunu - anātma vastuvu ayina kuṃḍa modalagunavi jaḍamu - aṃducēta ātma kaṃṭe bhinnamaina brahma jaḍamagunu - aṃducēta brahma ātma kaṃṭe vēṟukādu - ātma brahma svarūpamē).

  1. “kō(a)yamātmēti vaya mupāsmahē? kataraḥ sa ātmā? yēnavā paśyati, yēna nā śruṇōti yēnavā gaṃdhānājighrati, yēna vā vācaṃ vyākarōti yēnavā svādu cā svādu ca vijānāti?.

“yadaitadhhrudayaṃ, manaścaitat, saṃjñāna majñānaṃ vijñānaṃ, prajñānaṃ, mēthā, dṛṣṭi rthiṛti, rmanīṣā, jātiḥ saṃkalpaḥ kraturasuḥ kāmō vaśa iti sarvāṇyē vaitāni prajñānasya nāmadhēyāni bhavaṃti.

“ēṣa brahmai ṣa iṃdra ēṣa prajāpati rētē sarvē dēvā, imāni ca paṃcamahābhūtāni, pṛdhivī vāyurākāśa āpō jyōtiṃ ṣītyē tāni māni ca kṣudra miśrāṇīva bījānī tarāṇi, cētarāṇi cāṃḍa jāni ca jarūyujāni ca, svēdajāni, cōdbhijñāni, cāśvā, gāvaḥ, puruṣā, hastinō yatkiṃkiṃcēdaṃ prāṇi jaṃgamaṃca, patatrica, yacca sthāvaraṃ sarvaṃ tatprajñā nētraṃ prajñānē pratiṣṭitaṃ, prajñānētrō lōkaḥ prajñā pratiṣṭā, prajñānaṃ brahma” (aitarēyōpaniṣat)

(ātma nagā evaru ani mēmu upāsiṃcavalenu? dēnivalana cūcucunnāḍu, dēnivalana vinucunnāḍu, dēnivalana gaṃdhamunu vāsana cūcucunnāḍu, dēnivalana māṭlāḍucunnāḍu, maṃci ceḍḍa telusu konucunnāḍu ā ātma eṭuvaṃṭidi?

(ēdi hṛdayamō, ēdi manassō, ēdi saṃ jñānamu, vijñānamu, prajñānamu, mēthā, dṛṣṭi, dhṛti, manīṣā, jāti, saṃkalpamu, kratuvu, asuvu, kāmamu, ivanniyu prajñānamu yokka pērlu).

(idē brahma, idē iṃdruḍu, idē prajāpati, ī samasta dēvatalu, ī ayidu mahābhūtamulu, bhūmi, vāyuvu, ākāśamu, jalamu, nakṣatramulu, kṣudramulu miśramulu ayina itara bījamulu, aṃḍajamulu - (guḍḍulōnuṃḍi puṭṭinavi) - jārāyujamulu - (māvi valana puṭṭinavi) - svēdajamulu - camaṭavalana puṭṭinavi - udbhijjamulu - bhūmini pagiliṃcukoni puṭṭinavi -, aśvamulu - āvulu, puruṣulu, ēnugulu, ē koṃcemu prāṇamugalavaina jaṃgamamulu (caramulu, kadulunavi). sthāvaramulu - kadalanivi, acaramulu - ivanniyu prajñānētramu, prajñānamaṃdu pratiṣṭiṃpabaḍiyunnavi; prajñānētramu lōkamu prajñānamaṃdu pratiṣṭiṃpabaḍinavi. prajñānamē brahma. dīni vyākhyānasārāṃśamu paina 2.21 lō spaṣṭamu cēyabaḍinadi - ātma anagā ēdi? ēmiṭi anu praśnaku samādhānamu paivākyamulu ceppabaḍinavi. vāṭini baṭṭi ātma anagā parabrahma aniyē ceppabaḍinadi -). (cūḍumu – 2.21).

  1. “ātmā nārāyaṇaḥ paraḥ” (maṃtrapuṣpamu)

(ātma nārayaṇuḍē paratatvamainavāḍu).

  1. “ōṃ tadātmā” ('ōṃ' ani, 'tat' ani ceppabaḍu paramātmayē, parabrahmamē ātma - ātma anagā paramātmayē).

  2. “sī. --- satyu ḍanaṃtu ḍāḍhyu

ḍātma rūpaṃbuna naśrāṃtamunu - - -

--- liṃgaśarīraṃbu līla dālci - -” (śrīmadāṃdhramahā bhāgavatamu - 7 - 2 - 39)

  1. “sī. - - - bhūtēṃdriyāśraya virahitamai viśuddha

maina jīvuni, vimalāṃtarātmuḍanaina nannu nēkamuga jūcu naruḍu mōkṣa

padamārgavartiyai bhāsillu - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 9 - 320)

  1. ātma anagā jīvuḍu ani kūḍa arthamunnadi -

    1. “dēvamaṣyādi śarīrēṣu ātmatayānu praviṣṭō jīvaḥ dēvaḥ, tadvatparamātmā”.

(dēvatala śarīramulalō ātmagā pravēśiṃcina paramātma dēvuḍu, manuṣyulu modalaguvāri śarīramulalō ātmagā pravēśiṃcina paramātma jīvātmayani ceppabaḍucunnāḍu).

  1. cidābhāsō jīvaḥ.

(cidghanuḍu - caitanya ghanuḍu ayina paramātmavale bhāsiṃcu jīvātma).

  1. “sī. akhila bhūtamulaṃdu nātma rūpaṃbuna nīśuṃḍu hariyuṃḍu nella proddu

buddhyādi lakṣaṇaṃbula gāna baḍunu ---“.

(samasta bhūtamulaṃdu unna ātma tatvamu - paramātmatatvamu - jīvuḍu, jīvātma ani ceppabaḍunu).

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 2 - 36)

  1. “ahamātmā guḍākēśa sarvabhūtāśaya sthitaḥ” (śrīmadbhagavadgīta - 10 - 20)

(samasta bhūtamulaṃdu ātmagā - jīvuḍugā, jīvātmagā - nunnavāḍanu nēnē) - (paramātma).

  1. “ēka ēva mahānātmā sō (a)haṃkārō (a)bhidhīyatē |

sajīvaḥ sō(a)0tarātmēti gīyatē tatva ciṃtakaiḥ ||“.

(okaṭē ayina ātma ahaṃkāramani, jīvuḍani, aṃtarātmayani ceppabaḍucunnadi).

  1. “jagadutpatti sthiti layakṛda saṃsārī, sarvajñaḥ, sarva śaktiḥ, sarva vit, sarva midaṃ jagat svataḥ > anyadvastvaṃtara manupādāyai vākāśādi kramēṇa sṛṣṭvā svātma prabōdhanārthaṃ sarvāṇi ca prāṇādi > maccharīrāṇi svayaṃ pravivēśa; praviśyaca svamātmānaṃ yathā bhūta midaṃ brahmāsmīti sākṣātpratya > buddhyata. tasmācca sa ēva sarva śarīrēṣu ēka ēvātmā nānya iti”. (śrīśaṃkaraḥ)

(jagattunaku sṛṣṭi sthitilayamulu cēyuvāḍunnū, saṃsārikānivāḍunnū - jananamaraṇamulu pravāharūpamugā lēnivāḍunnū - sarvajñuḍunnū, sarva śaktimaṃtuḍunnū, sarvamunu telisinavāḍunnū, ayina paramātma ī jagattunaṃtanu itaravastuvu avasaramu lēkanē ākāśamu modalaguvāṭini varusagā - okadānilōnuṃḍi okaṭi coppuna - sṛṣṭiṃci ātma prabhōdhanārthamu - brahmajñānamunu teliyacēyakoṟaku - prāṇamutō kūḍiyunna samasta śarīramulanu pravēśiṃcenu, aṭlu pravēśiṃci tananu tānē 'brahmāsmi' ani telusukonenu. aṃducēta samasta śarīramulaṃdu unnadi ā ātmayē - aṃducēta ātma anagā jīvuḍu, jīvātma).

  1. jñānādhikaraṇa mātmā , nadvividhaḥ : - paramātmā jīvātmā cēti. tatrēśvaraḥ sarvajñaḥ paramātmā ēka ēva; > jīvastu pratiśarīrē bhinnaḥ, vibhuḥ nityaśca. (tarka saṃgrahē)

(jñānādhikaraṇaṃ = jñānasyādhikaraṇaṃ, adhikaraṇatva māśrayatvaṃ; tathā ca jñāna nirūpitāśrayatvamātmanō lakṣaṇaṃ).

(ātma jñānamu nadhikariṃci uṃḍunadi - adi reṃḍu vidhamulu - paramātma ani, jīvātma ani. vāṭilō īśvaruḍu paramātma sarvajñuḍu, anniṃṭilōnu uṃḍinanu okkaḍē. jīvuḍu pratiśarīramaṃdu vēṟu vēṟugā unnāḍu. paramātma nityuḍu).

  1. “guṇabhēdā dātma mūrtiḥ aṣṭa thā parikīrtitaḥ |

jīvātmācāṃtaratmā ca paramātmā canirmalaḥ - ||“.

(triguṇamula bhēdamuvalana ātmayē enimidi vidhamula vidhamulugā ceppabaḍinavi - jīvātma ani, aṃtarātma ani, paramātma ani - - - ).

  1. “yaścāya masyāṃ pṛdhivyāṃ tējōmayaḥ , amṛtamayaḥ, puruṣō, yaścāyamathyātmaṃ śārīrastējōmayō > (a)mṛtamayaḥ puruṣō yamēva sa yōyamātmā”. (bṛhadāraṇyakōpaniṣat)

(ī pṛdhiviyaṃdu tējōmayuḍu, nāśarahituḍu agu ē puruṣuḍu kalaḍō, dēhamu nāśrayiṃci yunna yē jīvuḍu galaḍō atanē ātma).

  1. puṇyātmuḍu, dharmātmuḍu anunapuḍu - svabhāvamunu teliyacēyunu. kaṭhinātmuḍu, krūrātmuḍu anunapuḍu manassunu, budddhini ātma śabdamu teliyacēyunu -

  2. ātma anu padamunaku ī kriṃdavidhamugā nirvacanamu cēyabaḍinadi : -

    1. “yasmātsarya māpnōti, sarvamādattē, sarvamattica tasmāducyatē ātmēti” (śāṃḍilyōpaniṣat)

      1. “āpnōti, ādattē, atti, atati iti ātmāḥ. āptiryadhārthajñānaṃ, vyāptiśca; ādattē kāraṇāt kāryamānirbhāvayati, ārādhanaṃ ca karma pratigṛhṇāti. atti bhuṃktē, saṃ harati; atati satataṃ asti, nityaṃ iti, sarvadā rakṣaṇāya avatarati. itivā ātmā paramātmā atra āptiḥ jñānaṃ, vyāptiścōcyatē, sattāsphuraṇābhyāk sarvaṃ vyāpnōtīti sarvajñatvaṃ, sarvaśaktitvaṃ cōcyatē. sattā pradānēna upādānatva sūcanāt sarva śaktitvaṃ, attītyanēna trividha paparicchēda rāhityamucyatē iti” (śrī ānaṃdagiri)

“yacchāpnōti yadādattē yaccātti viṣayāniha (liṃgapurāṇamu), yasyāsyanaṃ tatō bhāvaḥ tasmādātmēti kathyatē”.

(ikkaḍa āptiḥ anagā yadārthajñānamu, vyāptiyu - vyāpiṃcuṭa yunnū. tanayokka sattāsphuraṇa cēta -śaktisāmarthyamulacēta - aṃtaṭinī, - anni vastuvulanu vyāpiṃciyunnavāḍu, iṭlu ceppuṭacē sarvajñatvamu - anniyu telisiyuṃḍuṭa, aṃtayu telisiyuṃḍuṭa - sarva śaktitvamu - annividhamulaina śaktulu kaligiyuṃḍuṭa - ceppabaḍinadi. sarvamunaṃdu pravēśiṃci vyāpiṃciyuṃḍu svabhāvamukalavāḍu kanukanē - vyāpanaśīluḍu kanukanē 'viṣṇuvu' ani ceppabaḍu cunnāḍu - (cūḍumu - 'viṣṇuvu') . ī kāraṇamuvalana ātma ani ceppabaḍinadi). “āpaḥ vyāptē” iti dhātvarthānu sārēṇa vyāpakaḥ ātma śabdārthaḥ”

(āpaḥ anu māṭaku vyāpiṃcunadi ani arthamaguṭacēta ā dhātuvuvalana puṭṭina 'ātma' anumāṭakuvyāpiṃcunadi ani arthamu.

“yacca kiṃci jjagatsarvaṃ (satyaṃ) dṛśyatē, śrūyatēpivā |

aṃtarbahiśca tatsarvaṃ vyāpya nārāyaṇa sthitaḥ - (maṃtrapuṣpaṃ)

(ī samastamaina sṛṣṭi aṃtaṭilōnu manaku ē koṃcemu kanabaḍucunnadō, iṃtakaṃṭe iṃkā unnadani telisinavāru ceppagā vinucunnāmō adiyu, iṃkanu migiliyunna sarva prapaṃcamulōnu, lōpala, baiṭa- dānilōni prativastuvulōnu, dāni baiṭa - pūrtigā nārāyaṇuḍu vyāpiṃciyunnāḍu. aṃducēta ātma yanagā bhagavaṃtuḍagu nārāyaṇuḍē. modaṭa - sṛṣṭikimuṃdu - tānu okaḍē ayinanu kramamugā, kālamu gaḍicinakoladi ī sṛṣṭilō unna samasta vastuvulugā tānē māri vyāpiṃciyunnavāḍu kanuka ātma anagā bhagavaṃtuḍē.

(prativastuvulōnu tānu pravēśiṃci, dāniki tana sattānicci, upādānakāraṇamaguṭavalana sarvaśaktulu galavāḍu ani kūḍa sūciṃpabaḍinadi. bhagavaṃtuniyokka sattā (śakti, aṃśa) lēnidē ē vastuvainanu vyāpiṃcadu, vṛddhi boṃdadu, caliṃcadu. citra vicitramai ūhātītamaina sṛṣṭisthitilayamulugala ī samasta prapaṃcamu - dānilō gala prativastuvu - nirṇītamaina saraṇilō (according to natural laws), vidhi tappakuṃḍunaṭlu cēyuṭaku tagina jñānamu kaligiyuṃḍuṭacēta bhagavaṃtuniki sarvajñatvamu ceppabaḍinadi, ī sṛṣṭilō amalulō lēni śāstramu (Science) okkaṭiyunu lēdu - ippaṭiki telisivavi, iṃkā teliyanivi ayina śāstramulenniyō kalipi vāṭi paryavasānamuga kaliginadī sṛṣṭi. ī sṛṣṭilō samasta śāstramula jñānamu imiḍiyunnadi. iṭṭi jñānamulēnidē sṛṣṭi cēyuṭa asaṃbhavamu - kanukāṭṭi jñānamukalavāḍu kanuka bhagavaṃtunikē sarvajñatvamu sārthakamainadi. ī sarvajñatvamu kaligiyuṃḍuṭacētanē bhagavaṃtuni ātma ani ceppucunnāru. aṃducēta ātma anagā bhagavaṃtuḍē).

  1. “āpnōtītihyātmā, sarvadēśakāla sarva vastu vyāptatvāt saṃ karṣaṇādīnāmapi sa ātmā”

(sarvadēśamulaṃdu, sarvakālamulaṃdu, sarvavastuvulaṃdu vyāpiṃci yuṃḍuṭavalana bhagavaṃtuḍu ātmayani ceppabaḍucunnāḍu - paravāsudēvavyūhamunuṃḍi, okadānilōnuṃḍi okaṭipuṭṭina saṃkarṣaṇa, pradyumna, aniruddha vūhamulaṃdu kūḍā vyāpiṃciyunnavāḍu. aṃducēta ātma anagā bhagavaṃtuḍē).

  1. “'atīti' vyāpnōtityātmā”, “aviti saṃtataṃ avicchēdēna vyāpnōtītyātmā” ; “sarva vyāpakaṃ - : ā samaṃtāt tiṣṭatītyātmā” -

(vyāpiṃcunadi ātma; ellapuḍu, tegateṃpulēka vyāpiṃcunadi ātma; anniṃṭilōnu vyāpiṃcunadi ātma - aṃtaṭa unnadi ātma).

  1. 'ādattē' anagā kāraṇamunuṃḍi kāryavastuvunu āvirbhaviṃpacēyuvāḍu, kalugacēyuvāḍu, puṭṭiṃcu vāḍu - “ākāśā dvāyuḥ, vāyōragniḥ, agnērāpaḥ, abhyaḥ pṛdhivī” .

(ākāśamunuṃḍi vāyuvu puṭṭinadi, vāyuvulō nuṃḍi agni, agnilōnuṃḍi nīru, nīṭilōnuṃḍi bhūmi puṭṭinavi.ākāśamu kāraṇamu, vāyuvu kāryamu - vāyuvu kāraṇamu, vāyuvulōnuṃḍi puṭṭina agni kāryamu, agni kāraṇamu, dānilōnuṃḍi puṭṭina nīru kāryamu; nīru kāraṇamu, dānilōnuṃḍi puṭṭina bhūmi kāryamu - idi udāharaṇamātramē. kāraṇamaina vastuvulaṃdu tānu pravē śiṃci tana cicchakticē - sattāsphūrticē - kārya vastuvulanu puṭṭiṃpacēyucunnāḍu. ī sṛṣṭilō unna prativastuvu iṃkoka vastuvulōnuṃḍi puṭṭinadē. ē vastuvainanu tanaṃtaṭa adi puṭṭalēdu. aṃducēta prati kāraṇavastuvulōnuṃḍi kāryavastuvu puṭṭuṭaku tānē kāraṇamainavāḍu – “daiva prēritaṃbai sparśa tanmātraguṇakaṃbagu vāyuvu valana rūpaṃbunu, dānivalana dējaṃbunuṃ buṭṭe - - - rūpa tanmātraṃbuvalana daivacōdiṃbai vikāraṃbunoṃdu tējassuvalana rasatanmātraṃbu puṭṭe - - - rasatanmātraṃbuvalana daivacōditaṃbai vikāraṃbunoṃdina jalaṃbuvalana gaṃdhatanmātraṃbu puṭṭe”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 896)

sī. “--- māyāṃśakālādi guṇātmakaṃbu

naina mahattattva macyuta dṛggōcaramagucu viśvanirmāṇavāṃcha

naṃduṭa jēsi rūpāṃtaraṃbula boṃdinaṭṭi mahattatvamaṃdu nōli

- - - mahita bhūtēṃdriyaka manōmayamanaṃga

tagunahaṃkāratatvamumutpannamayye - -” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 4 - 201)

va. gaganaṃbu gālamāyāṃśayōgaṃbunaṃ buṃḍarīkākṣu nirīkṣaṇaṃbuna sparśatanmātraṃbuvalana vāyuvuṃ galigiṃce tējaṃbu kālamāyāṃśayōgaṃbuna nuttamaślōkuni vilōkanaṃbuna bavamānayuktaṃbagucu rasatanmātraṃbuvalana naṃbuvulaṃ buṭṭiṃce; salilaṃbu gālamāyāṃśa yōgaṃbunaṃ baramēśvarānugrahaṃbugaligi tējōyuktaṃbaina gaṃdhaguṇaṃbuvalana bṛdhivi kaligiṃce”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 4 - 202)

sṛṣṭi prāraṃbhamulō kūḍa tana īkṣaṇamuvalananē - saṃkalpamuvalananē, tānu prakṛtilō pravēśiṃcuṭacētanē prakṛtivalanamahattattvaṃbu puṭṭenu – “saikṣita” “sa akāma yata” –

tē. ---

---

---

--- tanabhuvana nirmāṇa vāṃcha

tē. buddhi dōcina nammahāpuruṣa varuḍu

- - -

bhūri māyābhidhāna visphurita śakti

vinutikekkina yaṭṭi yavidyayaṃdu

ka. puruṣākṛti nātmaṃśa

sphuraṇamugala śakti nilipi, puruṣōttamuḍu

- - -

--- viśvamapuḍu daga buṭṭiṃcen “. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 5 - 198, 199, 200)

dīnivalana teliyunadēmanagā - appaṭinuṃḍi ippaṭivaṟaku, ikamuṃdukūḍa prativastuvulōnu bhagavaṃtuḍu uṃḍuṭacētanē dānilōnuṃḍi maṟiyoka vastuvu puṭṭucunnadi - anagā kāraṇavastuvunuṃḍi kārya vastuvu puṭṭucunnadi. aṃducēta bhagavaṃtuḍu ātma ani ceppabaḍucunnāḍu).

  1. “yacchātti viṣayāniha” - “atti, bhuṃktē, saṃharati”, “attatyanēna saṃhartṛtvaṃ”. atti anagā tinunadi, - viṣayamulanu tinunadi, saṃhariṃcunadi - kālamu gatiṃcina vastuvunu saṃhariṃcunadi, lēka, praḷayakālamaṃdu anniṃṭinī saṃhariṃcunadi - 'hari', prati jīviki āhāraṃ kāvalenu. pratijīviki āhāramu iṃkoka jīviyē. śrī vyāsamaharṣi brahma sūtrālalō 'brahma' anu māṭaku “attā carā cara grahaṇāt” (sthāvarajaṃgamātmakamagu prapaṃcamunu grahiṃcuvāḍu, grasiyiṃcuvāḍu, tinuvāḍu) ani ceppiyuṃḍenu. - aṭlu tinuvāḍu kanuka brahma ani ceppabaḍucunnāḍu. jīvakaṇamu - (living cell) yokka mūḍu guṇamulalō - śaktulalō, vṛttulalō - okaṭi tinuṭa. ā ātma śakti jīvakaṇamulalō nuṃḍuṭavalananē vāṭiki ā guṇamu kaliginadi. ā jīvakaṇamanu upādhilō unnadi bhagavacchakti, adē ātma. ī prapaṃcamulō okajīvi iṃkoka jīvini tinuṭa manaku telisina viṣayamē . śrīmadāṃdhramahābhāgavatamulō iṭlu ceppabaḍiyunnadi : - “karaṃbulugala jaṃtuvulaku karaṃbululēni catuṣpadaṃbulu āhāraṃbulagu - caraṇaṃbulugala prāṇulaku caraṇaṃbulēni tṛṇādulu bhakṣaṇīyaṃbulagu. adhika janmaṃbulugala vyāghrādulaku nalpa janmaṃbulu gala mṛgādulu bhōjyaṃbulagu. sakala dēhi dēhaṃbulaṃdu jīvuṃḍu galuguṭaṃjēsi jīvuniki jīvuṃḍa jīvikayagu. sahastā sahastādi rūpaṃbaina viśvamaṃtayu nīśvaruṃḍugā teliyumu”. (1 - 13 - ). ī guṇamu kaligiyunnadikanuka ātma).

“sī.ādikālaṃbuna nā prajāpati patiyaina lōkēśvaruṃ ḍacyutuṃḍu

padmanētruḍu vanaspatula nōṣadhi mukhyajātaṃbu niṣaṃbu nūrjaṃbugōri

kalpiṃce; naṃdu mukhyaṃbaina yannaṃbu nacaraṃbulainaṭṭi yapadamella

bādacārulakunu bālveṭṭi, yirugāḷḷu cētulu galigina jīvatatiki

tē. pāṇulogilēni yā catuṣpāttu lella

nannamuga būni gāviṃce - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 6 - 4 - 197)

  1. “atītatyanēna trividha paricchēda rāhityamucyatē” -

(dēśakāla vastuvulavalana galigeḍu mūḍu vidhamulaina paricchēdamu - parimiti (limitation) lēka yuṃḍunadi. (cūḍumu - “āpnōti” -).

  1. “yaccāsya saṃtatō bhāvaḥ yēna kāraṇēna asya ātmanaḥ saṃtataḥ niraṃtarō bhāvaḥ.”

(ātma nityamainadi –

“avināśi tu tadviddhi yēna sarvamidaṃ tataṃ |

vināśamavyayasyāsya na kaścit kartu marhati ||

nityaḥ śāśvatō(a)yaṃ purāṇō na hasyatē hanyamānē śarīrē ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 2 - 17, 20)

ī samasta prapaṃcamulōnu ēdi pūrtigā vyāpiṃciyunnadō adi nāśamu lēnidi ani telusukonumu. aṭuvaṃṭi ī ātmanu - kṣīṇiṃcanaṭuvaṃṭi ī ātmanu naśiṃpacēyuṭaku evarikini samarthata lēdu - - - ī ātma janmalēnidi, ellakālamaṃdu uṃḍunadi,śāśvatamainadi).

(paina ceppabaḍina nirvacanamuyokka sārāṃśamēmana - ātma anagā tānu sṛṣṭiṃcina samasta vastuvulalōnu vyāpiṃciyuṃḍi, yana śaktini vāṭiki yicci pani cēyiṃcunadi. samasta prapaṃcamunu sṛṣṭicēyuṭavalana sarvajñatvamu kaligiyunnadi. tanalōnuṃḍi puṭṭina samasta vastuvulanu, kāraṇamunuṃḍi kāryamu kaligina rītini, puṭṭiṃcunadi. dīnilō unnadi, dīnilō lēdu, ikkaḍa unnadi, akkaḍalēdu, appuḍu unnāḍu, ippuḍu lēḍu anu mūḍu vidhamulaina paricchēdamu - dēśa, kāla, vastuvulavalana kaligeḍu paricchēdamu - lēnidi - iṭuvaṃṭi lakṣaṇamulugalavāḍu parabrahmamē kanuka ātma anagā parabrahmamē).

  1. ātma anu padamunaku ī kriṃdavidhamuga arthamu ceppabaḍinadi : -

    1. “āpnōtē rattē ratatērvā paraḥ sarvajñaḥ sarva śakti rasanāyādi sarva saṃsāradharma varjitō nitya > śuddha buddha mukta svabhāvō, ajō, ajarō, amarō, amṛtō, abhayō, advayaḥ vai”. > (śrīśaṃkaraḥ)

(āpnōti, atti, atati, anuṭavalana sarva śaktimaṃtuḍainaṭuvaṃṭinnī saṃsāramunaku saṃbaṃdhiṃcina dharmamulēviyu lēnaṭuvaṃṭinnī, nityuḍu, śuddhuḍu, buddhuḍu, muktuḍu anu svabhāvamu kaliginaṭuvaṃṭinnī, janmalēnivāḍu, musali tanamu lēnivāḍu, maraṇamu lēnivāḍu lēnivāḍu, amṛtasvarūpuḍu ayinaṭuvaṃṭinnī,mōkṣasvarūpu ḍainaṭuvaṃṭinnī, abhayamuniccuvāḍunnū, advayuḍu ayinaṭuvaṃṭi ā paramātma, parabrahmamē ceppabaḍucunnāḍu).

  1. sarvakāraka kriyāphala vibhāgātmaka saṃsāra śūnyaḥ ātmā. kāraka, kriyā, phala vibhāga sākṣitvāt ātmanaḥ > asaṃsāritvaṃ.

(sakalamaina sādhanamulu, kriyalu, phalamulu anu mūḍu vidhamulaina bhēdamulu svarūpamugā gala saṃsāramu lēnivāḍu - sādhanamu, kriya, phalamu anu ī mūḍiṃṭiṃkinī sākṣi ayinaṃduna ātma saṃsāramu lēnivāḍu).

  1. ātma śabdōpi ādēyaṃ, karmaphalaṃ māti anubhavati ityutpatyā karmaphala bhōktṛtva liṃga pratipādakaṃ iti > bhāvaḥ - “ādēyaṃ, upādēyaṃ - sukhaṃ, sukhasādhanaṃ ca māti anubhavatītyātmā” iti nirvacanaṃ.

(ādēyamanagā upādēyamu, sukhamu, sukhasādhanamu annamāṭa - dānini, karmaphala rūpamaina sukhamunu (jīvātmagā) anubhaviṃcunadi - kanuka ātma).

  1. “āpnōti sakalaṃ kāryaṃ tasmādātmēti gīyatē”.

(kāryamunaṃtanu, anagā sakala prapaṃcamunu, poṃducunnāḍu. aṃducēta ātma ani ceppabaḍucunnāḍu).

  1. “nitya caitanya svarūpa ēva ātmā”. (ellapuḍu caitanyamē svarūpamugā galavāḍu).

  2. “cidrūpa ēva caitanya guṇakaḥ iti cidrūpatāhi svayaṃ prakāśatā”.

(cidrūpamanagā caitanyaguṇamukaligiyuṃḍuṭa, svayamugā prakāśiṃcuṭa - caitanyamātramē svabhāva mugā galadi, jñānamē svarūpamugā galadi - “jñānākāritvāt”.

  1. ātmā svayaṃ prakāśatvāt tējastulyaḥ; svayaṃ jyōti svarūpaḥ.

(ātma svayaṃ prakāśamaguṭavalana tējassutō - kāṃtitō samānamainadi - tējassē rūpamugā galadi. –

“tējōrāśiḥ sarvatō dīptimaṃtaṃ” (śrīmadbhagavadgīta - 11 - 17)

“mayā prasannēna tavārjunēdaṃ rūpaṃ paraṃ darśitamātma yōgāt |

tējōmayaṃ viśvamanaṃtamādyaṃ - - -” (śrīmadbhagavadgīta - 11 - 47)

(tējōmayamaina nā viśvarūpamunu nīyaḍala prasannuḍaguṭacēta nīku cūpiṃcitini).

“svayaṃjyōtissvarūpātmakaṃ” (śrīrāmakarṇāmṛtaṃ - 2 - 58)

  1. “ātmānāma jaḍasyāsya prapaṃcasya prakāśakaḥ” (parāśara purāṇē)

(ātma ī jaḍaprapaṃcamunu prakāśiṃpacēyunadi - jaḍamai caitanyamulēnidānini, caitanyavaṃtamugā cēyunadi).

  1. ātmāhi nāma svarūpaṃ.

(ī prapaṃcamulō nāmarūpamulugala prativastuvu ātmayē. ātmalōnuṃḍi puṭṭi, ātma sattāsphūrti kaligiyuṃḍuṭavalana ā vastuvulanniyu ātma rūpamulē, vāṭi nāmamulanniyu ātmanāmamulē. aṃducētanē bhagavaṃtuniki 'viśvaṃ' anu pērukaliginadi - prapaṃcarūpuḍu.

“viśvaṃ nārāyaṇaṃ dēvaṃ”. (maṃtrapuṣpaṃ)

  1. “ēka ēva ātma śabdaḥ cētanā cētana viṣayō bhaviṣyati -” bhūtātmācēṃdriyātmā ca “iti prayōgadarśanāt” > (śrī śaṃkaraḥ)

(bhūtamulalōna, iṃdriyamulalōna unna ātma okaṭē ani prayōgamu kaladu kanuka ātma anunadi okaṭē cētanamu acētanamu ayi unnadi - “tadanupraviśya sacca, tyaccā bahavat” (tanu cēsina sṛṣṭilō tānu pravēśiṃci sadvastuvu, asadvastuvu gā tānē mārenu).

  1. tvakcarmamāṃsa rōmāṃguṣṭāṃgulya pṛṣṭhavaṃśa nakha dulbōdara nābhi mēḍhrakaṭyūru kapōla śrōtra bhrū > lalāṭa bāhu pārśvakṣīṇi bhavaṃti, jāyatē, miyatē ityēṣa ātmā”.

(tvakku, carmamu, māṃsamu, rōmamulu, aṃguṣṭamu, aṃguli vaṃśagōḷḷu, gulphamu, udaramu, nābhi, mēḍhramu, kaṭi pradēśamu, toḍalu, kapōlamu, śrōtramu, kanubomalu. lalāṭamu. bāhuvulu, kaṃḍlu, ivanniyu ātmayē).

  1. yaḥ sarvēṣu bhūtēṣu tiṣṭan sarvēbhyō bhūtēbhyō aṃtaraḥ, yaṃ sarvāṇi bhūtāni na viduḥ, yasya sarvāṇi > bhūtāni śarīraṃ, yaḥ sarvāṇi bhūtānyaṃtarō yamayatyēṣa sa ātmā (a) otaryāmyamṛtaḥ”. > (bṛhadāraṇyakōpaniṣat)

(evaḍu sarvabhūtamulaṃdu, aṃtarātmagā lōpala unnappaṭikī bhūtamulu atanini eṟugavō, samasta bhūtamulu evaniki śarīramō, evaḍu samastabhūtamulanu vāṭilōnuṃḍi niyamiṃcunō, atanu ātma, aṃtaryāmi, amṛtuḍu).

  1. yasmin dyauḥ pṛdhivī cāṃtarikṣamōtaṃ manassaha prāṇaiśca sarvaiḥ, tamēvaikaṃ jānatha ātmāna manyō vācō > vimuṃcatha, amṛtasyaiṣa sētuḥ” (muṃḍakōpaniṣat - 2 - 2 - 5 - 1)

(svargamu, bhūmi, ākāśamu, prāṇamulatō kūḍina manassu evaniyaṃdu ōtamai yunnavō - anagā baṭṭalōni niluvugānēsina dāramulu, aḍḍugā nēsinadāramulu baṭṭa aṃtaṭanu vyāpiṃci, dānini ānukoni, dānini baṭṭa rūpamugācēsi nilabeṭṭucunnavō - ā prakāramu ivi anniyu saṃdhiṃpabaḍiyunnavō - ā okkaninē ātmagā telusukonumu, migilina māṭalanu viḍici peṭṭumu. ā ātma amṛtatvamunaku sētuvu).

“ōta prōtasamasta vastu nicayaṃ cōṃkāra bījākṣaraṃ” (śrīrāma karṇāmṛtaṃ - 5 - 2)

(baṭṭalō poḍugudāramulu, aḍḍudāramulu ē prakāramugā pūrtigā vyāpiṃciyunnavō ā prakāramugānē prapaṃcakamulōni vastuvulanniṃṭilōnu ātma - bhagavatudaina śrīrāmacaṃdruḍu - pūrtigā, iṃkoka vastuvulēkuṃḍā, vyāpiṃciyunnāḍu).

“ma yi sarvamidaṃ prōtaṃ sūtrē maṇigaṇā iva –” (śrīmadbhagavadgīta - 7 - 7)

(okadāramaṃdu guccabaḍina maṇulu, ādāramunē ādhāramugā cēsukoni, dānini vadalakayuṃḍunō, ā maṇulanniṃṭilōnu ā dāramu dūri vāṭini kaṭṭipeṭṭi tanavaśamulō eṭlu uṃcukonunō, ā prakāramugānē ī prapaṃcamulōni vastuvulanniyu nannē - bhagavaṃtunē - ādhāramugā cēsukoniyunnavi; nēnu vāṭini kaṃṭini kanabaḍani nā śakti yanu dāramutō kaṭṭi peṭṭi nā adhīnamulō uṃcukoniyunnānu. avi vēṟu vēṟugā nēnē, avannī kalipi okaṭigā kūḍa nēnē).

“ma yā tatamidaṃ sarvaṃ jagadavyaktamūrtinā”. (śrīmadbhagavadgīta - 9 - 4)

(ī samastamaina jagattū iṃdriyamulaku gōcaramukāni nācēta vyāpiṃpabaḍiyunnadi - anagā, ī jagattu aṃtaṭalōnu, prativastuvunaku lōpala paina nēnu vyāpiṃciyunnānu. ī prakāramu nēnu vyāpiṃci unnaṭlu spaṣṭamugā kaṃṭiki kanabaḍanu - nēnu trividha pariccēdarahituḍanu, aṃtaṭā, anniṃṭilōnu pravēśiṃci vāṭilō pūrtigā vyāpiṃciyunnānu. uppu kaṇikalō, lōpala paina, aṃtaṭā uppurasamē unnaṭlu nēnu aṃtaṭanu lōpala, paina vyāpiṃciyunnānu. vastuvulannī nālōnē unnāyi - anagā - ī vastuvulannī okē vastuvugā nēnu unnānu. aṃducēta - iṭlu anniṃṭilōnu pūrtigā vyāpiṃciyuṃḍuṭa cēta nannu viṣṇuvani, pūrṇuḍu ani aṃduru - ī prakāramugā uṃḍunadē ātma ani telusukonumu).

  1. “dēhēṃdriya manōbuddhiḥ prakṛtibhyō vilakṣaṇaḥ |

tadvṛtti sākṣiṇaṃ vidyādātmānaṃ rājavatsadā ||“.

(dēhamu, iṃdriyamulu, manassu, buddhi, prakṛti, māya - vīṭikaṃṭe vērainavāḍu, vīṭi lakṣaṇamulu lēnivāḍu, vīṭi vyāparamulaku sākṣi ayinavāḍu - ātma - bhṛtyuni kaṃṭe vēṟaina rājuvale).

(samaṣṭi sthūla sūkṣma kāraṇa śarīramulakaṃṭenu vāṭiyokka jagatsvapna suṣuptulanu avasthārūpamainaṭṭiyu, satva rajastamō guṇātmakamainaṭṭiyu, avidya - māya, lēka prakṛti - kaṃṭenu, dāni nabhimāniṃcu viśva, taijasa, prājñulanu nāmabhēdamulu gala jīvulakaṃṭenu, vērai, vyaṣṭi prapaṃcamunaku sākṣiyai cūcu cuṃḍuvāḍu ātma).

  1. “jāgaraṇa svapna suṣuptulanu vṛttulevvanicēta neṟuṃgaṃbaḍu nataṃḍātma yaṃḍru”. > (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 7 - 237)

  2. sthūla sūkṣma kāraṇa śarīrādvyatiriktō, avasthātrayasākṣī saccidānaṃda svarūpō yastiṣṭati na ātmā”.

(sthūla sūkṣma kāraṇa śarīramulaku vyatirēkamainadai jāgratsvapna suṣuptyavasthalaku sākṣigānuṃḍu saccidānaṃdasvarūpamainadi ātma).

  1. “ahaṃkārādi dēhāṃtō vēdyōnātma, ghaṭādivat |

tatsākṣi sarvagō jyōtirātmā tvaṃ śabda lakṣitaḥ ||“.

(ahaṃkāramu, - ahaṃkāratatvamu, modalu dēhamuvaṟakū galavanniyu - prapaṃcakamaṃtayu -, ghaṭamu modalaguvāṭivale anniyu - vēdyamulē, dṛśyamulē avi ātmakādu - vāṭi anniṃṭilōnu pravēśiṃci, vāṭanniṃṭikī sākṣigā cūcunadi, draṣṭa, ātma. “tatvamasi” - tat tvaṃ asi -anu mahāvākyamulōni tvaṃ = nīvu anu śabdamunaku arthamainadi ātmayē - jīvātmayē paramātma).

  1. “ātata guṇatvāt ātmēti bhaṇyatē”.

(anniṃṭilōnu vyāpiṃciyuṃḍu guṇamu kalavāḍu kanuka ātmayani ceppabaḍucunnadi).

  1. “yaccitta tva mānā khyēyaṃ na ātmā paramēśvaraḥ” (yōgavāśiṣṭamu - 114 - 12)

(ceppanalavikāni caitanyamu - cit tatvamu - ātma).

  1. “āstaṃba paryaṃtaṃ tṛṇādi yadidaṃ jagat |

tatsarvaṃ sarvadātmaiva, nāvidyā vidyatē(a)nagha ||” (yōgavāśiṣṭamu - 114 - 13)

(gaḍḍipōcamodalu, staṃbamu modalu caturmukha brahma vaṟakugala jagattu aṃtayu ellapuḍu ātma svarūpamē, avidyayanunadi lēnēlēdu - prapaṃcamulō kanabaḍunadaṃtayu prakṛtiyokka vikāramulu, aṃdulō ennaḍu viḍuvani caitanyaśaktirūpamulō unna bhagavaṃtuḍu kalisiyunnadē - ī reṃḍunū bhagavaṃtunilōnuṃḍi puṭṭinavē - kanuka bhagavaṃtuni mūrtulē . aṃducēta prapaṃcamulō unnadaṃtā bhagavaṃtuḍē - itara vastuvulēdu - bhagavaṃtuḍu advayuḍu - “aṃtārāmamayaṃ bī jagamaṃtā rāmamayaṃ” -).

  1. “yāvatsarvaṃ na saṃtyaktaṃ tāvadātmā na labhyatē |

sarva vastuparityāgē śēṣa ātmēti kathyatē |

ātmāvalōkanārdhaṃtu tasmāt sarvaṃ parityajēt” (annapūrṇōpaniṣat)

(samastamaina vāṭini vadalanaṃtakālamu ātma labhiṃcadu, dorakadu. anni vastuvulanu parityajiṃcina tarvāta - ātmakādani viḍicina tarvāta - migilinadē ātma ani ceppabaḍinadi. aṃducēta ātma darśanamu kāvalenaṃṭe anniṃṭini parityajiṃcavalenu -).

  1. “ātmai vēdaṃ sarvaṃ” (cāṃdōgyōpaniṣat)

(ī kanabaḍu prapaṃcamaṃtayu ātmayē).

“ātma mātramidaṃ sarvaṃ - ātmanō(a)nyanna kiṃcana” - iti śrutēḥ -

(ī kanabaḍu prapaṃcamaṃtayu ātma mātramē - iṃkokaṭi ēmiyu lēdu).

  1. sī. ---

davili bhūtēṃdriyāṃtaḥkaraṇaṃbula bhāsillucunna yī prakṛtirūpa

tē. brahmamunakātma dā bṛthagbhāvamagucu

draṣṭa ya yi brahma saṃjñacē danarucuṃḍu

---” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 28 - 943)

  1. “dēva tiryaṅmanuṣya nāga pakṣi tṛṇa gulmalatādi sarvajīvulakunu sūryuṃḍātma yagucunuṃḍu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 10 - 2 - 73)

(bhūmimīdanuṃḍu narulu, paśuvulu, pakṣulu, ceṭlu modalagu jīvulanniyu sūryaraśmilōni caitanya śakti (Energy) cētanē puṭṭucunnavi, perugucunnavi, canipōvucunnavi - sūryuḍu tējōmayuḍaguṭavalana pratyakṣadaivamu - ikkaḍa sūryuḍu anagā sūryuni tējassunaku kāraṇamaina ātma.

“yadā ditya gataṃ tējaḥ - - - tattējō viddhi māmakaṃ” (śrīmadbhagavadgīta - 15 - 12)

(sūryunilō unna tējassu nādē - bhagavaṃtunidē).

  1. “śravyaṃ. spṛśyaṃ, tathā dṛśyaṃ, rasyaṃ, dhēyaṃca rāghava |

nakiṃcidasti jagati vyatiriktaṃ yathātmanaḥ ||“. (yōgavāśiṣṭamu - 122 - 24)

(vinataginadi, spṛśiṃcataginadi, cūḍataginadi, āsvādiṃcataginadi, āghrāṇiṃcataginadi - ī karmalu cēyunavi, - viṣayamulanu grahiṃci anubhaviṃcu iṃdriyamulu - anniyu - iṃkanu. ī jagattulōnunnavēmiyu ātmakaṃṭe vēṟainavikāvu - annī ātmayē).

  1. ī ātmayē prapaṃcamunaku sṛṣṭisthitilayamulu cēyunu . adi eṭlanagā -

    1. “ātmāvā idamēka ēvāgra āsīt”, “advitīyaṃ”, “nānyat kiṃcana miṣat”.

(“agrē sṛṣṭēḥ prāk; 'idaṃ' jagat sthūla cidacidviśiṣṭātmavācī; ēka ātmaivā sīt - paramātmanā avibhakta tamō(a)vastha mēvāsīdityarthaḥ -”nānyat kiṃcana miṣat” = tadvyatirikta manyat kimipi nirvyāpāramē vāsīt, anēna karaṇakalēbarādi rāhityaṃ abhiprētaṃ - savyāpāra manyat kimapi nāsīdityarthaḥ tadhāca sarvasya kāraṇa kalēbarā bhāvāt pralīnatvāt na kāraṇatva prasakti riti bhāvaḥ).

(modaṭa - anagā sṛṣṭiki pūrvamu - ippuḍu ī prapaṃcamulō sthūla rūpamulō unna cidvastuvulu, acidvastuvulu - ātma, anātma anunavi anniyu - sṛṣṭiki pūrvamu ātma mātramugānē uṃḍenu - anagā - paramātmatō avibhaktamai yunna tamō avasthagā nuṃḍenu, ā ātma okaṭē - aṃducēta 'ēkaṃ' ani ceppabaḍinadi - aṭuvaṃṭi ātma - anagā, sṛṣṭi sthitilayamulu cēyu śaktigala ātma - maṟiyokaṭilēdu; aṃducēta ā ātma 'advitīyamu' ani kūḍa ceppabaḍinadi. aṭuvaṃṭi ātma maṟiyokaṭi lēkuṃḍuṭēkāka, maṟi itaramaina vastuvēdiyu lēdu - aṃducēta ‘nānyat’ ; - ē vidhamaina vyāpāramunu cēyagala maṟiyoka vastuvu lēdu).

(iṃduvalananē ātma svajātīya, vijātīya, svagata bhēdamulu lēnidi ani ceppabaḍinadi - svajātīyabhēdamanagā - tanajātiki ceṃdina itara vastuvulatō tanaku gala bhēdamu - udāharaṇaki - oka gōvunaku iṃkoka gōvunaku gala bhēdamu. vijātīyabhēdamanagā tanaku iṃkoka jātivastuvunaku galabhēdamu - anagā gōvunaku aśvamunaku gala bhēdamu. svagatabhēdamanagā tanalōnē unna oka bhāgamunaku iṃkoka bhāgamunaku gala bhēdamu - anagā, gōvu kommulaku - dāni itarabhāgamulaku gala bhēdamu. ātma anunadi okaṭē. dāniki avayavamulugāni, aṃgamulugāni, bhāgamulugāni lēvu. aṃducēta svagatabhēdamu lēnidi. ī ātmavaṃṭi ātma maṟiyokaṭilēdu. aṃducēta ātma sajātīya bhēdamulēnidi. ātmakāka iṃkēvidhamaina vastuvu lēdu. aṃducēta ātma vijātīya bhēdamu lēnidi. ī viṣayamu śrī tyāgarāju oka kīrtanalō ceppiyunnāru - “svajātīya, vijātīya, svagata bhēdamēmi lēka” “akhalarūpuḍainavāni” -).

  1. svājña dṛṣṭi vikalpita nāmarūpa karmātmakaṃ idaṃ jagat agrē sṛṣṭēḥ prāk tat sthitipralayōravi > svajñadṛṣṭyā ātmaika āsīt. “ēka ēvāgra āsīt” ityuktyā tatō nāstīti dyōtatē ityatrōtpattēḥ > prāk avyākṛta nāmarūpa bhēdātma bhūtātmaikatva śabda pratyaya gōcaramidaṃ jagat. idānīṃ tu vyākṛta > nāmarūpabhēda vadanēka pratyaya gōcaraṃ ātmaika pratyaya gōcaraṃ ca iti viśēṣaḥ”.

(ajñānamuvalana manaku vēṟu vēṟugā kanabaḍu nāmarūpamulugala ī jagattu aṃtayu modaṭa - anagā sṛṣṭiki pūrvamu, sthitilayamulaku kūḍā pūrvamu ātma anu okē okaṭigā uṃḍenu - “ēka ēva agra āsīt”ani ceppuṭacēta aṭutarvāta lēdani sphuriṃcunu - kāni ā ātmē ā tarvāta, ippuḍukūḍā anēka nāmarūpamulu kaligina vastuvulatō kūḍiyunna yī jagattuvalemāri kaṃṭiki kanabaḍucunnadi. aṃducēta ī jagattu aṃtā ātmayēkāni atmētaramu - ātmakānidi - ēdiyunu lēdu. dīnivalana ātma anunadi sṛṣṭi prāraṃbha,muna okaṭē ayi, sṛṣṭi prāraṃbhamaina tarvāta vēṟu vēṟu rūpamulu dālci, vāṭilō prati okkadānilōnu pravēśiṃci unna ātma okaṭē gāni vēṟukādu, vēṟu vēṟu ātmalu lēvu - ani spaṣṭamu -

  1. “tadaikṣata bahuśyāṃ prajā yē yēti” (cāṃdōgyōpaniṣat)

(nēnu okkaḍini ayinanu anēkamugā agudunu); “sa īkṣata lōkānnu sṛjā” iti; sa imān lōkānnu sṛjā “iti.” sa imān lōkāna sṛjata”; “tatsṛṣṭvāta dēvānu prāviśat” “tadanupraviśya sacca tyacya abhavat” (aitarēyōpaniṣat)

(ī ātma lōkamulanu puṭṭiṃcedanu ani saṃkalpiṃcenu, saṃkalpiṃcina mātramuna sṛṣṭiṃcenu. īkṣaṇamātramuna lōkamulanu sṛṣṭiṃcenu, sṛṣṭiṃcinavāṭilō tanu pravēśiṃcenu, aṭlu pravēśiṃci satpadārthamu, asat padārthamu - ātma vastuvu, anātmavastuvu tānē āyenu. sṛṣṭiki muṃdu okaṭē ayina ātma sṛṣṭilōni vastuvulugā tānē mārenu. dīninibaṭṭi cūḍa sṛṣṭilōni vastuvulanniyu bhagavatuḍē, vāṭi rūpamulanniyu bhagavaṃtuni rūpamulē , bhagavaṃtuḍu tappa sṛṣṭilō maṟiyoka vastuvu lēdannamāṭa. sṛṣṭi aṃtā, sṛṣṭilōni vastuvulanniyu ātmamayamu –

ka. “harimayamu viśvamaṃtayu

hari viśvamayuṃḍu saṃśayamu panilēdā

harimayamugāni dravyamu

paramāṇuvu lēdu - - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 1 - 17)

“viśvamayuḍu vibhuḍu viṣṇuṃḍu jiṣṇuṃḍu - - -” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 8 - 3 - 94)

“ē yeḍalan lēdu yīśvarētaramu, sutā” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 5 - 85)

“aṃtā rāmamayaṃ bījagamaṃtā rāmamayaṃ” - iṃducētanē - “ātmai vēdaṃ sarvaṃ” (cāṃdōgyōpaniṣat )

idaṃ sarvaṃ yadayamātmā (ī kanabaḍu prapaṃcamaṃtayu ātmayē).

  1. ī ātmanuṃḍi prapaṃcameṭlu puṭṭunadanagā :

    1. “sī. - - - sṛṣṭi pūrvamuna jarciṃpa nēnokaruṃḍa galigiyuṃḍudu vītakarminagucu

samadhika sthūla sūkṣma svarūpamulu datkāraṇa prakṛti yudaga madaṃśa

ā. maṃdu līnamaina na dvitīyuṃḍanai

yuṃdu nāku nanyamokaṭilēdu,

sṛṣṭikālamaṃdu sṛṣṭināśaṃbuna

jagamu matsvarūpamagunu,vatsa” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 9 - 251)

  1. bhagavaṃtuniyokka jaḍaśakti ayina prakṛtilō bhagavaṃtuḍu tana caitanya śaktitō - cicchaktitō -pravēśiṃcina ā prakṛtiki caitanyamu galigi, dānilōnuṃḍi mahattattamu puṭṭenu. dānilōnuṃḍi ahaṃkāramu, ahaṃkāramulōnuṃḍi paṃca tanmātralu, vāṭi paṃcīkaraṇamuvalla paṃcasthūlabhūtamulu puṭṭinavi. ī paṃcasthūla bhūtamula kalayikavalananē sṛṣṭilōni migilina vastuvulanniyu kaliginavi. iṃducēta ī vastuvulu pāṃca bhautikamulu ani ceppabaḍucunnavi. ī paṃcabhūtamulalō ākāśamunuṃḍi vāyuvu, vāyuvunuṃḍi agni, agninuṃḍi jalamu, jalamunuṃḍi bhūmi kaliginavi - (“ākāśā dvāyuḥ, vāyō ragniḥ, agnē rāpaḥ, abhyaḥ pṛdhivī”).

sī. “hariyaṃdu nākāśamākāśamuna vāyu vanilaṃbuvalana hutāśanuṃḍu

havyavāhanunaṃdu naṃbuvu ludakaṃbuvalana vasuṃdhara galige; dhātri

valana bahu bahu prajāvaḷi yudbhavaṃbayye; niṃtaku mūlamai yesagunaṭṭi

nārāyaṇuṃḍu - - -

tē. ---

atanivalana saṃbhūtamaina sṛṣṭi - - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 10 - 278)

  1. “ātmanaḥ ākāśaḥ saṃbhūtaḥ” (taitterīyōpaniṣat)

(ātma nuṃḍi ākāśamu puṭṭinadi - dīninibaṭṭi ātmanuṃḍi prakṛti, prakṛtinuṃḍi okadānilōnuṃḍi okaṭigā paina 7.4.2 lō ceppina prakāramu puṭṭinavi ani anvayiṃcukonavalenu -) (cūḍumu - 'sṛṣṭi'; “sṛṣṭi kramamu”).

  1. sthitikālamulō ī ātma anniṃṭiki tana sattānicci pōṣiṃcunu -

“gāmāviśva ca bhūtāni dhārayāmyahamōjasā |

puṣṇāmi cauṣadhīḥ sarvāḥ sōmō bhūtvārasātmakaḥ |

ahaṃ vaiśvānarō bhūtvā prāṇināṃ dēha māśritaḥ |

prāṇāpāna samāyuktaḥ pacāmyannaṃ caturvidhaṃ ||“.

“sarvasyāhaṃ hṛdi sanniviṣṭaḥ - - - ||”. (śrīmadbhagavadgīta - 15 - 13 to 15)

(Earth is a big magnet).

(nā ōjaśśakticē bhūmini āvēśiṃciyuṃḍi bhūtamulanu dhariṃciyunnānu. rasātmakuḍaina sōmuni rūpamulō nēnē auṣadhulanu - sasyamulanu - pōṣiṃcucunnānu. prāṇula śarīramulō vaiśyānaruḍanai prāṇāpāna vāyuvulatōkūḍi nāluguvidhamulaina annamunu - āhāramunu jīrṇiṃcunaṭlu cēyucunnānu. bhūtamulanniṃṭi hṛdayamaṃdu nivasiṃciyuṃdunu).

  1. ī ātmayē tānu sṛṣṭiṃcina vastuvulanu vāṭi vāṭi kālaparimiti gaḍicina hariṃcunu - saṃhariṃcunu - > pralayakālamaṃdu appaṭikimigiliyunnavāṭinanniṃṭini grasiyiṃcunu -

    1. “ahamādiśca madhyaṃ ca bhūtānāmaṃta ēva ca” (śrīmadbhgavadgīta - 10 - 20)

(bhūtamulaku jananasthitilayamulu nēnē).

  1. “kālō(a)smi lōkakṣayakṛt pravṛddhō lōkāssamastān samāhartumiva pravṛddhaḥ” (śrīmadbhagavadgīta - 11 - 32)

(samasta lōkamulanu vāṭi vināśakālamu vaccinapuḍu vāṭini naśiṃpacēyukālamu anu śaktini nēnē (paramātmayē -”

ka. “kālamu ḍāsina śabaruni

kōlanudharagūle khagamu ghōṣamu tōḍan

kālamu ḍāsina nēlanu

kūlakapōvaṃga vaśame yeṭṭi guṇavaṃtulakun”. (pōtana telugu bhāgavatamu - 7-66)

  1. “aṭṭikālarūpuḍakhilātmuḍagu viṣṇuḍasura nāśamunaku navatariṃci - - |” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 1 - 13 - 289)

  2. ma. “- - - manuṣyāthamun

jarayun nāśamunoṃdajēyu natidakṣaṃbaina kālaṃbu; ta

dgurukālātmuḍavaina nīku madi saṃtōṣaṃbunan mreukkedan” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 9 - 306)

  1. “ahamēvā kṣayaḥ kālō” (śrīmadbhagavadgīta - 10 - 33)

(akṣayamaina kālamu nēnē).

  1. “mṛtyuḥ sarva haraścāhaṃ” (śrīmadbhgavadgīta - 10 - 34)

(anniṃṭini saṃhariṃcu mṛtyuvu nēnē).

    1. sṛṣṭilōni samastavastuvulanu saṃhariṃci tanalōkalupukoni tānumaṭṭuku migiliyuṃḍunadi ātma

“parastasmāttu bhāvō (a)nyō (a)vyaktō (a)vyaktātsanātanaḥ |

yaḥ sa sarvēṣu bhūtēṣu naśyatsu na vinaśyati ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 8 - 20)

(prakṛti lēka avyaktamukaṃṭe utkṛṣṭamainadi, dānikaṃṭe vēṟainadi, dānivalanē iṃdriyamulaku gōcaramukānidi agunadi okaṭi unnadi, adē ātma. adi modaṭinuṃḍi unnadi - anagā sṛṣṭi pūrvamunuṃḍi unnadi. dāninuṃḍi puṭṭina samasta bhūtamulu naśiṃcinanu adi naśiṃcanidi - sṛṣṭiki pūrvamu eṭluṃḍeḍidō praḷayakālamu tarvāta kūḍā aṭlē unnadi).

  1. ī viṣayamu śrīmadāṃdhramahābhāgavatamulō ī kriṃdavidhamugā ceppabaḍiyunnadi : -

“u.sarvaphalapradātayunu, sarvaśaraṇyuḍu, sarvaśaktuḍun

sarvajagatprasiddhuḍunu, sarvagatuṃḍagu cakrapāṇi yī

sarva śarīrulun vigama saṃgatijeṃdi viśīryamāṇulai

parvinacō nabhaṃgagati brahmamu tā jeḍakuṃḍu neppuḍun” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 7 - 210)

  1. paina 5 lō nirvacanamu cēsina prakāramu ātma anniṃṭi lōnu vyāpiṃciyunnadi - adi ēṭlu vyāpiṃciyunnadi, dāni neṭlu telusukona galamō ī kriṃdanu viśadīkariṃcaḍamainadi : -

    1. “nalōkān asṛjata” - “tat sṛṣṭvā tadēvānu prāviśat; tadanu praviśya saccatyacca abhavat”.

(ātma lōkamulanu sṛṣṭiṃcenu. aṭlu sṛṣṭiṃci vāṭilōnē pravēśiṃcenu, pravēśiṃci 'sat', ’tyat', - ātma, anātmavastuvulugā tānē āyenu, mārenu).

  1. puṣpamadhyē yathā gaṃdhaḥ, payōmadhyē yathā ghṛtaṃ |

tilamadhyē yathā tailaṃ pāṣāṇēṣviva kāṃcanaṃ |

ēvaṃ sarvāṇi bhūtāni maṇau sūtra ivātmani”. (dhyānabiṃdūpaniṣat)

  1. puṣpatilapāṣāṇēṣu gaṃdataila kāṃcanaṃ |

yadhāvyāpya vartatē, yathāmaṇigaṇē sūtraṃ |

tadhaiva jīvātmanā puruṣasya śarīrētu sa bāhyābhyaṃtarē sthitaḥ |.

( (2), (3) ) puvvulalō kaṃṭiki kānarāka gaṃdhamu - suvāsana - ēṭlu svataḥ imiḍi yunnadō; pālallō venna - neyyi - paiki kanabaḍakuṃḍā svatahāgā imiḍi yunnadō, nuvvulalō paiki kanabaḍakuṃḍunaṭlu svatahāgā nūne yeṭlu imiḍi yunnadō, rāḷḷalō baṃgāramu eṭlu imiḍi yunnadō ā prakāramugānē maṇulalō dūriyunna trāḍu - dāramuvale samasta bhūtamulalōnu ātma pravēśiṃci vāṭini paṭṭiyunnadi. - puṣpamulaṃdu gaṃdhamu, tilalayaṃdu tailamu, rāḷḷalō baṃgāramu eṭlu imiḍi yunnavō ā prakāramugānē maṇulalō dūriyunna trāḍu - dāramuvale - samasta bhūtamulalōnu ātma pravēśiṃci vāṭini paṭṭiyunnadi - puṣpamulaṃdu gaṃdhamu, tilala yaṃdu tailamu, rāḷḷalō baṃgāramu ē prakāramugā vyāpiṃciyunnavō, maṇulalō dāramu eṭlu kanabaḍakuṃḍa imiḍiyunnadō, ā prakāramugānē puruṣuniyokka śarīramunaṃdu paiki kanabaḍakuṃḍa jīvātmarūpamutō lōpala, paina ātma vyāpiṃciyunnadi). (ikkaḍa puruṣuḍanagā puramaṃdu śayaniṃcuvāḍu. prakṛti, dānilōnuṃḍi puṭṭina samasta vastuvulu, puramulē. vāṭilō sūkṣmarūpamulōnuṃḍi lōna, paina, aṃtaṭā vyāpiṃciyunna paramātmayē parama puruṣuḍu).

  1. “va. mūla prakṛti modalayina vargaṃbunaku vēṟai maṇigaṇaṃbula jocciyunna sūtraṃbu caṃdaṃbuna yātma yanniṭiyaṃdunuṃ jocci dīpiṃcu” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 7 - 7 - 237)

  2. “sa yathā saiṃdhavaghanō anaṃtarō abāhyaḥ kṛtsnō rasaghana, ēvaṃ vā arē ayamātmā anaṃtarō abāhyaḥ > kṛtsnaḥ prajñānaghana ēva” .

(uppugallu lōpala velupala yanunadi lēkuṃḍā, aṃtayu uppurasamumātramugānē ēlāguna nunnadō, ālāgunanē ī atma lōpala, velupala anu vicakṣaṇalēkayē aṃtaṭā caitanyamātramuganē, jñānamātramuganē vyāpiṃciyunnadi),

  1. va. “ē prakāraṃbuna mahābhūtaṃbulu bhautikaṃbulayina ghaṭapaṭādulaṃdu bravēśiṃciyuṃḍu, nā prakāraṃbuna nēnu nī bhūta bhautikaṃbulayina sarvakāryamulaṃdu satvādirūpaṃbulaṃ bravēśiṃciyuṃḍudu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 9 - 253)

  1. “yacca kiṃcijjagatsarvaṃ (satyaṃ = sat + tyat) dṛśyatē śrūyatē pivā |

aṃtarbahiśca tatsarvaṃ vyāpya nārāyaṇassthitaḥ ||. (maṃtrapuṣpaṃ)

(prapaṃcamu manaku ē koṃcemu kanabaḍucunnadō, iṃkā unnadani itarulaceppagā vinucunnāmō, adikāka iṃkeṃta unnadō dāniki aṃtayu lōpala, baiṭa nārāyaṇuḍu vyāpiṃciyunnāḍu).

“ka. harimayamu viśvamaṃtayu

hari viśvamayuṃḍu; saṃśayamu panilēdā

harimayamugāni dravyamu

paramāṇuvu lēdu, vaṃśapāvana viṃṭē” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 1 - 17)

(paṭikapaṃcadāra mukkalō lōpala ōina unnadaṃtayu paṃcadāra rasamē ayinaṭlu, uppugallulō lōpala paina aṃtaṭā unnadaṃtayu uppurasamē ayinaṭlu bhagavaṃtuḍu - ātma - ī sṛṣṭi aṃtaṭilōnu, sṛṣṭilōnunna vastuvu lanniṃṭilōnu - lōpala paina pūrtigā vyāpiṃciyunnāḍu).

  1. “ōta prōta samasta vastu nicayaṃ”. (śrīrāma karṇāmṛtaṃ - 5 - 2)

(baṭṭalōni poḍugu, aḍḍugā nēsina dāramulu ē prakāramugā baṭṭanaṃtaṭinī vyāpiṃciyuṃḍi dāniki baṭṭa anu ākāramu kalugacēsinavō āprakāramugānē bhagavaṃtuḍu - ātma - prapaṃcamaṃtaṭanu - ekkaḍanu eḍama lēkuṃḍā vyāpiṃciyunnāḍu).

  1. “sahastā sahastādi rūpaṃbaina viśvamaṃtayu nīśvaruṃḍugā neṟuṃgumu; ataniki vēṟu lēdu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 1 - 13 - 288)

  1. ī ātmayē prapaṃcamunaku sṛṣṭisthitilayamulu cēyucunnadi : -

“sayadhōrṇanābhiḥ taṃtū nōccarēt, yathāgnēḥ visphuliṃgāḥ vyaccaraṃti ēkamēva asmāt ātmanaḥ sarvēprāṇāḥ sarvēlōkāḥ, sarvēdēvāḥ, sarvāṇibhūtāni vyuccaraṃti”.

(sālipurugu gūḍu kaṭṭukonuṭaku tanakaḍupulōnuṃḍi dāramulanu baiṭaki tīsukoni marala vāṭini tanalōkē eṭlu upasaṃhariṃcukonunō, aṭlē ātma prapaṃcamunu tanalōnuṃḍi puṭṭiṃci maralavāṭini tanalōnē layamucēyunu).

  1. sṛṣṭilō - sṛṣṭilōni vastuvulanu pravēśiṃci vāṭilō pūrtigā vyāpiṃciyunna ātmanu eṭlu telusukonagalamanagā : -

    1. “yadhāsaumya ! ēkēna mṛtpiṃḍēna sarvaṃ mṛṇmayaṃ vijjātaṃsyāt vācāraṃbhaṇaṃ vikārō nāmadhēyaṃ mṛtti > kētyēva satyaṃ”

(chāṃdōgyōpaniṣat - 6 - 1 - 4)

(maṭṭimudda anudānini telusukonina dāni vikāramulaina ghaṭa śarāvādulu anniyu mṛtpiṃḍamulē ani teliyunu - ghaṭamu, śarāvamu anu pēru vācāraṃbhaṇamaina vikāramu anagā vāgālaṃbana mātramu ghaṭamu, śarāvamu anu pēru tappa vikāramuna maṭṭi kanna vēṟulēdu, aṃducēta maṭṭi telisinacō dāni vikāramulaina ghaṭamu modalagunavanniyu teliyunu. vikāramu asatyamu, kāraṇamu satyamu. kāraṇakāryamulaku bhēdamu lēdu - kanuka maṭṭi - mṛttika - anunadē satyamu . ghaṭamu braddalayina maṭṭiyē yagunu - aṭlē brahma vikāramagu prapaṃcamu brahmakanna vēṟukādu. aṃducēta “brahmai vēdaṃ sarvaṃ”;

“sarvaṃ khilvidaṃ brahma” (chāṃdōgyōpaniṣat - 3- 14 - 1)

(idaṃtayu brahmamē ani ceppabaḍinadi). aṃducēta parabrahmanu telusukonina atani rūpamulaina prapaṃcavastuvulalō atanini telusukonavaccunu).

  1. “sī. akhilabhūtamulaṃdu ātmarūpaṃbuna nīśuṃḍu hariyuṃḍu nellaproddu

buddhyādi lakṣaṇaṃbulu gānabaḍunu - - -” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 2 - 36)

  1. “ā. annamavaniyaṃdu, yamṛtaṃbu gōvula

yaṃduvahni samidhi laṃdu namara

yōgavaśataboṃdunō janu buddhicē

aguṇu ninnugāṃtu rātmavidulu”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 8 - 6 - 166)

(bhūmi manakaṃṭiki mannuvale kanabaḍunu - maṭṭini evarū tinaru. kāni ā maṭṭilōnē sakala jīvulaku kāvalasina vividhamulaina āhārapadārthamulu sūkṣmarūpamulōnunnavi. vittanamulu jātini nirūpiṃcunu, kāni vāṭiki śarīrakalpana bhūmidvārā kalugunu - migilina nālugu bhūtamula kaliyikacēta ī bhūmi yē āhāravastuvula rūpamugā mārucunnadi - vikāramunu ceṃducunnadi. ī prakāramugā āhāravastuvulu bhūmilōnuṃḍuṭa manakaṃṭiki kanabaḍadu. ī vidhamugānē gaḍḍi takkuvajāti āhāramunu tini, nīru trāgina paśuvulanuṃḍi amṛtasvarūpamayina pālu kalugucunnavi. ī prakāramugānē kaṭṭelaṃdu agni kanabaḍakuṃḍa uṃḍi, madhiṃcinappuḍu paikivacci kaṭṭe aṃtayu agnigānē mārunu, idi yōgavaśamuvalana kalugucunnadani ceppabaḍinadi. ī yōgamu - lēka saṃ yōgamu - eṭuvaṃṭidi anagā : -

sī. “--- ī pṛdhivikini gaṃdhamunakunu, salilaṃbunakunu rasaṃbunakunu

nanyōnyamagu navinā bhāva saṃbaṃdhamaina saṃgati brakṛtyātmulakunu

satataṃbu nanyōnya saṃbaṃdhamai yuṃḍu ---” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 26 - 910)

iccaṭa prakṛti puruṣula saṃ yōgamu (combination of matter and energy). ceppabaḍinadi. prakṛti pariṇāmamu ceṃdagā galigina prati padārthamulōnu bhagavaṃtuḍu tana cicchaktirūpaṃlō pravēśiṃci, dānilōpala, paina aṃtaṭanuvyāpiṃci, dāniki caitanyamu kalugacēsi, ā yā vastuvula tatvamulaprakāramu, dānilōnuṃḍi iṃkoka vastuvunu kalugacēyunu - (puṭṭunaṭlu cēyunu) - bhūmilōnuṃḍi annamu - sasyamulu -. āvulanuṃḍi pālu, kaṭṭelanuṃḍi agni puṭṭunaṭlu - kṣīrasāgaramadhanamē dīnikudāharaṇamu - ī prakāramugā, triguṇamulanukūḍaka prativastuvulōnu, prati sthalamaṃdu, annikālamulaṃdu uṃḍu bhagavaṃtuniyokka nirguṇa, nirākāra, nirviśēṣa rūpamunu ātmatatvamu neṟiṃginavāru vāri buddhicē - jñānamu cēta - eṃdulō unnanu, ekkaḍa unnanu, paiki spaṣṭamugā sthūlarūpamulō kanabaḍakapōyinanu cūḍagaluguduru - iccaṭa āvu ani udāharaṇa nimittamu ceppabaḍinadi - iṃduvalana mārpulu galigē itaravastuvulukūḍa cēppabaḍinaṭlē.

  1. “yathā tilēṣu vyāpya tirōhi tatailaṃ, yaṃtra niṣpīḍanēna abhivyaktaṃ dṛśyati, yadhā dadhini madhanā virbhūta > navanītaṃ saguṇabrahma sthānīyaṃ tadētannavanītaṃ agni saṃparkataḥ navanītabhāvaṃ vihāya sugaṃdhighrataṃ > bhavatīti tattannirguṇa brahmābhivyaktvudāharaṇaṃ; yathā śuṣkaśrōtassu ādaḥ khananēnābhivyaktāḥ, > satyāḥ kārya kiraṇya bhavaṃti; yathāvā araṇīṣu cāgniḥ svayōnidārumadhanēna āvirbhūtōbhavati; yathā ayaṃ > dṛṣṭāṃtaḥ, tathā ēvamātmā nirviśēṣa ciddhātuḥ ātmani guhastha buddhi tatvē gṛhyatē, śrutyācārya > prasādāt śravaṇādibhiḥ abhivyajyatē”.

(tilalō manakaṃṭiki kanabaḍakuṃḍa sūkṣmarūpamulō imiḍi yunna tailamu (nūne), ā tilalanu yaṃtramutō pīḍiṃcuṭacēta - gānugalō nokkinaṭlu piṃḍuṭacēta, paiki eṭlu kanabaḍucunnadō, perugunu madhiṃcuṭacēta (cilukuṭa cēta) aṃdulōnuṃḍi paikivacci kaṃṭiki kanabaḍu venna, agni saṃparkamucēta - agnicē vēḍicēyuṭavalana - vennarūpamuvadali – kammani vāsanagala nēyi ē prakāramagucunnadō, nīru lēka eṃḍipōyina ēṭilō tavvuṭacēta nīru ē prakāramnu paiki vacci kanabaḍunō - kaṭṭelanu okadānitō iṃkokaṭini rāpiḍi cēyuṭavalana vāṭilō aṃtargatamugānunna agni paiki vyaktamagucunnadō, ā prakāramugānē nirviśēṣamaina ātma - nirguṇamaina ātma - śrutulanu vini avagāhana cēsukonuṭavalananu, guruvula karuṇagaligi bhōdhiṃcuṭacētanu, śravaṇamudvārānu, telusukonabaḍucunnadi)

  1. ēṣa sarvēṣu bhūtēṣu gūḍhātmā na prakāśatē |

dṛśyatētyagryayā buddhyā sūkṣmayā sūkṣma darśibhiḥ”.

(ī ātma samasta bhūtamulaṃdu gūḍhamu ayina ākāramu galadai, lōna unnaṭlu paiki kanabaḍakuṃḍā unnadi. kuśāgrabuddhi - darbhakosavale ati tīkṣaṇamaina buddhi - kaliginaṭuvaṃṭinnī, sūkṣmāti vastuvu lanu cūcuṭaku śaktikaligiyunnaṭuvaṃṭinnī mahātmulu mātramu anniṃṭilōnu gūḍhamugānunna ī ātmanu cūḍagalugucunnāru. manakaṃṭiki kanabaḍu vastuvulanniyu sthūlamulu - paṃcamahā bhūtamulalō pṛdhivi, nīru, agni, manakaṃṭiki kanabaḍucunnavi - ivi sthūlamulu - vāyuvu, ākāśamu manakaṃṭiki kanabaḍavukanuka ivi sūkṣmamulu - ivi puṭṭuṭaku kāraṇamaina ahaṃkāramu, mahattatvamu vīṭikaṃṭe sūkṣmamulu. anniṃṭikaṃṭe sūkṣmamai anniṃṭilōnu pravēśiṃciyunnadi ātma. ī prakāramu sūkṣmāti sūkṣmamaina vastuvulanu cūḍagaligina mahātmulu ī ātmanu sūkṣmarūpamulōnainanu cūḍagalugucunnāru. prahlādunaku ī ātma prativastuvunaṃdu kanabaḍinadi. hiraṇyakaśipuḍu ī sūkṣmadṛṣṭilēnivāḍukanuka, ataniki sūkṣmarūpamulō unna mahāviṣṇuvu ekkaḍanu kanabaḍalēdu -

“śrīnarasiṃhākṛtinuṃḍe nacyutuḍu nānā jaṃgamasthāvarōtkara garbhaṃbulana nivēśamula - - - ||”.

(śrīnarasiṃhamūrti sthūlarūpamulō āvirbhaviṃcinappuḍu cūḍagalegenu). (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 8 - 277)

  1. “sī. vinumātmavēttaku viṣṇusvarūpaṃbu neṟagaṃgabaḍu; nadi yeṭlanna

gaganasthuḍagu kiraṇacchāya jalamula gṛhakuḍya jālamula

valana dōcina pratiphalitaṃbucēta nūhiṃpaṃgabaḍina yayyinuni pagidi

narthimanō buddhyahaṃkaraṇa trayanāḍī prakāśamunanu neṟuṃga

tē. vaccu nātmasvarūpaṃbu nalatigāga

cittamuna dōcunaṃcita śrīdanarci

yammahāmūrti sarvabhūtāṃtarātmu

ḍaguṭa nātmajñulaku gānanagunu; - -“. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 26 - 902)

  1. “ēṣamē ātmā aṃtarhṛdayē”;

īśvarassarvabhūtāni hṛddēśē(a)rjuna tiṣṭati |

bhrāma yan sarvabhūtāni yaṃtrārūḍhāni māya yā ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 18 - 61)

hṛdayāya tana tvaṃ aṇuparimāṇatvaṃ cātmanō abhidhāya tastaiva- “ālōmēbhyaḥ ānakhāgrēbhyaḥ” iti śrutiḥ jñānēna samasta śarīravyāpitvaṃ darśayati; caitanyēna guṇēna”.

(ī ātma nā hṛdayamulōpala nunnadi; samasta bhūtamulanu tana māyayanu yaṃtramumīdanunna vāṭinigā bhramiṃpacēsi trippucu īśvaruḍu - ātma - vāṭi hṛdayasthānamaṃdunnāḍu. paramāṇuvukanna cinnadi ātma ani ceppucū hṛdayamaṃdunnāḍu ani ceppabaḍinadi. śarīramulōni nakhaśikhaparyaṃtamu gōḷḷakonalu modalu juṭṭulōni rōmamulavaṟaku vyāpiṃciyunnāḍu ani ceppabaḍiyunnadikanuka aṇuvukaṃṭe sūkṣmuḍu ayinanu śarīramaṃtaṭā pūrtigā vyāpiṃciyunnāḍukanuka hṛdayamaṃdunnāḍu ani ceppinaṃduvalla dōṣamulēdu - aṃducētanē jīvuḍu anunadi śarīramaṃtaṭanu unnadi. ē bhāgamulō lēkapōyina ā bhāgamu panicēyadu - (There is life not only in the heart, in the lungs, in the brain but it is there in every infinitisimal part of the body - Every such part of the body breaths and takes in Oxygen just as the lungs through the nose). iṭlu ātma śarīramaṃtaṭa vyāpiṃci prati avayavamunaku tana sattasphūrti - caitanyaśakti - nicci dāni cēta dāni vṛttini - vyāpāramunu - cēyiṃcucunnadi. ī avayavamula vyāpāramuvalana manaku śarīramulō ātma unnadani teliyanagucunnadi - (cūḍumu – 10.2).

“sarvatrāvasthitō dēhē tathātmā nōpa lipyatē” (gīta - 13 - 32)

(bhūtamulu vāṭi vāṭi karma prakāramu phalitamunanubhaviṃcuṭaku tagurītini ā bhūtamulu pravartiṃcunaṭlu ātma vāṭi hṛdayamaṃduṃḍi vāṭicē karmalucēyiṃci vāṭi phalamu anubhaviṃpacēyu cunnāḍu - bhūtamulaku vāṭi pūrvakarmalanubaṭṭi svabhāvamu ērpaḍunu - svabhāvamunu baṭṭi karmalu - puṇyakarmalu ayinā, pāpakarmalu ayinanu - cēyucuṃduru - idi telisinanu iṭlu cēyuṭa tappiṃcukonalēru - aṃducēta māya yaṃtramucēta trippabaḍunaṭlu ani ceppabaḍinavi).

  1. sṛṣṭilōnunna samasta vastuvulu ātmalōnuṃḍi - okadānilōnuṃḍi okaṭigā - puṭṭinavē kanuka > avanniyu bhagavadrūpamulē - ātmarūpamulē. aṃducēta –

“ippuḍu nīkeṟiṃgiṃcinavellanu brahmāṃḍakōśaṃbunan galavani purāṇaṃbulu valukucuṃḍu - aṭṭi brahmāṃḍaṃbu śrīmannārāyaṇuni sthūlaśarīraṃbu (aguṭaṃjēsi) - - - bhūdvīpa varṣa sari dadri nabhissamudra pātāḷa diṅnaraka tārāgaṇa lōkasaṃsthitaṃbayi sakalajīva nikāyyaṃbaiyadbhutaṃbaina śrīharisthūla śarīraṃbu vinipiṃcitini”

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 5 - 2 - 17 -162)

(paina ceppinadānini baṭṭi bhagavaṃtuniyokka - ātmayokka sthūlaśarīramu brahmāṃḍamu kanuka, dānini okē vastuvugā cūcuṭa manaku alavikādu kanuka, (viśvarūpamunu cūcuṭaku arjununakuvale divyadṛṣṭi kāvalenu kanuka) ā brahmāṃḍamulōnunna prativastuvukūḍa bhagavaṃtuni rūpamē kanuka – “ē yeḍalan lēdīśvarētaramu sutā”) –

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 5 - 85)

idaṃtayu ātmayē kanuka, ē vastuvunu cūcinanu adi bhagavaṃtuni cūcinaṭlē bhāviṃcavalenu)

  1. “yatracānya divasyāttatrānyō (a)nyatpaścēdyatratvasya sarvamātmai vābhūttatkēnakaṃ paśyēt”

iti śrutiḥ.

(evaḍu ātmakaṃṭe maṟiyoka vastuvunnadani telusukonunō appuḍu maṟiyokaḍu maṟiyoka vastuvunu cūcunaṭlu anukonunu - cūcunaṭṭi tānu vēṟu, tanacē cūdabaḍucunnavastuvu vēṟu anu abhiprāyamu kaligiyuṃḍunu - anagā jñātayani, jñēyamani, jñānamani vēṟu vēṟu abhiprāyamu kaligi yuṃḍunu - kāni ī sṛṣṭilō jñāta anunadi, jñēyavastuvu anunadi okaṭē - adē ātma. vastuvulanniyu ātmayē ayinapuḍu evaḍu dēninicūcunu. ātmayē ātmanu cūcunu. anagā ī jñāta, jñēyamu vēṟu anu abhiprāyamu pōyi aṃtā ātmagānē kanabaḍunu - aṃducēta evaru evarinigāni, dēninigāni cūcina ātmanē cūcinaṭlu bhāviṃcavalenu - iṭlu anni vastuvulalōnu sūkṣma rūpamulō nunna ātmanu sthūlarūpamulō cūcinaṭlagunu).

  1. “kacaḥ kadā cidutthāya samātthāya samādhēḥ prītimānasaḥ |

ēkāṃtē samuvācēdamēkō gadgadayā girā |

kiṃkarōmi, kvagacchāmi kiṃ gṛhṇāmi tyajāmi kiṃ |

ātmanā pūritaṃ viśvaṃ mahākalpāṃbunā yathā |

na bāhyāṃbhyaṃtaraṃ dēhē hyadha mūrthvaṃca dikṣuca |

ita atmā ta daihātmā nāpya nātmamayaṃ jagat ||

na tadasti nayatrāhaṃ natadasti nayanmayi |

kimanyadabhivāṃchāmi sarvaṃ saccinmayā tataṃ ||“.

(okānokappuḍu kacuḍu samādhinuṃḍilēci saṃtuṣṭipoṃdina manassugalavāḍai ēkāṃtamaṃdu - evarūlēnicōṭa - rahasyamugā ī okkamāṭa anenu - nēnu ēmi cēyagalanu, ekkaḍiki pōgalanu, ēmiṭi tīsukōgalanu, dēnini viḍicipeṭṭagalanu? mahākalpamaṃdu ēkārṇavamu anniṃṭinī - prapaṃcamaṃtaṭinī - āvariṃci, muṃcivēsinaṭlu ī prapaṃcamaṃtayu ātmatōniṃḍi yunnadi. ē dikkucūcinā ātmayē - ikkaḍa ātma, akkaḍa ātma; jagattu aṃtayu ātmamayamugānunnadi. nēnu vāṃchiṃcunadi - kōrunadi - iṃkēmiṭi unnadi?. sat, cit aṃtayu ātmacē niṃḍiyunnadi”-.

(prapaṃcamulōni vastuvulanniyu vyavahārika dṛṣṭilō vēṟu vēṟugā vyaktitvamu kaligiyunnaṭlu kanupiṃcinanu ādhyātmika dṛṣṭilō - pāramārthakī dṛṣṭilō - idaṃtā okē okaṭi ayina ātmayē - iṭlu yōgīśvarulu eṟuṃguduru).

  1. “vēdāṃta śravaṇaṃbuna grahiṃpabaḍina jñānavairāgyaṃbutōḍaṃ gūḍina bhakticēta tatparulaina peddalu kṣētrajñuṃḍaina yātmayaṃdu baramātmaṃ boḍagaṃduru” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 1 - 2 - 21)

  2. “kusuma dharmaṃbulaina gaṃdhaṃbulacēta gaṃdhāśrayuṃḍaina vāyuvu neṟiṃgeḍu bhaṃgiṃ driguṇātma kaṃbulayi karma janyaṃbulaina buddhi bhēdaṃbula nātma neṟuṃgaṃ dagu”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 7 - 7 - 237)

  3. “nāyamātmā pravacanēna labhyō, namēdhayā, nabahunā śrutēna, yamē vaiṣa vṛṇutē tēna labhyaḥ tasyaiṣa ātmā vivṛṇutē tanūṃ svāṃ” (muṃḍakōpaniṣat - 6 - 3)

(ī ātma pravacanamucēgāni, buddhicēgāni, bahu śāstrajñānamucēgāni labhyamukādu, bhagavaṃtuḍē puruṣuni tariṃpacēyagōrunō vāniki mātramē labhyamagunu. aṭṭivānikē bhagavatuḍu tana divyamaṃgaḷa vigrahamu yokka svarūpa svabhāvamulanu eṟukapaṟacunu).

  1. “ēṣamē ātmā (a)otarhṛdayē (a)ṇīyān vrīhērvā ya vādyā”iti hṛdayāya tanatvamaṇī yastvaṃ sarvagatasyataṃ sarva dēśēṣu vidyamānatvāt paricchinna dēśavyapadēśōpi kayācidapēkṣayā saṃbhavati - yathā samasta vasudhādi patirapi sannayōdhyā patiriti vyapadiśyatē kayā punarapēkṣayā sarva gatassannarya, kaukā aṇīyāṃśca vyapadiśyatē iti nicāyyatvā dēvamiti brūmaḥ, ēvamaṇī yastvādi guṇōpēta īśvarastatra hṛdayapuṃḍarikē nicāyyō draṣṭavyaḥ ityupadiśyatē - yathā sālagrāmē hariḥ; tatrāsya buddhi vijñāna grāhakaṃ, sarvagatōpīśvarasta trōpānyamānaḥ prasīdati; vyōmanaccaiva mēta ddraṣṭavyaṃ. yathā sarvagatamapi sadvyōmasūcī pāśādyapēkṣayārcha kaukō (a)ṇīyaśca vyapadiśyatē. ēvaṃ brahmāpi. tadēvaṃ nicāyatvāpēkṣaṃ brahmaṇō(a)rbhakaukistvamaṇīyastvaṃca napāramārthikaṃ”.

(śrīśaṃkaraḥ - brahmasūtrabhāṣyē - 1 - 2 - 7)

(arbhakākaḥ = cinnadaina sthānamu kalavāḍu).

“kimiti hṛdayamēva prāyēṇōcyatē? tatrāha - hṛdayē paramātmanō buddhi vṛttirgrāhikā bhavati. ataḥ īśvarābhi vyaktisthānatvātta duktirityarthaḥ naitāvatā sarvagatatva hāniḥ”.

(ī ātma nāhṛdayamulōpala vrīhiyavalukaṃṭe cinnadigā unnadi. anniṃṭilōnu pravēśiṃciyunnadinnī, praticōṭa unnaṭuvaṃṭidinnī ayina ātmaku iṭlu hṛdayamaṃduṃḍuvāḍu, mikkili cinnadaina paramāṇuvu kaṃṭe cinnadi ayinavāḍu ani ceppuṭa okkokkappuḍu okkokka apēkṣatō ceppabaḍinadi. adi eṭlanagā - samasta bhūmaṃḍalamunaku adhipati ayinappaṭikī śrīrāmacaṃdruḍu ayōdhyāpati ani - okānoka paṭṭaṇamunaku rāju ani ceppinaṭlu. iṭlu ceppuṭacēta samasta dēśādhipatyamunaku hāni lēdu. peddadi, cinnadi anu tēḍā lēkuṃḍā anni vastuvulalōnu unna ātma hṛdayamaṃdunnāḍu anuṭalō sarvagatatvamunaku hānilēdu. ā prakāramugānē paramāṇuvulōkūḍa unnāḍu anuṭalōkūḍa hānilēdu - sālagrāmamulō hariyunnāḍu anuṭa iṭuvaṃṭidē. sarvagatuḍainanu - anniṃṭilōnu pravēśiṃciyunnavāḍaiananu īśvaruḍu ī ceppina cōṭla upāsiṃcabaḍinavāḍai prasannuḍagunu - ākāśamu eṃta cinnavastuvulō nainanu eṭlu pravēśiṃciyunnadō aṭlē ātma paramāṇuvulōkūḍa pravēśiṃciyunnadani grahiṃcavalenu - hṛdayamaṃdunnāḍu ani yēla ceppavalenanagā paramātmanugrahiṃcunaṭuvaṃṭi buddhi vṛtti hṛdayamaṃdu galadu - paramātmaku iccaṭa - hṛdayamu - abhivyaktasthānamu aguṭavalana iṭlu ceppabaḍinadi).

  1. “dēhādulaṃdu mōha janakaṃbulagu nahaṃkāramamakāraṃbulu viḍici, pasiṃganulugala nelavuna vibhrājamāna kanaka lēśaṃbulaina pāṣāṇādulaṃdu buṭaṃbu veṭṭi vahni yōgaṃbuna garaṃganūdi hēmakārakuṃḍu pāṭavaṃbuna hāṭakaṃbu baḍayu bhaṃgi nātmakṛta kāryakāraṇaṃbula neṟiṃgeḍi nērpari dēhaṃbunaṃdātmasiddhi koraku nayina yupāyaṃbunaṃ jēsi brahma bhāvaṃbu baḍayu”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 7 - 7 -
  2. caṃdrasūryāgnula tējassu pūrṇamai yuṃḍinnī bhūmi, kuḍya, vṛkṣādyāśrayāla yaṃdu kānupiṃcu niṃtēkāni śuddhamayina bayaṭa kiraṇālunnāgāni, sthūla dṛṣṭiki gōcaraṃ kādu. paramātmayunu sarva paripūrṇamai yuṃḍinnī liṃgaśarīramanē āśrayamaṃdu upalabhyamaunu. iṃtēkāni anya sthalālayaṃdu kanupiṃcadanēdi lēdu”.

(brahmavidyāsudhārṇavamu - 3)

  1. “svabhāvē nāhamityāhu ridamityapica svataḥ |

idaṃ buddhistu bāhyārthē tvahaṃ buddhistathātmani |

prasiddhā sarva jaṃtūnāṃ vivādō(a)trana kaṃcana |

idamarthē ghaṭādyardhē (a)nātmatvaṃ sarva dēhināṃ |

ahamarthē tathā (ā)tmatvamapi siddhaṃ svabhāvataḥ |

ēvaṃ samasta jaṃtūnāṃ anubhūtirvyivasthitā |

yatra yatrē damityē ṣā buddhirdṛṣṭā svabhāvataḥ |

tatra tatrā nātmatvaṃ vijñātavyaṃ vicakṣaṇaiḥ |

yatra yatrāha mityēṣā buddhirdṛṣṭā svabhāvataḥ |

tatra tatra tathātmatvaṃ vijñātavyaṃ manīṣibhiḥ ||“. (sūtagītāyāṃ)

(svabhāvamugā 'nēnu' , 'idi' anu māṭalu vāḍuka cēyabaḍucunnavi. 'idaṃ' (= idi) anu buddhi bāhya padārthamula viṣayamai vāḍabaḍucunnadi. 'ahaṃ' (= nēnu) anu māṭa ātmaguṟiṃci vāḍabaḍucunnadi. ī saṃgati aṃdaṟiki telisinadē. ī viṣayamai vādamu avasaramu lēdu. 'idaṃ' (= idi) anumāṭa ghaṭamu (kuṃḍa) modalagu vastuvula viṣayamai - anātmavastuvula viṣayamai vāḍabaḍu cunnadi. ā prakāramugānē 'ahaṃ' (= nēnu) anumāṭa ātmaguṟiṃci vāḍabaḍucunnadi. aṃducēta ēkkaḍa 'idaṃ' (= idi) anumāṭa vāḍabaḍinadō akkaḍa anātmavastuvu guṟiṃci ceppabaḍinadani, ekkaḍa 'ahaṃ' (= nēnu) anumāṭa vāḍabaḍinadō akkaḍa ātmanu guṟiṃci ceppabaḍinadani telusukonavalayunu).

  1. “nāhaṃ prakāśaḥ sarvasya yōgamāyā samāvṛtaḥ” (śrīmadbhagavadgīta - 7 - 25)

(“sṛṣṭilō unna prativastuvulōnu nēnu unnappaṭikī, prakṛti (dāni vikāramulu) tō nāku avinābhāvasaṃbaṃdhamuṃḍuṭavalana avi nannu kappivēsi vadalakayuṃḍuṭavalana nēnu prativāriki paiki kanabaḍanu -”.

iṭlunna ātmanu telusukonuṭeṭlu? - anvayavyatirēkamulacēta dēhādulanu ātmakādani trōsipucci, vāṭikaṃṭe vēru lakṣaṇamulugala pratyagātmanu telusukoni, 'tatvamasi' anu mahāvākyamuvalana ā pratyagātmayē paramātmayani telusukonavalenu).

  1. ī ātma anunadi anēkamugā unnadanipiṃcinanu, anēkamugā vyavahariṃpa baḍucunnanu, okkaṭē : -

    1. “bhūtātmā cēṃdriyātmā ca prathānātmā tathā bhavān |

ātmā ca paramātmāca tvamēkaḥ paṃcathā sthitaḥ ||“. (cūḍumu – 2.16).

  1. “ātmāṃtarātmēti harirēka ēva dvithāsthitaḥ | (cūḍumu – 2.13).

  2. “guṇabhēdā dātma mūrtiḥ aṣṭathā parikīrtitaḥ |

jīvātmā cāṃtarātmāca paramātmāca nirmalaḥ |

śuddhātmā jñānarūpātmā mahātmā saptama smṛtaḥ |

aṣṭamastēṣu bhūtātmā ityaṣṭātmānaḥ parikīrtitaḥ ||. (cūḍumu – 2.17).

  1. “jagadutpatti sthiti laya kṛda saṃsārī sarvajñaḥ, sarva śaktiḥ, sarva vit, sarvamidaṃ jagat svataḥ anyadvastvaṃtaramanupādayai vākāśādi kramēṇa sṛṣṭvā svātma prabhōdhanārthaṃ sarvāṇica prāṇādi maccharīrāṇi svayaṃpravivēśa; praviśyaca svamātmānaṃ yathā bhūtamidaṃ”brahmasmi” ti sākṣātpratya buddhyata. tasmācca sa ēva sarva śarīrēṣu ēka ēvātmā nānya iti” _ (śrī śaṃkaraḥ)

( jagattunaku sṛṣṭi sthitilaya,mulu cēyuvāḍunnū, saṃsāri kānivāḍunnū, sarvajñuḍunnū sarvaśaktimaṃtuḍunnū ayina paramātma ī jagattunaṃtanu itara vastuvu avasaramu lēkuṃḍaganē ākāśamu modalaguvāṭini varusagā, okadānilōnuṃḍi okaṭi coppuna, sṛṣṭiṃci, ātma prabōdhanārthamu - brahma jñānamunu teliyacēyuṭakoṟaku, prāṇamugala samasta śarīramulanu pravēśiṃcenu. aṭlu pravēśiṃci tananu tānē “brahmāsmi” yani telusukonenu. aṃducēta samasta śarīramulaṃdu unnadi ā okka ātmayē).

  1. “ēka ēvatu bhūtātmā bhūtē bhūtē vyavasthitaḥ |

ē kathā bahuthā caiva dṛśya tē jalacaṃdravat ||“. (amṛtabiṃdūpaniṣat)

(bhūtātma - bhūtamulanniṃṭilōnu unna ātma - okkaṭē ayinanu pratibhūtamunaṃdu uṃḍunu - nīṭilō kanabaḍu caṃdruḍu okaṭigānu, anēkamugānu kanabaḍunaṭlu - nīrugala upādhi okaṭē ayina aṃdulō kanabaḍu caṃdruḍu okaḍē, nīrugala upādhulu anēkamainappuḍu vāṭi anniṃṭilōnu caṃdruḍu kanabaḍunu - anēka caṃdrulu unnaṭlu kanabaḍunu).

  1. “ākāśamēkamhi yathā ghaṭādiṣu pṛdhak pṛdhak, tathā ātmā ēkōhi anēkaśca jālādhārēṣvivāṃ śumān -”

(brahma yājñavalkyē)

(ākāśamu okkaṭē ayinanu ghaṭamu modalaguvāṭi yaṃdu vēṟu vēṟugā kanabaḍucunnadi. aṭlē ātma okaṭē ayinanu anēka jalādhāramulalō kanabaḍu sūryunivale anēka upādhulaṃdu anēkamugā unnaṭlu kanabaḍunu).

  1. “jalādulaṃdu caṃdra sūryādulunu, ghaṭādulaṃdu gaganaṃbunu bekkayi gānaṃbaḍu bhaṃgiṃ dēhadhārulaṃdaṟiki nātma yokkaṃḍayyunu bekkaṃḍrai tōcu” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 10 - pū.bhā -
  2. “yathā dīpaḥ ēkaḥ sannapi upādhi yōgāt anēkathā bhavati, tathā māyā tatkārya bhēdāt ātmā ēkōpi dvithānēka dṛśyā dṛśya kōṭi bhēthāt dvithā bhavati - yathā mukhaṃ ēkamapi upādhi darpaṇa bhēdāt pratibiṃba rūpēṇa bahuthā bhavati; yathāvā puruṣasya chāyōpādhi bhēdāt anēkathā bhavati, tadhaiva āvayōḥ pratibiṃbaṃ māyā kāryāṃtaḥ karaṇa rūpōpādiṣu anēkathā bhavati”.

(dīpamu okaṭē ayinanu upādhi bhēdamucēta anēka dīpamulugā ēṭlu agucunnadō, māya yokka kāryamulalōni bhēdamulacēta ātma okkaṭē ayinanu anēka kōṭlakoladi ayina dṛśyā dṛśya vastuvula bhēdamucēta reṃḍugānu, anēkamugānu eṭlu kanabaḍucunnadō, mukhamu okaṭē ayinanu addamulanu anēka upādhi bhēdamuvalana pratibiṃbamulalō anēkamulugā kanabaḍucunnadō; puruṣunu nīḍa anēka upādhi bhēdamuvalana anēkamugā eṭlu kanabaḍucunnadō, ā prakāramugānē manayokka pratibiṃbamu māyacēta cēyabaḍina aṃtaḥkaraṇa rūpamaina upādhiyaṃdu nēkamugā kanabaḍucunnadi.

  1. “yathā dīpasya ēkasya ēka dēśa vartinaḥ svayā prabhayā anēka dēśa pradēśaḥ, tadvat ātmanaḥ api ēkadēśasthasya svaprabhārūpēṇa jñānēna sarva dēhēṣu yathā saṃkalpaṃ ātmābhimānānu guṇa vyāptiḥ saṃbhavati, yathā ēkasmin dēhē hṛdayādi dēśē vartamānasyāṇō rapi sarvasmin dēhē 'ahaṃ' ityabhimāna guṇavyāptiḥ svaprabhārūpa caitanyēna, tadvat”.

(dīpamu okaṭē ayinanu, okē sthalamaṃdunnanu, tana kāṃti cēta anēkasthalamulaṃdu ēṭlu vyāpiṃci yunnadō ā prakāramugānē ātma anunadi okaṭē ayi ōkē sthalamaṃdunnappaṭikī tanakāṃti rūpamaina jñānamucē samasta dēhamulaṃdu ātmābhimānamu kaligiyunnadō, okē dēhamaṃdu hṛdayamu modalagu sthalamulaṃdu aṇurūpamuga nunnappaṭikī dēhamaṃtaṭilōni tana kāṃticē śarīramaṃtā caitanyavaṃtamugā cēyuṭavalana 'nēnu' aneḍi ātmābhimānamu kaligiyunnaṭlu, ātma okkaṭē ayinanu okkacōṭanē unnaṭlu anipiṃcinanu aṃtaṭanu anni cōṭlanu vyāpiṃciyunnadi - aṭuvaṃṭi śakti galadi ātma - okē kṣaṇamaṃdu annicōṭlanu, anni vastuvulalōnu uṃḍuṭa ātma yokka viśēṣamu, utkarṣata - aṃducēta ātma trividha paricchēda rahitamu. ātma anunadi okaṭē).

  1. paṃcabhūta bhautika vyavasthitaḥ ātmā ēka ēvahi, svajñādi dṛṣṭyanu rōdhēna nabhō jalabiṃba pratibiṃba bhāvamāpanna caṃdravat śivajīva bhēdēna ē kathā bahuthā iva dṛśyatē, vastutaḥ ātmanaḥ ēkatvāt.

(paṃcabhūtamulalōnu, vāṭivalana puṭṭina anniṃṭilōnu unnaṭuvaṃṭi ātma aṃtā okaṭē. ākāśamulōunna caṃdrabiṃbamu vēṟu vēṟu nīḷḷalō vēṟu vēṟu pratibiṃbamulugā kanupiṃcunu. ā prakāramugānē ātmakūḍa paramātma jīvuḍu ani okaṭigānu anēkamugānu unnaṭlu sphuriṃcunu - nijāniki ātma anunadi okaṭē aguṭacēta)

  1. yathā bhūmiḥ bhaumaiḥ ghaṭādi vikāraiḥ bahuthā upalakṣitā, tathā bhagavān svayaṃ akriyaḥ ēva ātmanā - svarūpamātrēṇa bahuthā upalakṣitaḥ - ātmanā sṛjati, avati, atti, kiṃtu na tatra badhyatē.

(bhūmi, dānitō - maṭṭitō - cēyabaḍina ghaṭamu modalagu vāni vikāramulavale, anēka prakāramulugā ceppabaḍucunnadi. ā prakāramugānē svataḥ vikāramulu - mārpulu - lēnivāḍainanu ātma svarūpamātramu cēta anēkamulugā ceppabaḍucunnāḍu - sṛṣṭi cēyucunnāḍu, rakṣistunnāḍu, tinucunnāḍu, kāni, vāṭitō baṃdhamu kaligi lēḍu).

  1. yathā timira dṛṣṭiḥ anēkaṃ caṃdraṃ paśyati taṃ apēkṣya ēkacaṃdra darśī viśiṣyatē, sa ēva paśyati tathā ihāpi ēkaṃ avibhaktaṃ yadhōktaṃ ātmānaṃ yaḥ paśyati saḥ vibhaktānēkātma viparīta darśibhyaḥ viśiṣyatē, sa ēva paśyati iti. itarē paśyaṃtōpi na paśyaṃti, viparīta darśitvāt, anēka caṃdra darśivat ityarthaḥ.

(timira dṛṣṭi kalavāniki anēka caṃdrulu kanabaḍunu. sādhāraṇa dṛṣṭi kalavāniki okē caṃdruḍu kanabaḍunu - ā prakāramugānē anēkarūpamulugā mārpulanu poṃdani ātmanu ātmajñānamu kalavāḍu aṃtaṭanu okē ātmanu cūḍa galagunu - ātmajñānamu lēnivāḍu ī ātmanu vibhaktamai anēkarūpamulalō anēkamugā unnaṭlu cūcunu). itarulu dṛṣṭigalavārainanu, timiradṛṣṭigaligiyuṃḍuṭavalana anēka caṃdrulanu cūcuvānivale, dṛṣṭi lēnivārē).

  1. “agni yokkaruṃḍayyu bekkumrākulaṃdu tējarillucu bekkaṃḍrai tōcu teṟaṃguna viśvātmakuṃḍaina puruṣuṃḍokkaṃḍa tanavalanaṃ galigina nikhilabhūtamulaṃdu naṃtaryāmi rūpaṃbuna dīpiṃcu” - (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 1 - 2 - 24).

  2. “sarva bhūtasthitaṃ yō māṃ bhajatyēkasthamā sthitaḥ |

sarvathā vartamānōpi sa yōgī mayi vartatē ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 6 - 31)

(samastamaina bhūtamulalōnu vēṟu vēṟugā aṃtaryāmigā unna nannu - aṃtarātmagā unna nannu - okē ātmagā evaḍu telusukoni dhyāniṃcunō aṭṭivāḍu enni prakāramulugā vartiṃcinanu, annī okē ātma kanuka, nāyaṃdē vartiṃcucunnaṭlē. vēṟu vēṟu vastuvulaṃdu vēṟu vēṟu ātmalugā unnaṭlu anipiṃcinanu, anni vastuvulalōnu unna ātma okaṭē).” 'tat' sṛṣṭvā tadēvānu prāviśat” (dānini - lōkamunu - lōkamulōni vastuvulanu, - sṛṣṭiṃci - vāṭilōnē pravēśiṃcenu).ani ceppabaḍiyuṃḍuṭa cēta anniṃṭilōnu pravēśiṃciyunnadi okē ātma).

  1. “okka tējaṃbu bahuraṃdhraṃbulaṃ gānaṃbaḍu vaḍuvuna nokka paramātma pekku vidhaṃbula bhāviṃpaṃbaḍu, hāṭakaṃbu pekku rūpaṃbulaṃ galadai nanēkaṃbayina teṟaṃguna barapātma nēkaṃbugā”. bhāviṃpavalayunu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 12 - 24)

  1. “ēkō dēvaḥ sarvabhūtēṣu gūḍhaḥ sarva vyāpī, sarva bhūtāṃtarātmā, karmādhyakṣaḥ, sarvabhūtādhivāsaḥ, sākṣī, cētā, kēvalō nirguṇaśca”. (śvētāśvatarōpaniṣat - 6 - 11)

(samastamaina bhūtamulaṃdu gūḍhamugā, paiki kanabaḍakuṃḍā okkaḍē dēvuḍu unnāḍu. atanu anniṃṭi yaṃdu vyāpiṃci yunnāḍu. aṃducēta samasta bhūtamulaṃdunu aṃtarātmagā uṃṭū vāṭi vāṭikarmalakanuguṇamaina phalamunu vāṭicēta anubhaviṃpacēyucunnāḍu. ā bhūtamulaku cēsē karmalaku, ā karmala phalamunakugāni tanaku eṭṭi saṃbaṃdhamu lēka yunnāḍu; aṃducētanē sākṣi ani ceppabaḍucunnāḍu - prakṛti guṇamulatōgāni itara tatvamulatōgāni kaliyaka kēvalamu tana caitanyarasamē kaligiyuṃḍuvāḍu - ivanniyu aṃdaṟilōnu cēyucuṃḍuvāḍu ōkē oka ātma).

  1. ākāśavatsarva gataśca nityaḥ ” (ākāśamuvale anniṃṭilōnu pravēśiṃciyuṃḍi sarvakālamulaṃdu uṃḍuvāḍu) aninnī; “ēkastathā sarvabhūtāṃtarātmā” (samasta bhūtamulalōnu aṃtarātmagā nuṃḍuvāḍu okkaḍē) aninnī; “ēkōdēva sarvabhūtēṣu gūḍhaḥ. (sarva bhūtamulaṃdu gūḍhamugā - paiki kanabaḍakuṃḍā - nunna okē dēvuḍu) aninnī; śrutulu ceppucunnavi. vīṭivalana ātma okaṭē ani teliyucunnadi.”nityassarva gatassthāṇuḥ” (nityuḍu, anniṃṭilōnu pravēśiṃciyunnavāḍu) aninnī, “ēkassan bhidyatē bhrāṃtyā māyayā sasvarūpataḥ” (okaḍē ayinanu māya yaneḍu bhrāṃti cēta tana svasvarūpamunuṃḍi vērugā kanabaḍucunnāḍu) ani śrutulu ceppucunnavi. vīṭivalla anniṃṭilōni pravēśiṃciyuṃḍu ākāśamuvale sarvaśarīramulaṃdunna ātma pūrṇuḍaguṭacēta okkaḍē).

  2. “dēhāḥ sarvē trikālasthā jaganmaṃḍala vartinaḥ |

asya saṃtīti dēhī syātta styaikasyātmanō vibhōḥ |

brahmādi sthāvarāṃtēṣu śarīrēṣva khilēṣvapi |

vyāpinau nāsti bhēdasya gaṃdha ityapi darśitaṃ ||“. (gītābhāvaprakāśamu - 2 - 120, 121)

(bhūtabhaviṣyatvartamāna kālamulaṃdunu kalugu dēhamulanniyu jagattu aṃtaṭilōnu vartiṃcunaṭṭi ātmavē. aṃducēta ātma 'dēhi’ - dēhamulu kalavāḍu - ani ceppabaḍucunnāḍu - brahma modalukoni sthāvaramulavaraku gala samasta dēhamu laṃdunu vyāpiṃci unnadi okē ātma. śarīramulanniṃṭilōnu unna oka ātmaki. iṃkoka ātmaki bhēdamu lēdu. anniyu okē ātma).

  1. okaṭē ayina ātma nālugu vidhamuluga ceppabaḍucunnadi : -

“sōyamātmā catuṣpāt –

(1) jāgaritasthānaḥ sthūla prajñaḥ saptāṃga ēkō viṃśati mukhaḥ sthūla bhuk caturātmā viśvō vaiśyānaraḥ pradhamaḥ pādaḥ –

(2) sva prasthānaḥ sūkṣma prajñaḥ saptāṃga ēkōviṃśatimukhaḥ, sūkṣma bhuk caturātmā taijasō hiraṇyagarbhō dvitīyaḥ pādaḥ –

(3) yatrasuptō na kaṃcanakāmaṃ kāma yatē, na kaṃcana svapnaṃ paśyati tat suṣuptaṃ, suṣuptāvasthāna ēkī bhūtaḥ prajñānaghanaḥ ēvānaṃdama yō hyānaṃda bhuk cētō mukhaścaturātmā prājña īśvara stṛtīyaḥ pādaḥ –

(4) adha caturdhaścaturātmā turyāvasitatvādē kaikasya ōtānu jñātṛtvānu jñā(a)vikalpai straya mātrāpi suṣuptaṃ svapnaṃ māyāmātraṃ cidēkarasō hyathāyamā dēśaḥ sa sthūlaprajñaṃ”iti śrutiḥ -

(ātma nālugu pādamulu ani avasthalanubaṭṭivyavahariṃcabaḍucunnadi.jāgradavasthalō unna ātma viśvuḍu lēka vaiśyānaruḍu; svapnāvasthalō nunnapuḍu taijasuḍu lēka sūtrātma, suṣuptilō unnapuḍu prājñuḍu lēka ī śvaruḍu, turīyāvasthalōnunnapuḍu paramātma ani vyavahariṃpabaḍucunnāḍu.

“viśvō vaiśyānarōyaṃ vyabhicarati yatō jāgarē vipranaṣṭē |

sūtrātmā taijasōpi svayamihagalati pratyahaṃ saṃprasādē |

prājñēśō saṃprabhōdhē sukha ghana viṣayē saṃ layaṃ prāpnutaśca |

pratyagbrahmadvayātmā svayamiha nigamācciṣyatē brāṃti śūnyaḥ ||” (gītābhāvaprakāśamu - 3 - 356)

  1. ēkasminnapi dēhē(a)smin māturduḥ kha sukhē yathā |

pādyaṃgēṣu bhinnēṣu bhinnē tadvajjagatsuca |

pādē mē sukhamastyadya vēdanā śirasītica |

anubhūtistayā nāsau bhidyatē. jīva ēkalaḥ |

tathātmā styēka ēvāsau sarvadēhēṣu bhāsakaḥ |

upādērēva bhinnatvānna bhēdaḥ pratyagātmani |

śratiśuddhātmanō bhēdēmāna manyanna dṛśyatē |

yēna bhēda prasiddhiḥ syāttasmādbhēdō na vāstavaḥ |

adhyakṣādēḥ pramāṇasya viṣayatvaṃ na cātmanaḥ |

tadbhēdasya kathaṃ yuktyā tasya gōcaratā bhavēt |

pratiyōgyātma vijñānādhīna jñānabhidā yataḥ |

ata ātmaika ēvāsti siddamityupapattibhiḥ ||“. (gītābhāvaprakāśamu - 12 - 155 to 160)

(okē dēhamunaṃdu vēṟu vēṟu avayavamulaṃdu sukhaduḥkhamulu vēṟu vēṟugā kanabaḍucunnavi - “nā kālu bāgunnadi” aniyu, “nā śirassulō bādhagā unnadi” aniyu ceppukonuṭakaladu, iṭlu bhēdamu kanabaḍucunnadi. ī prakāramugā vēṟu vēṟu avayavamulaku sukhaduḥkhamula anubhavamu kalugucunnanu dēhamulō unna jīvunaku bhēdamulēdu. ī prakāramugānē prapaṃcakamaṃtaṭilōnu okadāniki, marokadānikī bhēdamunnanu vāṭilō unna ātma okaṭē.kanabaḍucunna bhēdamu ā ātma unna upādhidē, ātmadikādu. ātma okaṭē yani, ekkaḍa unnanu bhēdamu lēdani śruti ceppucunnadi. aṃducēta vēṟu vēṟugā kanupiṃcinanu ātma okaṭē).

  1. “ātmā trividhaḥ - gauṇō, midhyā bhūtō mukhyaścēti. - yathā trividhaḥ simhaḥ tadvat - tadyathā simhadēvadutta yōrbhēdaṃ paśyannēva simhagata kraurya śauryādi guṇānāṃ dēvadattē saṃbhavāt simhō(a)yamiti vyavaharati. sōyaṃ gauṇaḥ simhaḥ araṇyē maṃdāṃdhakārē dhāvaṃtaṃ hariṇaṃ dṛṣṭvā bhrāṃtyā simhō(a)yamiti niścityabhibhēti. sō(a)yaṃ mithyā simhaḥ. ahani sphītā lōkamadhyavartinaṃ mṛgēṃdraṃ dvaṣṭā simhō (a)yamiti pratipadyatē. sōyaṃ mukhyaḥ simhaḥ. ēvaṃ rājapitrādiḥ, bhṛtya putrādiṣu svasmāt bhēdaṃ paśyannapi dhanarakṣaṇādika madhyayanādi kaṃca dṛṣṭvā ātmatvēna vyavaharati. putraviṣayē śrutirapi”ātmā vai putranāmāsi” iti. ēvaṃ bhṛtya putrādiḥ gauṇātmā, dēhādistu midhyātmā. ātmāpēkṣayā dēhādērcadasya vidyamānatvē(a)pyapratīyamānatvāt tathāhi “ahaṃ manuṣyō brāhmaṇō brahmacārī. sthūlaḥ kṛśaḥ, gauraḥ, kṛṣṇaḥ” ityādi pratyayō dēha viṣayaḥ.”ahaṃ kāmayē, saṃkalpayāmī ” timanō viṣayaḥ”ahaṃ kartēti ahaṃkāraviṣayaḥ”.

(ātma mūḍu vidhamulu - gauṇamu, midhyā, mukhyamu - mūḍuvidhamula simhamu valenē - adi ēṭlaṃṭē, simhamunaku dēvadattunaku bhēdamu telisiyuṃḍiyu simhamuyokka krauryamu, śauryamu modalagu guṇamulu dēvadattuniyaṃdu kaligiyuṃḍuṭacēta itanu simhamu ani vyavahariṃcuṭa - iccaṭa simhamu gauṇasimhamu - aḍavilō cimmacīkaṭilō parugettucunna lēḍini cūci bhrāṃticēta idi simhamu ani niścayiṃci bhayapaḍunu - idi mithyāsimhamu - simhamukānidānini cūci idi simhamanukonuṭa mithya. pagaṭiyaṃdu nijamaina simhamunu cūci idi simhamani nirṇayiṃcukonuṭa. idi mukhya simhamu - nijamaina simhamu. iṭlē rājunaku sēvakunaku bhēdamu kaligiyunnappaṭikinnī rāju sēvakuni ātmarakṣaṇa viṣayamai ātmagānē - tanavāḍugānē vyavahariṃcunu - aṭlē taṃḍriki putrunaku bhēdamunnappaṭikī, adhyayanamu viṣayamulō putruḍu tanavāḍētānē (ātmayē) ani vyavahariṃcunu - 'tānē putruḍugā janmiṃciyunnāḍu' ani śruti ceppucunnadi. ī sēvakuni viṣayamulōnu, putrunu viṣayamulōnu ātmagauṇamu - ātmakanna dēhamu modalagunavi vēṟu kanuka dēhamu modalagunavi mithyātma. ātmakānivāṭini ātmayanukonuṭavalana mithyātma. aṭlē “nēnu manuṣyuḍanu, brāhmaṇuḍanu, brahmacārini, sthūlamugānunnānu, cikkipōyi yuṃṭini, tellagā unnānu, nallagā unnānu” ani ceppunapuḍu adi anniyu dēhamunaku saṃbaṃdhiṃcinavi. 'nēnu saṃkalpiṃcucunnānu’ anunappuḍu ātmamanō viṣayamu, “nēnu kartanu” ani ceppunapuḍu ahaṃkāramu)

  1. dēhinō(a)smin yathā dēhē kaumāraṃ yauvanaṃ jarā |

tathā dēhāṃtara prāptirthīrastatra na muhyati ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 2 - 13)

(dēhamu kalavāḍu dēhi - jīvātma. ī jīvātmayokka dēhamaṃdu bālyamu, yauvanamu, musalitanamu - okaṭi tarvāta okaṭi - eṭlu kalugucunnavō aṭlē ātmaku - jīvātmaku - maṟiyoka dēhamu kalugucunnadi. iṭlu ennidēhamulanu viḍici enni dēhamulanu poṃdinanu vāṭilōni ātma - jīvātma okaṭē. enni dēhamulalō enni ātmalu kaligiyunnaṭlu tōcinanū anni dēhamulalōnunna ātma okaṭē). bālyē yadadrākṣaṃ sō(a)hamidānīṃ smarāmi” - (“nābālyamaṃdu nēnu ēmi cūcitinō dānini ippuḍu jñāpakamu teccukonucunnānu” - ā bālyamulō unna ātmayē ippuḍunu unna ātma. dēhamulō avasthalu mārinanu aṃdulō unna ātma - jīvātma - okaṭē. aṭlē oka dēhamunu vadali iṃkoka dēhamulō pravēśiṃcinanu - ātma māralēdu - dēhamulenni mārinanu ā dēhamulanniṃṭilōnu unna ātma okaṭē ).

  1. atma anātma kaṃṭe vēṟu lakṣaṇamulu kaladi. adi eṭlaṃṭē : -

    1. “asau ātmā anātmanaḥ paraḥ bhinnaḥ; tatranavathā nailakṣaṇyēna bhēdaṃ sādhayati navabhiḥ padaiḥ - dēhōpi bālayavādi bhēdādyanēkaḥ, malinaśca, anātmā, jaḍaśca, saguṇaśca, svakāraṇabhūtaguṇāśrivaśca, paricchinnaśca, gṛhādibhidā vṛtaśca, dṛśyaśca, sātmaca , ātmātu naivaṃ atō bhinnaḥ”.

(anātmakaṃṭe ātma bhinnamainadi, vērainadi . ī bhēdamu tommidimāṭalacēta, tommidi vidhamulugā ceppabaḍinadi - anātma bālyamu, yauvanamu modalagu avasthā bhēdamulu kaladi, malinamainadi - dōṣamulatōkūḍi yunnadi - ātmakānidi, jaḍamu (svatahāgā caitanyamu lēnidi, itaramaina śaktisahāyamucētagāka tanaṃtaṭa ē paninainanu cēyuṭaku śakti lēnidi). (prakāśamu lēnidi), satvarajasthamōguṇamulatō kūḍiyunnadi, tanajanmaku kāraṇamaina triguṇamulanu āśrayiṃciyuṃḍunadi, trividhaparicchēdamu kaladi - oka kālamaṃduṃḍi iṃkoka kālamaṃdu uṃḍanidi, okacōṭa uṃḍi iṃkokacōṭa uṃḍanidi, okavastuvulōnuṃḍi iṃkokavastuvulō lēnidi - gṛhamu modalaguvāṭicē āvariṃpabaḍiyuṃḍunadi, dṛśyamu - kanabaḍunadi, ellapuḍu ātmatō avinābhāvasaṃbadhamu kaligi, kalisiyuṃḍunadi. iṭuvaṃṭi lakṣaṇamulu lēnidi ātma. aṃducēta ātma anātmavastuvukaṃṭe vēṟainadi).

  1. sthūla sūkṣma dēha dvayāt anyaḥ, yataḥ vilakṣaṇaḥ; vailakṣaṇyaṃ dvithā : - draṣṭādṛśyāt vilakṣaṇaḥ, svaprakāśaśca jaḍāt vilakṣaṇaḥ; dṛṣṭāṃtaḥ yathā agniḥ (dāhakaḥ) prakāśaśca dāhyāt prakāśyāt ca dāruṇaḥ kāṣṭāt anyaḥ, tadvat.

(ātma sthūladēhamu kaṃṭe, sūkṣmadēhamukaṃṭe vēru lakṣaṇamulukaladi - idi reṃḍu vidhamulu - dṛśyamukaṃṭe draṣṭa vēru lakṣaṇamu galavāḍu - cūḍabaḍinadānikaṃṭe cūcuvāḍu vēru - jaḍavastuvukanna caitanyamukaligi prakāśiṃcu vastuvu vēru - dahiṃcunadi, prakāśiṃcunadi yagu agni dahiṃcabaḍunadi, prakāśiṃpabaḍunadi agu kaṟṟakaṃṭe vēru. ātma sthūlaśarīramunu, sūkṣma śarīramunu prakāśiṃpacēyunadi, dahiṃcunadi. aṃducēta vāṭikaṃṭe vēṟainadi).

  1. ātma anagā paramātma. parabrahma, bhagavaṃtuḍu ayina “taṃtvaupaniṣathaṃ puruṣaṃ” (upaniṣattulalō varṇiṃpabaḍina puruṣuḍu) ani śāstramulu ceppucuṃḍagā konnimatamulavāru ātma anagā vēru vērugā abhiprāyamu paḍiyunnāru - adi eṭlaṃṭe : -

    1. “ātma bahuthā ciṃtyamānaḥ - asti, nāsti, kartā, akartā, śuddhō(a)śuddhaḥ, ityādyanēkathāvādi bhiḥ ciṃtyamānaḥ -

(1). caitanya viśiṣṭaḥ sthūladēhaḥ ātmēti lōkāyati bhēdāḥ, (2) prāṇa ēva ātmēti hairaṇyagarbhāḥ, (3) mana ēva ātmēti kēcidupāsakāḥ, (4) kṣaṇikaṃ vijñānaṃ svaprakāsaṃ ātmēti bauddhāḥ, (5) śūnyamēvātmēti mādhyamikāḥ, (6) kēcidātmāna maṇu parimāṇaṃ vadaṃ ti, (7) digaṃbarāstu madhyama parimāṇa ātmēti vadaṃti, (8) naiyāyikāḥ prābhākarāśca vibhutvaṃ jaḍatvaṃ kartṛtvādikaṃ ca ātmanō varṇayaṃti, (9) bhaṭṭāstu cida cidrūpatvamātmanaḥ āhuḥ, (10) yōgāstu klēśakarma vipākāśa yaira parāmṛṣṭaṃ jīva bhinna mīśvara māhuḥ, (11). naiyāyi kostu nityajñāna prayatnēcchā guṇavāniti manyaṃtē prayatnēcchā guṇavāniti manyaṃtē, (12) hiraṇyagarbhōpāsakāstu hiraṇyagarbha ēva īśvara ityāhuḥ. hiraṇya garbhastu māyōpāthikaḥ paramātmā samaṣṭi liṃga śarīrābhimānī avidyā kāmakarma rahitaḥ, (13) virāḍupāsakāstu samaṣṭi sthūla śarīrābhimānī parvataśśiraḥ pāṇādimān virāḍrūpa īśvara ityāhuḥ, (14) guṇamūrtitrayamadhyē caturmukha ēva īśvaraḥ iti brahmā gamikāḥ, (15) viṣṇurēvēśvaraḥ iti bhāgavatāḥ, (16) śiva iti śaivāḥ, (17) māyāṃtu prakṛtiṃ vidyā nmāyinaṃtu mahēśvaramiti yaḥ śrutipāditaḥ sarvāṃtaryāmī sarvajagatkāraṇaṃ sarva pratyagātma bhūtaśca sa ēva ī śvaraḥ iti siddhāṃtinaḥ - uktaṃca bhāṣyakāraiḥ - dēhamātraścaitanya viśiṣṭaṃ ātmētiprākṛtā janā lōkayatikāśca pratipannāḥ.

iṃdriyāṇyēva cētanānyātmē tyaparē, mana ityanyē. vijñānamātraṃ kṣaṇika mityēkē, śūnyamityaparē. asti dēhādi vyatiriktaḥ saṃsārī kartā bhōktā ityaparē bhōktaiva kēvalaṃ nakartētyanyē. asti tadvyatirēkiktaḥ īśvaraḥ sarvajñaḥ sarva śaktiritikēcit. ātmā sabhōkturityaparē iti: -

(ātma guṟiṃci anēka vidhamulugā ciṃtiṃcucunnāru _ kartayani, kartakādani, śuddhamani, śuddhamukādani - ī prakāramugā anēka vādamulunnavi –

(1) caitanyamugala sthūla dēhamu ātma ani lōkāyatikulu,

(2) prāṇamē ātmayani hairaṇagarbhulu,

(3) manasē ātmayani koṃdaṟu,

(4) kṣaṇikamainadi svaprakāśamainadi ayina vijñānamē ātmayani bauddhulu,

(5) śūnyamē ātmayani mādhyamikulu,

(6) aṇuvaṃta cinnadi ātma yani koṃdaṟu,

(7) madhyama parimāṇamu ātmayani digaṃbarulu,

(8) ātma kartayani, vibhuḍani, jaḍamani naiyāyikulu, prābhākaralu,

(9) cit acit vastuvulu reṃḍū ātmayē yani bhāṭṭulu,

(10) klēśakarmavipākamulu lēnaṭuvaṃṭidinnī, jīvunikanna vēṟainadinnī ātma yani yōgulu,

(11) nityajñānaprayatnēccā guṇamulu kaladi ātmayani naiyāyikulu,

(12) hiraṇyagarbhuḍē ātma ani hairaṇyagarbhulu, ī hiraṇyagarbhuḍu māya upādhigāgala paramātma. samaṣṭi liṃgaśarīramu nabhiniṃcuvāḍu, avidyavalana kalugu kāmakarmalu lēnivāḍu,

(13) samaṣṭi sthūla śarīramu nabhimāniṃcuvāḍu, anniṃṭi pādamulu, śirassulu modalagu avavamululanniyu tanavē ayina virāḍrūpuḍē ātma yani virāḍupāsakulu,

(14) triguṇamulu mūrtivaṃtamulaina trimūrtulalō caturmukha brahmamē ātma ani āgamikulu,

(15) viṣṇuvē ātmayani bhāgavatulu,

(16) śivuḍē ātmayani śaivulu,

(17) māya yanagā prakṛti, ā māyagalavāḍu,ā māyanu, tanavaśamulō nuṃcukoninavāḍu, mahēśvaruḍu ani śrutilō pratipādiṃpabaḍi anniṃṭi lōnu aṃtaryāmigānunnavāḍu, samasta prapaṃcamunaku kāraṇamainavāḍu, pratyagātmagānunnavāḍu - atanē ātma ani siddhāṃtulu).

“uktaṃ ca bhāṣyakāraiḥ - - -” (bhāṣyakārulukūḍā ī prakāramugānē ceppucunnāru : - caitanya viśiṣṭamaina - caitanyamutō kūḍiyunna - dēhamē ātmayani lōkāyatikulu, cētanamulaina in driyamulē ātmacētanamulaina iṃdriyamulē ātmayani maṟikoṃdaṟi abhiprāyamu. manasē ātma ani maṟi koṃdaṟi abhiprāyamu. kṣaṇikamaina vijñānamē ātmayani maṟi koṃdaṟi abhiprāyamu - śūnyamē ātma yani iṃkakoṃdaṟi abhiprāyamu - dēhamu modalaguvāṭikaṃṭe vyatirēkamaina vāḍu, karta, bhōkta yagu saṃsāriyē ātmayani vēṟokari abhiprāyamu. bhōktayē karta, atanē ātmayani maṟikoṃdaṟi abhiprāyamu kartakanna, bhōktakanna vēṟainavāḍu, sarvajñuḍu, sarvaśaktimaṃtuḍu ayina īśvaruḍanuvāḍu ātma; bhōkta ayina vāḍē ātma ani iṃka koṃdaṟu; iṭlu anēka vidhamulugā ātma guṟiṃci abhiprāyamulunnavi).

  1. virāḍṅhiraṇyagarbhātmā kaiścidīśō nigadyatē |

hiraṇyagarbhō lōkānāṃ hēturviśvēśvarō virāṭ |

aṃtaryāmī paraścēti kadhyatē kanibhissaha |

prājña taijasa viśvātyē tyaparē saṃ pracakṣatē |

mātāmānāṃca mēyaṃca mitaṃ cā harathāparē |

kartā kriyaṃca kāryaṃca kiraṇaṃ kāraṇaṃ parē |

jāgratsvapna suṣuptyātmētya parēsaṃ pracakṣatē |

jāgratsvapna suṣuptyā tmētya parēsm pracakṣatē |

turīya mitarē prāhu turyātīta mitītarē |

tamāharviguṇaṃ kēcit guṇavanataṃ parē viduḥ |

ghōrami tyaparē prāhuḥ saumyamitya parē viduḥ |

rāgavaṃtaṃ parēprāhurvītarāga madhā sarē |

niṣkriyaṃtaṃ parē prāhuḥ sakriyaṃ cāparē janāḥ |

niriṃdriyaṃ parē prāhustamadhruvamitītarē |

a rūpaṃ kēcidā hurvai rūpavaṃtaṃ parē viduḥ |

dṛśyamityaparē prāhustama dṛśyamathā parē |

vāca mityaparē prāhuḥ śabdātīta mathāparē |

kēci cciṃtāmayaṃ prāhuściṃtaya rahitaḥ parē |

jñānātmakaṃ parē prāhurvijñānamiti cāparē |

kēcit jñēyamiti prāhu rajñēyamiti kēcana |

ēkēta mēkaṃ vā prāhu ranēkaṃ cā parē viduḥ |

ēvaṃ vikalpyamānēṣu yathārthaṃ paramēṣṭhinaḥ |

nādhyavasyaṃtimunayō nānā pratyaya kāraṇāt |

yē punaḥ sarva bāvēna prasannāḥ paramēśvaraṃ |

tēvijānaṃtya yatnēna śivaḥparama kāraṇaṃ ||“. (śaivē)

(koṃdaṟu īśvaruni - ātmanu - virāṭ ani, hiraṇyagarbhuḍani ceppucunnāru. hiraṇyagarbhuḍu lōkamulak kāraṇamaina vāḍu, aṃtaryāmiyainavāḍu, paruḍu, paramātmayani kavulu ceppucunnāru. prājñuḍu, taijasuḍu, viśvuḍu ātmayani koṃdaṟu abhiprāyapaḍucunnāru - mātā, mānaṃ, mēyaṃ. mitaṃ anunavi ātmayani koṃdaṟanucunnāru - kartā, kriya, kāryamu, karaṇamu, kāraṇamu ātmayanimaṟi koṃdaṟu anucunnāru - jāgra tsvapna suṣuptyavasthalu ātmayani koṃdaṟi abhiprāyamu, turīyāvastha yani koṃdaṟu, turīyātītamātmayani koṃdaṟu anucunnāru. ātma nirguṇuḍani koṃdaṟu, saguṇamani koṃdaṟu anucunnāru - ghōramani koṃdaṟu, saumyamani koṃdaṟu abhiprāyapaḍucunnāru, ātma rāgiyani koṃdaṟu, virāgiyani koṃdaṟu anucunnāru - niṣkriyuḍani koṃdaṟu sakriyuḍani koṃdaṟu abhiprāyapaḍu cunnāru - iṃdriyamulu lēnidi ātmayani, dhruvamainadani koṃdaṟu ceppucunnāru. nirākāruḍani koṃdaṟu sākāruḍani koṃdaṟu abhiprāyapaḍucunnāru - dṛśyamu atmayanidṛśyamu kānidi ātmayani yanucunnāru. vākkulacē ceppuṭaku śakyamainavāḍu vākkulaku aṃdanivāḍu ani koṃdaṟi abhiprāyamu; ciṃtāmayuḍani, niściṃtagalavāḍani jñānamē ātmayani, vijñānamē ātmayani, jñēyamani koṃdaṟu, ajñēyamani koṃdaṟu abhiprāyapaḍucunnāru. koṃdaṟu ātma okaḍē yani, koṃdaṟu ātma anēkamani ceppucunnāru, ī prakāramugā ātmayokka yadhārthyamunu teliyalēka anēka vidhamulugā ceppucunnāru. evaru paramātmayē sarvamu anubhāvamutō paramātmanu śaraṇu poṃdudurō vāru paramakāraṇamaina śivuni - paramātmanu - prayatnamu cēyakayē telusukonucunnāru).

  1. “dēhaṃ kōpi vadaṃti. khāniti parē, prāṇānmana ścāparē |

buddhiṃca kṣaṇikāṃ sthirāmadhaparē kēciccitaṃ nissukhāṃ |

ātmānaṃ jaḍacitsva bhāvamaparē cidvajjaḍaṃ cētarē |

satyajñāna sukhā dvitīyamaparē tatrāsyakō niścayaḥ ||“. (svārājya siddhi - adhyārōpa prakaraṇamu - )

(koṃdaṟu dēhamunu ātma anucunnāru. iṃdriyamulanu, prāṇamulanu, manassunu ātma yanucunnāru. koṃdaṟu kṣaṇi kavi jñānamunu ātma ani ceppucunnāru. sthira vijñānamunu ātmayani maṟikoṃdaṟu ceppucunnāru. sukha duḥkha vihīnamagu caitanyamu ātmayani koṃdaṟi abhiprāyamu. vēdāṃtulu ātma saccidānaṃdarūpamani anucunnāru - ēdi niścayamu?).

  1. “taṃ haraṃ kēcidicchaṃti kēcidviṣṇuṃ surōttamaḥ |

kēcinmāmēva cēcchaṃti kēcidiṃdrādi dēvatāḥ |

kēcit prathānaṃ triguṇaḥ svataṃtraṃ kēvalaṃ jaḍaṃ |

aṇavaḥ kēcidicchaṃti śabdaṃ kēcana mōhitāḥ |

kṣaṇapradhvaṃsi vijñānaṃ kēcana bhrāṃti cētasaḥ |

śūnya saṃjñaṃ surāḥ kēcit nirupākhyaṃ vimōhitāḥ |

kēcidbhūtāni cēcchaṃti nisargaṃ kēcana bhramāt }

tatra tatraiva tarkāṃśca pravadaṃti yathā balaṃ ||” (sūtasamhitāyāṃ)

(dēvatōttamulārā | koṃdaṟu śivuḍē ātmayani upāsiṃcucunnāru. koṃdaṟu viṣṇuvē ātmayani, maṟikoṃdaṟu brahma ātmayani upāsiṃcucunnāru. koṃdaṟu iṃdruḍu modalagu dēvatalu ātmayani upāsiṃcucunnāru. kēvalamu jaḍamainadinnī triguṇātmakamainadi ayina prathānamē ātmayani upāsiṃcunnāru. aṇuvulu - paramāṇuvulu ātmayani, koṃdaṟu bhrāṃticeṃdinavārai śabdamē ātmayani upāsiṃcuduru. maṟi koṃdaṟu kṣaṇamulō dhvaṃsamagu vijñānamu ātmayani upāsiṃcedaru. śūnyamu ātmayani koṃdaṟu, bhūtamulu ātmayani koṃdaṟu ī prakāramugā evariki tōcina dānini ātmayanivāri vāri tarkavādabalamunu anusariṃci vādiṃcucunnāru).

  1. “svabuddhi dōṣā dēvalōkā yatikāḥ dēhamēvātmākaṃ mēnirē | bauddhāstu buddhimēva,vaiśēṣikāda yastu ahaṃkāramēva kartṛtva bhōktṛtva viśiṣṭaṃ vibhumātmēti mēnirē. bhāṭṭāstu savikāramātmānaṃ, sāṃkhyādayastu ātma nānātvaṃ mēnirē | - - - tasmāt na tarka gamyaṃ ātma tatvaṃ, kiṃtu upaniṣadēka samadhi gamyaṃ”.

(lōkāyatikulu vāri buddhilō kaligina ūhala dōṣamuvalananē dēhamē ātmayani ceppiri; buddhiyē ātma ani bauddhulu ceppiri. kartṛtva bhōktṛtvamulu gala ahaṃkāramē ātma ani vaiśēṣikula abhiprāyamu. ātma anunadi okaṭikādu, anēka ātmalunnavani, anēkarītigā nunnavani sāṃkhyulu ceppuduru. aṃducēta ātmatatvamanunadi tarkamutō carciṃci telusukonuṭaku vīlulēnidi. “taṃtvaupa niṣadhaṃ puruṣaṃ” (upaniṣattulalō varṇiṃpabaḍina ā puruṣuni guṟiṃciyē nāku ceppavalenu) ani ceppabaḍinadi).

  1. paina ceppina vādamulanniyu tappu ani ī kriṃda ceppina vidhamugā khaṃḍiṃpabaḍinadi : -

    1. “sarvē bhēdāḥ śruti smṛtyō rviruddhā iti mēmatiḥ |

pāpiṣṭhānaṃca jaṃtūnāṃ tatra tatra surarṣabhāḥ |

prāksaṃsāravaśādēva jāyatē rucirāstikāḥ ||“. (sūta samhitāyāṃ)

(vēṟu vēṟu matamula vāru ātmaguṟiṃci ceppina abhiprāyamulanniyu śrutulaku, smṛtulaku virōdhamugānē yunnavi. vāri vāri pūrva pūrva janmala samaskāramunu baṭṭiyē iṭuvaṃṭi abhiprāyamulu galavāragucunnāru).

  1. “yatsvarūpama vijñāya dēha ātmēti manyatē |

tarkā bhāsaistamīśānaṃ vaṃdē dēha vilakṣaṇaṃ |

yatsvarūpama vijñāya dēha jānīṃdriyāṇi tu |

ātmēti manyatē vaṃdē tamiṃdriya vilakṣaṇaṃ |

yatsvarūpa ma vijñāya prāṇa ātmēti manyatē |

vaṃdēhaṃ prāṇa vēttāraṃ prāṇaṃ prāṇasya sarvadā |

yatsvarūpama vijñāyamanassaṃkalpa lakṣaṇaṃ |

ātmēti manyatē bhaktyā vaṃdētaṃ manasaḥ paraṃ |

yatsvarūpama vijñāya buddhirātmēti manyatē |

taṃ vaṃdē buddhi bōddhāraṃ bōdha rūpama vikriyaṃ |

yatsvarūpama vijñāya sarva pratyaya kāraṇaṃ |

aṃtaḥkaraṇamātmēti manyatē taṃ namaḥ śivaṃ ||“.

(ātma svarūpamunu teliyakapōvuṭacēta tarkābhāsulu dēhamē ātma ani talacucunnāru - dēhamukanna ātma vilakṣaṇamainadi. aṭuvaṃṭi ātma yaina śivunaku namaskariṃcucunnānu - koṃdaṟu ī kāraṇamuvalanē dēhamunuṃḍi puṭṭina iṃdriyamulu ātmayani nammucunnāru. ātma iṃdriyamulakanna vilakṣaṇamainadi - vēṟu lakṣaṇamulu kaladi. aṭuvaṃṭi ātma ayina śivunaku namaskariṃcucunnānu - ātma svarūpamu teliyani koṃdaṟu prāṇamē ātma yani nammucunnāru - ātma prāṇamunu telisinadi, prāṇamunaku prāṇamainadi. aṭṭi ātma rūpuḍagu śivuni guṟiṃci namaskariṃcucunnānu - saṃkalpa lakṣaṇamulugala manasē ātmayani maṟikoṃdaṟu abhiprayapaḍucunnāru - vīrukūḍa ātmayokka svarūpamu teliyakanē aṭlu abhiprāya paḍucunnāru - ā manassukanna paruḍu, utkṛṣṭuḍu ayina śivunaku namaskariṃcucunnānu - maṟikoṃdaṟu buddhiyē ātmayani nammu cunnāru - ātma buddhiki bōdhiṃcunadi, bōdharūpamainadi. aṭṭi ātmayaina śivuni guṟiṃci namaskariṃcucunnānu - sarvaprayatnamulaku kāraṇamaina aṃtaḥkaraṇamē ātmayani maṟikoṃdaṟi abhiprāyamu - ātma aṃtaḥkaraṇamukanna vilakṣaṇamainadi. aṭṭi ātmarūpamaina śivunaku namaskāramu).

  1. “sthūlaṃ jaḍaṃ paricchinnaṃ bāhyaṃ dēha nupēkṣyahi |

prakāśakatvā tsūkṣmatvāt vyāpakatvātparāṇi ca |

iṃdriyāṇīṃdriyayēbhyastu prērakatvānmanaḥ paraḥ |

manasastu parābuddhirniśca yaika svarūpiṇī |

yastu buddhēḥ parastasyā bhāsakatvēna cidvipuḥ - - - |

buddhēḥ rdraṣṭā paraḥ sōyamātmā sākṣī vivicyatāṃ ||” (gītābhāvaprakāśamu - 3 - 351 to 354)

(dēhamu sthūlamainadi - kaṃṭiki kanabaḍunadi; jaḍamu - anagā caitanyamu lēnidi, ātmaśaktilēnidē ē paniyu cēyalēnidi - paricchinnamainadi - ḍēśakālavastuvulacēta paricchinnamainadi; bāhyamu - paiki kanabaḍunadi. iṃdriyamulu dēhamukanna sūkṣmamainavi, prakāśiṃcunavi, vyavahāramulu kalavi yaguṭa cēta dēhamukanna paramainavi - utkṛṣṭamainavi - iṃdriyamulanu vāṭi vāṭi vyāpāramulalō prērēpiṃcunadikanuka manassu iṃdriyamulakaṃṭe paramainadi - utkṛṣṭamainadi. buddhi niścayiṃcu śaktikaladi kanuka manassukaṃṭe paramainadi, buddhikikūḍa paramainadi draṣṭa ayinadi ātma - iṭlu ceppuṭavalana dēhamu, iṃdriyamulu, buddhi, manassu ātmakāvu ani niścayamu).

  1. “yathā bhūḥ pṛdhvī svajātiḥ anityēṣu bhaumēṣu bhūvikārēṣu ghaṭādiṣu naviparyēti. viparyayaṃ tadvastu nāsaha vināśaṃ na prāpnōti ; kiṃtu anuvartatē; tathā bhūtēṣu bhūtasaṃghāta rūpēṣu dēhēṣu (pūrvāparadēhēṣu) ; (janmādi bhirvikriyamāṇēṣu dēhēṣu), pratyabhijñāyamānaḥ ātmā na viparyēti - viparyayaṃ na prāpnōti, ēkarūpa ēva vartatē. ityēvaṃ ātmanityatva dēhānityatva jñānēsati dēhātma bhramaḥ, sarvānartha mūlaḥ nasyāt”.

(bhūmi tanavikāramulu ayina ghaṭamu modalagunavi naśiṃcinappuḍu vāṭitōkūḍa naśiṃcadu, ā prakāramugānē paṃcabhūtamula kūḍuṭavalana kaligi anēkajanmalalō mārpulu poṃdiyunna dēhamulaṃduṃḍu ātma vāṭitō naśiṃcadu, mārpuceṃdadu, ennijanmalu poṃdinanu okērūpamutō nuṃḍunu. iṭlu ātmanityamainadani, dēhamu nityamukānidi yani jñānamukaliginappuḍu ānni anarthamulaku kāraṇamainaṭuvaṃṭi dēhamē ātma anu bhrama uṃḍadu ). dīnivalana dēhamu ātmakādani spaṣṭamu).

  1. “ahaṃkārādi dēhāṃtō vēdyō nātmā ghaṭādivat |

tatsākṣi sarvagō jyōtirātmā tvaṃ śabdalakṣitaḥ ||”

(ahaṃkārata tatvamu modalu tatvamulakūṭami ayina dēhamu vaṟakugala tatvamulanniyu vēdyamulu, dṛśyamulu. vāṭi anniṃṭilōnu pravēśiṃciyuṃḍi vāṭi nanniṃṭini sākṣigā cūcunadi ātma. aṃducēta dēhamu modalagunavi ātmakāvu).

  1. “sthūlasūkṣmakāraṇa śarīrādvyatiriktō avasthā trayasākṣī saccidānaṃdasvarūpō yastiṣṭati sa ātmā”.

(sthūla sūkṣmakāraṇa śarīramulakaṃṭe vyatirēkamainadi, jāgratsvapna suṣuptulu anu mūḍu avasthalaku sākṣi ayinadi, saccidānaṃdasvarūpamu ātma. aṃducēta, ī mūḍu vidhamulaina śarīramulu, mūḍu avasthalu ātmakāvu).

  1. “manasō manaḥ cakṣuścakṣuriti, tasyabhāsā sarvamidaṃ vibhāti”, “savētti vēdyaṃ, naca tasyāsti vēttā”.

(ātma kaṃṭiki kannugānu, manassunaku manassugānunnadi - dāni kāṃtivalananē ī prapaṃcamaṃtayu prakāśiṃcucunnadi. ātma anniṃṭini telusukonunu, dānini telusukonunadilēdu. aṃducēta iṃdriyamulu ātmakādu).

  1. “karmēṃdriyālu ātmakāvu - vacanādi viṣaya sādhanālu ayinnī 'idaṃ' ani tōpucunnadikanuka ī karmēṃdriyāla neṟiṃgēdi ātma. śrōtrādi buddhīṃdriyālunnū ātmakādu - śabdādi viṣayasādhanālanniyu 'idaṃ' ani tōcēvi kanuka vāṭini eṟigēdi ātma - - -” (brahmavidyā sudhārṇavamu - 2)

  2. “nīvāra śūkadattasvī pītā bhāsvatyaṇūpamā” aninnī, rūpātītamai, guṇātītamai yuṃḍē ātmaku aṇurūpamaninnī, pītābhāsvati aninnī ceppi cūpeganuka cittaikāgratakai dhyānakāṃḍamaṃdu āśrutiki tātparyamaṃtēgāni svarūpa bādhaka meṟuganidikanuka aṇurūpaṃ ātmayaneḍi amataṃ nirastamāyenu”.

  3. “sahasra śīrṣā puruṣaḥ, sahasrākṣa ssahasrapād”.

(vēlakoladi śirassulu, vēlakoladi kaṃḍlu, vēlakoladi pādamulu galadi ātma - puruṣuḍu - ani śruti ceppucunnadi - kāni vēlakoladi avayavamulu iṭtlu gala prativastuvu ātma kānēradu - vēyiśirassulugala śēṣuḍu ātmakādu; vēyikaṃḍlugala iṃdruḍu ātmakādu; vēyipādamulugala sūryuḍu, vṛkṣamu, vēyicētulugala kārtavīryārjunuḍu bhāṇāsuruḍu ātmakādu - kāni “sahasra śīrṣā puruṣaḥ” ani śruti ceppuṭalō virāṭpuruṣuni rūpamu nirūpiṃcucunnadi. aṃtēkāni aṭuvaṃṭivannī ātmayani dāni arthamukādu . “sahasra śīrṣaḥ” anina vēlakoladi - anaṃtamulainaśirassulu galavāḍu ani grahiṃcunadi).

  1. “ēdinnī lēdaneḍidē śūnyaṃ. lēdani śūnyamani yeṟigēvāḍokaṃḍu kalaḍu gada. vāḍu caitanyuṃḍu, sarvadā nityuṃḍu - śūnyamani śūnyamē yeṟuṃgadu, kanuka aṃdunuṃḍi ātma prakāśiṃcunu. satyaṃ maṟokarivalla vēdyaṃgādu - kanuka śūnyaṃ valenē uṃḍunugāni śūnyamē kādu - tannu dānē yeṟuṃgunu, tanavalla dānē prakāśiṃcunu”.

(brahmavidyā sudhārṇavamu - 6)

  1. “vijñānamaya kōśaṃbagu nahaṃkāraṃbunē ātānātma vivēka śūnyulu 'ahaṃ' aniyeḍi tamayanubhavaṃbuvalana nātmayani ceppuduru.”nīlōtpalaṃba”niyeḍu cōṭa nīlaguṇaviśēṣaṃbuna gūḍina viśēṣyaṃbagu nutpalaṃbu vēdyaṃbagu caṃdaṃbuna, “kṛśōhaṃ” banu nappuḍu sthūla śarīraṃbutōḍanu 'śrōtāhaṃ' banunapuḍu iṃdriyaṃbulatōḍanu 'dhyātahaṃ' banunapuḍu aṃtaḥkaraṇaṃbulatōḍagūḍi pratyagātmaku vēdyaṃbaguṭaṃjēsi ahaṃkāraṃ bātmayanuṭa asatyamu -:.

(vivēkaciṃtāmaṇi - 1). (paramānaṃdatīrtha)

  1. 'ātma' anu saṃskṛtapadamu pāścātyabhāṣalalōniki veḷḷi koṃta mārpu ceṃdinadi. grīku (Greek). bhāṣalō 'ATOMOS' ani unnadi- dīni arthamu A = Not; TOMOS = CUT = Not Cut - that which cannot be cut or subdivided - bhēdiṃcarānidi ani dīni arthamu. rānu rāni dīni arthamu ultimate particle of matter - smallest particle of matter which cannot be cut - . (prakṛtilōni paramāṇuvu - vibhajiṃcabaḍani paramāṇuvu ani ceppabaḍucunnadi. pāścātyula śāstramunaku prakṛtilōnē (matter tōnē) saṃbaṃdhamu. aṃducēta iṭlu ceppabaḍiyuṃḍavaccu. kāni bhēdhiṃcuṭaku alavi kānidi 'ātma' - prakṛtikaṃṭe prakṛṣṭamainadi - ātma acchēdyamani śrīmadbhagavadgītalō ceppabaḍinadi - “acchēdyōya madāhyāyaṃ” (śrīmadbhagavadgīta - 2 - 24)
English

English translation not yet available for this entry. Let us know if you'd like to help.