← Back to మ · Booklets 31–40 (digitized file 4)

మనః manaḥ

Original — తెలుగు
  1. మనస్సు.

  2. సంకల్ప వికల్పాత్మకం అంతఃకరణ వృత్తిః -

(సంకల్ప వికల్పములు చేయు అంతఃకరణముయొక్క వృత్తి).

  1. సవికల్పకం జ్ఞానం మనః.

(వికల్పముతో కూడిన జ్ఞానమే మనస్సు - ఏదైన వస్తువు ఇదియా, అదియా అని నిర్ణయించునపుడు వికల్పించునది).

  1. “అనంతస్యాత్మ తత్వస్య సర్వశక్తేర్మహాత్మనః |

సంకల్పశక్తి కలితం తద్రూపం యన్మనో విదుః ||“. (జ్ఞానవాశిష్టము)

(మహాత్ముడు, సమస్త శక్తులు కలిగినటువంటివాడు, అనంతుడు - ఏ విధముగా చూచినను అంతము లేనివాడు - ఆత్మతత్వము అయిన భగవంతునియొక్క సంకల్పశక్తియే మనస్సు. సృష్టిప్రారంభమున భగవంతుడు తానొక్కడే యుండినను అనేక వస్తువులుగా తానే మారెదను - అగుదును అని సంకల్పించెను -“సైక్షత- బహుధా ఇతి” అట్టి అతని సంకల్పశక్తియే అతనిలోనుండి పుట్టిన జీవులలో ప్రవేశించి సంకల్పము చేయుచుండును - ఆ సంకల్ప శక్తియే జీవులలోని మనస్సని చెప్పబడుచున్నది).

  1. అర్థేభ్యః సూక్ష్మం మహత్ ప్రత్యగాత్మభూతం సంకల్పాద్యారంభకం.

(అర్థములకంటె - విషయములకంటె సూక్ష్మమైనది, ప్రత్యగాత్మ అయినది, సంకల్పము మొదలగు వృత్తులను ఆరంభించునది)

  1. “మననాన్మన ఉచ్యతే”

“అతః సంకల్ప సిద్ధేయం సంకల్పే నైవ నశ్యతి |

నాహం బ్రహ్మేతి సంకల్పాత్ సుధృడాద్భధ్యతే మనః |

సర్వం బ్రహ్మేతి సంకల్పాత్ సుధృఢాన్ముచ్యతే మనః |

కృశోహం దుఃఖబద్ధోహం హస్తపాదాది మానహం |

ఇతి భావాను రూపేణ వ్యవహారేణ బధ్యతే |

నాహం దుఃఖీ నమే దేహో బంధః కో(అ)స్యాత్మని స్థితః |

ఇతి భావాను రూపేణ వ్యవహారేణ ముచ్యతే ||“.

(మననము చేయునది కనుక మనస్సు అని చెప్పబడినది. అందుచేత సంకల్పమువలన కలుగునది, సంకల్పము చేతనే నశించునది - ఎట్లనగా - “నేను బ్రహ్మనుకాను”, అని ధృఢమైన సంకల్పము కలిగినయడల మనస్సు బంధమునకు కారణమగును. “అంతయు బ్రహ్మమే యను ధృఢమైన సంకల్పము కలిగిన మనస్సు బంధముకాదు. (బంధమునకు కారణముకాదు). నేను కృశించువాడను, దుఃఖముగలవాడను, బద్ధుడను - కర్మచే ఫలమనుభవించుటకు బంధింపబడినవాడను - చేతులు పాదములు మొదలగు అవయవములుగల మానవుడను” అని యిటువంటి భావము (అభిప్రాయము) కలిగి అట్లు వ్యవహరించినట్లైన మనస్సు బంధమే - నాకు దుఃఖములేదు, నాకు దేహము లేదు, ఆత్మయందే నిమగ్నుడై యున్నాను, ఆత్మరూపుడనై యున్నాను. అని యిటువంటి భావము (అభిప్రాయము) సంకల్పము కలిగి అట్లు వ్యవహరించిన ముక్తిని పొందును. బంధము (సంసారబంధము) (జననమరణ పరంపర) నుండి ముక్తుడగును - విడువడిన వాడగును - అదియే ముక్తి, మోక్షము).

  1. “ముక్తాభిమానీ మక్తోహి, బద్ధో బద్ధాభిమాన్యపి |

కిం వదంతీహ సత్యేయం యామతిః సాగతిః ||“. (అష్టావక్రగీత - 1- 11)

(అభిమానం - నేను, నాది యను అహంకారము, మమకారము విడిచినవాడు (లేనివాడు) ముక్తుడు, అభిమానముకలవాడు, అభిమానముకలవాడు బద్ధుడు - ఇట్లున్నపుడు చెప్పవలసినదేమున్నది? మనస్సు ఎట్లుంటే - ఎటువంటిదైతే - గతియు అటువంటిదే; మనస్సునుబట్టియే గతి - అదృష్టము, దురదృష్టము, లేక ఊర్థ్వలోకములు అధోలోకములు. మనసు మంచిదైన యడల మంచి ఫలమును పొందును, మనస్సు చెడ్డదైన యడల చెడు ఫలమును పొందును).

  1. మనో అహంకార ఇష్యతే - (మనస్సు అహంకారమని చెప్పబడినది).

  2. “మన ఇత్యంతః కరణం బుద్ధి మనోరేకత్వేన గృహ్యతే. మనుతే అనేన ఇతి మనః సర్వకరణ సాధారణం, సర్వ విషయ వ్యాపకత్వాత్.”

(మనస్సు అనగా అంతఃకరణము, బుద్ధి. మనస్సు ఒకటే యని చెప్పబడుచున్నవి. అన్ని విషయముల వ్యాపారములు మనస్సు ద్వారానే కలుగుచున్నవి).

  1. “కామ స్సంకల్పో విచికిత్సా, శ్రద్ధా(అ)శ్రద్ధా ధృతి రిధృతి హ్రీర్ధీర్భీ రిత్యే తత్సర్వం మన ఏవ” - ఇతి శ్రుతి ప్రసిద్ధకామాది వృత్తిమాన్మనో (అ)oతఃకరణం.

(కామము, సంకల్పము, విచికిత్సా, శ్రద్ధ, అశ్రద్ధ, ధృతి, అధృతి, హ్రీః, ధీః, భీః (సిగ్గు, బుద్ధి, భయము) ఇవన్నియు మనస్సే అని శ్రుతిలో చెప్పుటచేత ప్రసిద్ధికెక్కిన కామము మొదలగు వృత్తులుగల మనస్సు అంతఃకరణము).

  1. “మనసా హ్యేవ పశ్యతి, మనసా శ్రుణోతి” అని చెప్పుటచేత మనస్సే (ఇంద్రియముల ద్వారా) విషయములను గ్రహించును - అందుచేత ఇంద్రియములు చేయు పనులన్నింటికి కారణము మనస్సే. మనస్సులో సంకల్పించనిదీ ఏ పనియు చేయ నేరరు).

  2. మనస్సు అన్యమైతే చూచెడిది చూడదు - అన్యత్ర మనస్సాయెనా వినేది వినదు, మనస్సే చూచేదిన్నీ, మనస్సే వినేదిన్నీ. పృష్టభాగమందు స్పర్శేంద్రియము ద్వారా విశేషంగానే యెఱుగుచున్నది. అటుగనుక సకల విషయాలకున్నూ వ్యతిరేకము బాహ్యేంద్రియముల ద్వారా యెఱింగేది మనస్సే - “మననాన్మనః” - (బ్రహ్మవిధ్యాసుధార్ణవము -)

  3. “యన్మనా ఙ్మనీనీం శక్తిం ధత్తే తన్మాన ఉహ్యతే |” (యోగవాసిష్టము - 215)

(మననము చయుశక్తి కలిగియుండుట - చైతన్యమే మనస్సు - చైతన్యమే అన్ని వస్తువులుగా మారినది),

  1. “మన్వా నో మనః”. (ఆత్మయే మననము చేయుచు మనస్సు అని చెప్పబడినది)

  2. అన్నమయం హి, సోమ్య, మనః “ఇతి అన్నియోనిః మనః”; మానసం విద్ధి మానవం

(మనసును బట్టి మనుష్యుని (గుణములు) స్వభావము తెలుసుకొనుము).

(మనస్సు అన్నమయము - అన్నము తినుటవలన మనస్సు ఏర్పడినది - మనో గుణములు, మనో సంకల్పములు తినిన అన్నము బట్టియే కలుగును - (Telll me what you eat and I shall tell you what you are - what your thinking is) (by Savarin as mentioned by Kushwant Singh in Art of Living published in Hitawada, dat.26-10-2008). సాత్వికాహారమువలన సత్వగుణప్రథానమైన ఆహారము వలన సథ్వగుణప్రథానమైన ఊహలు కలుగును).

  1. “నేత్ర వక్త వికారైశ్చ గృహ్యతే అంతర్గతః మనః”. (మనుః)

” మనసా హ్యేవ పశ్యతి, మనసా శృణోతి -“.

(మనసుతోనే చూచును, మనసుతోనే కనును - ఇంద్రియములు మనోవికారములు కనుక)

(నేత్రముల యొక్క, వక్త్రము యొక్క వికారములను బట్టి లోనుండు మనస్సును గ్రహించనగును - (physiognomy). మనసులోనుండు ఊహలు పైకి వెల్లడికాకపోయినను అవయవములలో కలుగు మార్పులవలన వాటిని తెలుసుకొనవచ్చును).

  1. “యత్ చిత్తం తన్మయో భవతి పురుషః”

(మనస్సును బట్టియే పురుషుని స్వభావము, (ప్రవర్తన), దీర్ఘముగా దేనినాలోచించుచుండిన నదియే యగును).

  1. “విషయాన్ ధ్యాయ తశ్చిత్తం విషయేషు విషజ్జతే |

మామనుస్మరతం చిత్తం మయ్యేవ ప్రలీయతే ||

తస్మాత్ కేనాప్యుపాయే నమనః కృష్ణే నివేశయేత్||“. (శ్రీమద్భాగవతం -)

(విషములగుఱించి ధ్యానించుచుండు మనస్సు విషయములందే మునిగిపోయి యుండును - ఇతరమును ధ్యానించదు. భగవంతుడనైన నన్ను ధ్యానించు మనస్సు నాయందే నిమగ్నమై యుండును - అందుచేత నే యుపాయముచేత నైనను మనస్సును భగవంతుని యందే నిమగ్నము చేసియుంచవలెను).

  1. “మన ఏవ మనుష్యాణాం కారణం బంధ మోక్షయోః |

బంధాయ విషయాసక్తం ముక్త్యే నిర్విషయం స్మృతం |

అతో నిర్విషయస్యాస్య మనసో ముక్తిరిష్యతే |

అతో నిర్విషయం నిత్యం మనః కార్యం ముముక్షుణా ||“. (అమృతబిందూపనిషత్)

(మనుష్యల బంధమునకు మోక్షమునకు, మనస్సే కారణము - విషయములందాసక్తిగల మనస్సు బంధమునకు కారణము - విషయములందాసక్తిలేని మనస్సు మోక్షమునకు కారణము).

  1. “ఈ మనంబె పురుషులకు శుభాశుభ నిమిత్తంబులైన పూర్వ పర దేహంబులం బ్రకాశింపచేయుచుండు - - - సమస్త విషయంబులు గ్రమానురోధంబున మనంబునం జేసి భోగ్యంబులగును -”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 4 -)

  2. “ఆ. ప్రాణికోటికెల్ల బంధంబు మోక్షంబు

చేరుటకును మనసు కారణంబు

విషయసంగియైన, విను,బంధకారి, ని

ర్విషయమైన ముక్తి విభవకారి“. (ఆముక్తమాల్యద)

  1. “ధర్మాధర్మ వాసనా యుక్తంబు విషయానురక్తంబునైన చిత్తంబు గుణప్రవాహంబులచేత వికారంబునొంది దేవతిర్య ఙ్మనుష్యరూపంబులయిన దేహంబులం బుట్టించుచు, గాల ప్రాప్తంబులయిన సుఖ దుఃఖ తదుభయ ఫలంబుల ననుభవించుచు ననవరతంబు జీవినికిం బ్రత్యక్షంబగుచు స్థూల సూక్ష్మరూపంబులనుండు - స్వాంతంబు గుణరహితంబైన ముక్తి కారణంబగు - ఘృతవర్తులు గల దీపంబు సధూమ శిఖలం బుట్టించు, ఘృతవర్తులు నాశంబునొందిన స్వరూపంబు బొందిన తెఱంగున మనంబు గుణకర్మాను బంధంబైన జన్మ దుఃఖంబులం బుట్టించు, గుణకర్మంబుల, బాసెనేని బరతత్వంబునొందు జ్ఞానేంద్రియంబులేనును, విషయంబులమీద తోచుబుద్ధులేనును, అభిమానంబును నను నేకాదశ వృత్తులంగూడిన మనంబు జీవునికి నసంఖ్యంబులయిన జన్మంబుల బొందించు - మనోవృత్తు లతిక్రమించిన జీవుండు పరంజ్యోతియైన నారాయణ స్వరూపంబుగా నెఱుంగుము - చిత్తంబెంతకాలంబు విషయాసక్తంబగు నంతతడవు సంసారచక్రంబునందు సంచరించు, గావున మహా వీరుండైనను దనకు శత్రువైన మనంబు నప్రమత్తుండయి యిచ్ఛావిహారంబున జరుగనీక పరమగురుండైన శ్రీహరి చరణోపాసనాస్త్రంబునం జిత్తంబు గెలిచినం బరతత్వంబునొందు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 5 - 1 - 11)

  1. “విషయవాసనా వాసితం మనః మోక్షసాధనం ప్రతిబద్ధ్య జగదధ్యాసాస్పదం భూత్వా బంధకారణం భవతి. తదేవ చ మనః విషయవాసనా రహితం జ్ఞాన ప్రాప్తిద్వారా మనసః స్వరూపం బాధిత్వా మోక్షకారణం భవతీతి”.

(అవిద్యా జన్యాంతః కరణా వచ్ఛిన్నో జీవో మనోవృత్త్యా స్వా విద్యయా స్వ కూటస్థ మాత్మానం అజ్ఞాత్వా బుద్ధ్యాధ్యాసేన బుద్ధ్యాది నిష్ఠ ధర్మాత్ ఛత్రి న్యాయేన కర్తృత్వ భోక్తృత్వ ముక్తత్వాదీన్ అనాత్మని అతివిశతి. తేన చ సుఖదుఃఖాదీన్ బుద్ధి నిష్ఠాన్ ఆత్మని ఆరోపయతి. తస్మాత్ మన ఏవ కారణం సుఖదుఃఖానాం, నాన్యదితి భావః).

(విషయవాసనలతో కూడిన మనస్సు మోక్షసాధనమును అడ్డివేసి, జగదధ్యాసకు ఆస్పదమై బంధమునకు కారణమగుచున్నది. ఆ మనస్సే విషయవాసనలు లేనిదై జ్ఞానప్రాప్తిద్వారా - బ్రహ్మజ్ఞానము కలిగినదై మనస్సు అను తనరూపమును పోగొట్టుకొని మోక్షమునకు కారణమగుచున్నది).

(అవిద్య - మాయ - చేత కలిగిన అంతఃకరణముచేత కప్పబడిన జీవుడు మనోవృత్తిచేత - అవిద్యచేత తను కూటస్థుడగు ఆత్మయని తెలియక (మఱచిపోయి) బుద్ధి అధ్యాసవలన - బుద్ధివృత్తివలన - తనయందు కర్తృత్వము, భోక్తృత్వము, భోక్తృత్వధర్మములను - (తానే కర్త, తానే భోక్త, తానే ముక్తుడు అను భావములను అరోపించుకొని, అందువలన కలుగు సుఖము దుఃఖము మొదలగువాటిని తనవే యని ఆరోపించుకొనును. అందుచేత మనస్సే సుఖదుఃఖములకు కారణము).

  1. “మనోమాత్రం జగత్కృత్స్నం మనః పర్యంత మండలం |

మనోవ్యోమ, మనోభూమిర్మనోవాయుర్మనో మహాన్ ||“. (యోగవాసిష్టము - 110 - 15)

(ఈ జగత్తంతయు మనస్సే - భూమండలము - ఆకాశము, పృధివి, వాయువు, మహత్తత్వము - అన్నియును మనస్సే. ఒకే భగవత్ చైతన్యము అన్ని విధములగాను, అన్ని వస్తువులుగాని మారినది - (Everything in the entire creation is one form or other of one and the same Energy)

  1. “ధర్మా ధర్మౌ సుఖం దుఃఖం మానసాని, నతేవిభో” (అష్టావక్రగీత - 1 -6)

(సుఖ దుఃఖాద్యనుభవంబులు మనసునకే, జీవునకు కాదు).

  1. “సుఖ దుఃఖ సాక్షాత్కార కారణత్వే సతీంద్రియత్వం మనసో లక్షణం” (న్యాయబోధిని)

(సుఖ దుఃఖముల ననుభవింపచేయుట యందు అంతరింద్రియము యొక్క లక్షణమే మనస్సు).

  1. “సుఖాద్యుపలబ్దిసాధనమింద్రియం మనః, తచ్చ ప్రత్యాత్మ నియతత్వాత్ అనంతం పరమాణురూపం, నిత్యంచ”. (తర్క సంగ్రహే)

(సుఖము మొదలగువాటి ఉపలబ్దిస్థానము మనస్సు - అది అందఱి ఆత్మలోనుండుటవలన అనంతమైనది - పరిమితి లేనిది - పరమాణురూపము - (మిక్కిలి సూక్ష్మమైనది). నిత్యమైనది (ఎల్లపుడు ఉండునది).

“ఏకైకస్యాత్మనః ఏకైకం మన ఆవశ్యకమిత్యాత్మనామనంతత్యాన్మన సోప్య నంతత మిత్యర్థః” (నిరిఉక్తి)

(ఆత్మలు అనంతమైతే మనస్సులు కూడా అనంతములే).

(ఉపలబ్దిస్థానమనగా జ్ఞానము, విషయము దాని సాధించునది - “నేను సుఖముగానున్నాను, నేను దుఃఖముననుభవించుచున్నాను.” ఇట్లు సుఖము మొదలగు విషయములగుఱించి జ్ఞానముచే తెలియచేయు కారణమునకు ఆశ్రయమైనది).

  1. స్పర్శరహితత్వేతి క్రియావత్వం, మనసో లక్షణం, ఏకైకస్యాత్మనః ఏకైకం మనః ఇత్యాత్మానామనే కత్వాన్మనసో (అ)ప్యనేకత్వ మిత్యర్థః

(తర్కసంగ్రహ దీపికా)

(దేనినైనను అంటకయున్నప్పటికీ దేని స్పర్శలేనప్పటికీ పనిచేయుటే మనస్సు యొక్క లక్షణము - ఒక్కొక్క ఆత్మకు ఒక్కొక్క మనస్సు. అందుచేత ఆత్మ అనేకములుగానుండుననిన మనస్సు కూడా అనేకములు).

  1. సీ. తివిరి యప్పురుషుండు దేహంబునను జేసి యనయంబు బెక్కు దేహాంతరముల

నంగీక రించుచు సుఖ దుఃఖ భయ మోహ శోకములను

బొలుపొందు తద్దేహములనె పొందుచునుండు, నది యెట్టులన్నను నగ్రభాగ

తృణమూది మఱి పూర్వ తృణ పరిత్యాగంబు గావించు తృణ జలూకయును బోలె

జీవుడవని గొంత జీవించి మ్రియమాణు

డగుచు, నొండు దేహమర్థిజెంది

కాని పూర్వమైన కాయంబు విడువడు

గాన, మనమె జన్మ కారణంబు

తరలము. “నరవరోత్తమ యట్లుగాన మనంబె జీవులకెల్ల సంసరణకారణము”. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 4 -)

  1. ఆత్మజ్ఞానంబు సాలక దేహి దేహ సం యోగంబు స్వప్నంబునందు భయావహంబైన ప్రయోజనంబు నడుపుచుండి మేల్కాంచి యా స్వప్నార్థంబైన ప్రయోజనంబు తనది కాదని యెఱుంగు భంగి జీవుండే తానని జ్ఞానగోచరుండెఱుంగుం గావున నన్నియును మనో మాత్రంబని తెలిసి మోహతమంబువాసి భగవంతుడైన వాసుదేవుని యందు జిత్తంబు పెట్టి నిర్మలాత్మకుండ వగుము.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 6 - 15 -)

  1. “మనోహి విలక్షణానాం క్రియాయాం కర్తృ భోక్తృంచ, తదేవ నిర్ఘృష్య సంశోధ్య చిత్త రత్న మివ హిమకణమి వాతపేన విలీనతాం వివేకేన నీత్వా పరం శ్రేయః ప్రాప్స్యసి. చిత్తమేవ సకల భూతాడంబర కారిణీ మవిద్యాం విద్ధి. విచిత్ర కేంద్ర జాల వశాదిద ముత్పాదయతి అవిద్యా చిత్త, జీవ, బిద్ధి శబ్దానాం భేదోనాస్తి | వృక్ష తరుయోరివ, ఇతి జ్ఞాత్వా చిత్తమే వావి కల్పనం కురు -”.

(అనేక లక్షణములుగల ఇంద్రియములు చేయు పనులకు మనస్సే కర్త, భోక్త. ఆ మనస్సును శోధించి -మంచుకణమును (ఎండచేత) వేడిమివల్ల కరిగిపోవునట్లు మనస్సు అను మణిని శోధించిన (శుద్ధిచేసిన) గొప్ప శ్రేయస్సును పొందగలవు. సకలభూతముల ఆడంబరమునకు కారణమైన అవిద్యయే మనస్సు అని తెలుసుకొనుము - చిత్ర విచిత్రమైన ఇంద్రజాలమువలె ఇది కల్పించుచున్నది. అవిద్య, చిత్తము, జీవుడు, బుద్ధి అను మాటలకు భేదములేదు - వృక్షమనినను, తరువు అనినను చెట్టు అనియే అర్థమైనట్లు - ఇది తెలుసుకొని మనస్సును అవికల్పముగా చేయుము).

  1. మనస్సును స్వాధీనములోనుంచుకొని విషయములనుండి మరలించి భగవంతునివైపు మరలించిన ముక్తి కలుగును. కాని మనస్సును అట్లు స్వాధీనము చేసుకొనుట కష్టము : -

“మనశ్చంచలమస్థిరం” (మనస్సు చంచలమైనది, స్థిరముగా నుండదు - అనేక విషయములగుఱించి ఆలోచించుచుండును) -ఎందుచేతననగా “ఇంద్రియాణాం మనోనాధః”. (ఇంద్రియములకు మనస్సు నాధుడు - వాటిని తన ఇష్టప్రకారము నడిపించును - “వాసనావశాత్ అనుభూతార్థేషు మానసీ ప్రవృత్తి రస్తి” అనుభవించవలసిన అర్థములందు - విషయముల యడల మనస్సు పూర్వ జన్మ వాసన వలన పరుగెత్తును. “రాగద్వేషౌ మనోధర్మౌ” (రాగము, ద్వేషము అనునవి మనసుయొక్క ధర్మములు). మనస్సునకు విషయములందనురాగము, ద్వేషము కలుగు చుండును).

“యావద్విలీనం న మనో న తావద్వాసనా క్షయః |

న క్షీణా వాసనా యవత్తావ చ్చిత్తం న శ్యామతి ||”

(మనస్సు ఎంతకాలము - ఎంతవరకు భగవంతునియందు ఉన్ముఖముకాదో అంతవఱకు పూర్వజన్మ వాసన నశించదు. పూర్వజన్మవాసన నశించువఱకు మనస్సు శాంతి పొందదు - విషయములయడల పోవకమానదు).

“ఇహైవ తైర్జితః సర్గో యేషాం సామ్యే స్థితం మనః” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 5 - 19)

భగవంతుడందరి లోను సమముగానే యున్నాడు. అతనుండు ఉపాధులు హెచ్చు తక్కువలుగా నున్నను (బ్రాహ్మణుడు, చండాలుడు, గోవులు, పందులు) అతను మట్టుకు అన్నింటిలోను వ్యత్యాసములేక సమముగానున్నాడు. అందుచేత పండితులైనవారు - బ్రహ్మజ్ఞానముగలవారు - పరబ్రహ్మవలెనే సమభావము - సమాన మనస్సుగలవారు ఈ లోకములో జీవించి యుండగనే వారు ఈ సృష్టినే - ప్రపంచమునే జయించినవారగుదురు - అట్టివారు మనస్సును తమ స్వాధీనములోనుంచుకోకలుగుతారు. ఇట్లు మనస్సును ఉంచుకొనుట కష్టము –

“ఇంద్రియాణాం హి చరతాం యన్మనో(అ)ను విధీయతే |

తదస్య హరతి ప్రజ్ఞాం వాయుర్నావమివాంభసి ||“. (శ్రీమద్భగవద్గీత - 2 - 67)

“అంభసి ఉదకే జిగమిషతాం సాం యాత్రికాణాం దూరాత్ ఉద్ధృత్య ఉన్మార్గౌ యథావాయుః నావం ప్రవర్తయతి. ఏవం ఆత్మవిషయాం ప్రజ్ఞాం హృత్వా మనోవిషయ విషయం కరోతి”, “యథా నీయమానాం నావం ప్రతికూలే వాయుః ప్రసహ్య హరతి”

(నీటిమీద యాత్రికులు ప్రయాణం చేయుచున్న పడవను ప్రతికూలముగా వీచు వాయువు దూరముగా తప్పుచోటికి తీసుకొని పోవునట్లు, ఇంద్రియములకు లోబడి వాటికి అనుకూలముగా సంచరించు మనస్సు ఆత్మవిషయమైన జ్ఞానమును హరించి, మాని, విషయములందే తగుల్కొనియుండును). మనస్సు చంచలమైనది - ఒకే లక్ష్యమందు కేంద్రీకరించి ఉంచుట కష్టము అని అర్జునుడు శ్రీకృష్ణునితో చెప్పగా శ్రీకృష్ణుడు అభ్యాసమువలన, వైరాగ్యమువలన మనసును స్వాధీనములో నుంచుకొనవచ్చునని చెప్పెను –

“చంచలం హి మనః కృష్ణప్రమాధి బలవద్దృఢం |

తస్యాహం నిగ్రహం మన్యే వాయోరివ సుదుష్కృతం ||”

- - - “అసంశయం, మహాబాహో మనో దుర్నిగ్రహం చలం |

అభ్యాసేన, తు, కౌంతేయ, వైరాగ్యేన చ గృహ్యతే ||” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 6 - 34, 35)

“అత్యర్థ చల శీలం హి ప్రసిద్ధం మన ఏవతత్ |

హే కృష్ణ భక్త దోషాణాం సర్వథా వినివారక |

ఇంద్రియాణాం శరీరస్య క్షోభకత్వాత్ ప్రమాధితత్ |

నైవ కేనాస్యుపాయేన నియం తుం శక్యతే బలాత్ |

దృఢం చేత్తు మశక్యం చా ప్యచ్ఛేధ్యం తంతు నాగవత్ |

అనాది వాసనా జాలైః స్యూతత్వేన నిరంకుశం |

మహామత్త గజస్యేవ వనస్థాస్య నిగ్రహం |

నిర్యత్తికతయా సమ్యగవస్థానం సు దుష్కరం |

యథా దోధూయ మానస్య వాయోరాకారగామినః |

నిరోధో ఘటవేశ్మాదౌ కర్తుం కైశ్చిన్న శక్యతే |

అప్యబ్ది పానాన్మహతో మేరోరున్మీల నాదపి |

అపి వహ్న్యాశనాత్ సాధో విషమ శ్చిత్త నిగ్రహః ||

ఇత్వేవం మనసో దార్ఢ్యం వాసిష్టే సమ్య గీరితం“.

“సత్యమేవం యథా భూషే చంచలం మన ఆదిదం |

మహాబాహుతయా త్వంతు నిగ్రహీతుం చ శక్యసి |

ప్రారబ్ద కర్మ ప్రాబల్యా నరేణాసం యతాత్మనా |

దుఃఖేనాపి మనో అశక్యం నిగ్రహీతుం దృఢం |

ఏవం సత్యపి ధీరేణ సమాధౌ తత్పరేణ తత్ |

అభ్యాసేన విరుద్ధేన వైరాగ్యేణ నిరుద్ధ్యతే |

అభ్యాసో నామ కస్యాం చిచ్ఛిత్త భూమౌ నిరంతరం |

సమాన ప్రత్యయా వృత్తిశ్చిత్తస్యాధిని యోగినః |

దృష్టా దృష్టేషు భోగేషు దోషగ్రస్తత్వ దర్శనాత్ |

విషయేషు యద్వైత్కృష్ణం వైరాగ్యం తదుదీరితం |

తాభ్యాం ని గృహ్యతే తస్యాత్యం త విక్షేప శీలతా ||“. (గీతాభావప్రకాశము - 6 - 169 to 174, 175 to 180)

(మనస్సు మిక్కిలి చలించు స్వభావము కలది. శరీరముయొక్క ఇంద్రియములను క్షోభపెట్టున దగుటచేత ప్రమాదము కలుగచేయునది. ఏ ఉపాయము చేతనైనను బలవంతముగా వశములో నుంచుకొనుట శక్యముకాదు, భేదించుటకు శక్యముకానిది. అనాదికాలమునుండి వచ్చుచున్న వాసనల బలముతో నిండియున్నదికనుక నిరంకుశమైనది - అడ్డులేనిది. అడవి స్వేచ్ఛగా తిరుగు మదించిన ఏనుగు అంకుశము నెఱిగనిదై అడ్డులేక ఇష్టమువచ్చినట్లు తిరుగు దానిని నిగ్రహించుట శక్యముకాదు. మనోవృత్తులు పనిచేయక నిశ్చలముగా నుండునట్లు చేయుట అతికష్టము - ఆకాశమందు వీచు గాడ్పులను ఒక కుండలోగాని, ఇంటిలోగాని నిరోధించి యుంచుట యెంత కష్టమో మనస్సును నిరోధించుట అంతకష్టము. సముద్రములోని నీరు త్రాగి వేయవచ్చు, మేరూ పర్వతమును కదలింపవచ్చును, మహాగ్నిని భుజింపవచ్చును కాని మనస్సును నిగ్రహించుట శక్యముకాదు).

(నీవు చెప్పినది నిజమే. ఆధ్యాత్మికము, ఆధిభౌతికము, ఆధి దైవికము అయిన బాధలు కలుగచేయు నీ మనస్సు చంచలమైనది, నిలకడగా ఉండనిది. ప్రారబ్దకర్మ బలము వలన మనోదారుఢ్యము లేనివాడు మనస్సును నిగ్రహించుట కష్టము - అయినను, సమాధి తత్పరుడైన ధీరుడు అభ్యాసము చేయుటచేతను శుద్ధమైన వైరాగ్యము చేతను మనస్సును నిరోధించగలుగును).

  1. “స్వైరం ప్రవర్తమానానామింద్రియాణాం ప్రమాధినాం |

విషయేషు చ తన్మధ్యే యద్యేకమపి హీంద్రియం |

మనోను లక్షీ కృత్యైవ సాధకస్య ప్రవర్తతే |

మనసాను సృతం తచ్చ ప్రజ్ఞామాత్మైక గోచరాం |

సాధకస్యాపనయతి శాస్త్రీయాం విషయావృతం |

యద్యేకమపి తాం ప్రజ్ఞాం విదుషో హ రతీంద్రియం |

కిమువాచ్యం తదా సర్వాణీంద్రియాణి హరంతి తాం |

నౌకాహరణ సామర్థ్యమం భస్యేవ నతుక్షితా |

వాయోస్తధేంద్రియస్యాపి చాంచల్యే మనసః సతి |

ప్రజ్ఞాహరణ సామర్థ్యం మనః స్థైర్యేతం నాస్యతత్ |

ఇతి సూచయితం ప్రోక్తమం భసీతి పదంత్విహ ||“. (గీతాభావప్రకాశము - 2 - 630 to 635.)

(విషయములందు మనస్సును బలవంతముగా లాగు శక్తిగల ఇంద్రియములలో స్వతంత్రముగా ప్రవర్తించు ఏ యొక ఇంద్రియమైనను మనస్సును విషయములయడల ప్రవర్తింపచేసినచో అది సాధకునియొక్క - విద్వాంసునియొక్క బ్రహ్మసాక్షాత్కారమును పొందుటకు చాలు జ్ఞానమును హరించును - ఒకే ఇంద్రియము ఇట్లు చేయగలిగినప్పుడు అన్ని ఇంద్రియములు అట్లు చేసినయడల చెప్పెడిదేమున్నది. నీటిమీద ప్రయాణముచేయుచున్న పడవను ప్రతికూలముగా వీచుగాలి తప్పు త్రోవకు తెసుకొనిపోవును. నీటిమీద పోవు పడవ కనుక అట్లు గాలి చేయకలిగెను - భూమిమీదనున్న దానిని అట్లు చేయలేదు - ఆ ప్రకారముగానే మనస్సు చంచలమైనదైనప్పడే ఇంద్రియములు ప్రజ్ఞను హరించగలవు. మనస్సు చంచలముకాక స్థిరముగానున్నపుడు అవి యేమియు చేయజాలవు. అందుచేత విషయముల జోలికి మనస్సును లాగకుండునట్లు మనస్సును అరికట్టవలెను).

  1. “చిత్తమేవ హి సంసారః తత్ ప్రయత్నేన శోధయేత్ |

యచ్చిత్త స్తన్మయో భవతి గుహ్యమే తత్సానతనం |

చిత్తస్యహి ప్రసాదేన హం తి కర్మ శుభాశుభం |

ప్రసన్నాత్మా (ఆ)త్మని స్థిత్వా సుఖమక్షయ మశ్నుతే |

సమాసక్తం యథా చిత్తం జంతోర్విషయ గోచరే |

యద్యేవం బ్రహ్మణిస్యాత్ తత్ కో న ముచ్యత బంధనాత్ |

మనో హి ద్వివిధం ప్రోక్తం శుద్ధం చా శుద్ధమేవచ |

అశుద్ధం కామసంకల్పం శుద్ధం కామ వివర్జితం |

లయ విక్షేపరహితం మనః కృత్వా సుశ్చలం |

యథా యాత్యమనీభావం తదా తత్పరమం పదం |

తావన్మనో ని రోద్ధవ్యం హృది యావత్ క్షయం గతం |

ఏ తత్ జ్ఞానం చ మోక్షం చ శేషాస్తు గ్రంధ విస్తరాః |

సమాధి నిర్థూత మలస్య చేతసో నివేశితస్యాత్మని |

యత్ సుఖం భవేత్ న శక్యం వర్ణయితుం గిరా |

తదా స్వయం తదంతః కరణేన గృహ్యతే ||“. (మైత్రేయారుణ్యోపనిషత్)

రాగద్వేషాది దోష కలుషితం చిత్తమేవ సంసారః, సంసార హేతుర్యతః తత్. తస్మాత్ ప్రయత్నేన శోధయేత్. జ్ఞానాభ్యాస వైరాగ్యాదిభిః రాగాది దోష నివృత్తిం సంపాద యేత్. నను, ఆత్మవిషయ జ్ఞానాభ్యాసాదినా కిం ప్రయోజనం? తత్రాహ “యచ్చిత్త స్తన్మయో భవతి”. - యస్మిన్ వస్తుని చిత్తం యస్య స యచ్చిత్తః. తథా చ బ్రహ్మణి చే చ్చిత్తం యస్య స తన్మ యో భవతి. - “బ్రహ్మైవ భవతీ”త్యర్థః - తథా చ శ్రుతిః - “బ్రహ్మవేద బ్రహ్మైవ భవతీ” తి. గుహ్యం రహస్యం ఏతత్ ఉపదేశనం సనాతనం చిరంతనం గురుశిష్య పరంపరయా ప్రవృత్తం సర్వాత్మ జ్ఞానే జాతే (అ)పి కథం సంసార నివృత్తిః. అనాదిభవ పరంపరోపార్జిత కర్మణాం బహూనాం సంభవాత్ ఇత్యతః ఆహ - ‘చిత్తస్య’ చిత్తస్య ప సాదేనేతి. అంతఃకరణ ప్రసాద పూర్వకాత్మ సాక్షాత్కారేణ. ప్రసాదోనామ రాగద్వేష నివృత్తి పూర్వకమేకాగ్రతా శుభా శుభం పుణ్యపాపాత్మకం ప్రారబ్ధ వ్యతిరిక్తం కర్మహంతి నాశయతి. తథాచ శృత్యంతరం –

“భిద్యతే హృదయగ్రంధి ఛిద్యంతే సర్వ సంశయాః |

క్షీయంతే చాస్యకర్మాణి తస్మిన్ దృష్టే పరావరే ||”

ఇతి. న కేవలం కర్మక్షయః, కింతు, స్వరూపానందాభివ్యక్తిరప్యస్తీత్యా హరా ప్రసన్నాత్మేతి - ప్రసన్నః ఆత్మా అంతఃకరణం యస్యసః ప్రసన్నాత్మా. ఆత్మని పరిపూర్ణే అభేదేన స్థిత్వా సచ్చిదానందం బ్రహ్మహమేవేతి సుఖమక్షయం నిత్యం అశ్నుతే ప్రాప్నోతి. యచ్చిస్తన్మయో భవతీత్యేత్ సంగ్రహే ణోక్తం వివృణోతి. - ‘సమాసక్త మి’ తి మాత్రేణ. చిత్తం వైరాగ్యాదినా శోధయే దిత్యుక్తం. తదేవ చిత్తస్వరూప నిరూపణ పురస్సరం అన్వయ వ్యతిరేకాభ్యాం స్పుటయతి మంత్రద్వయేన ‘మనోహీ’ త్యాది నా లయవిక్షేపరహితం, లయః సుషుప్తిః, విక్షేపో భ్రాంతి జ్ఞానం, తాభ్యాం రహితం మనః కృత్వా అత ఏవ సినిశ్చలం తస్యైవ వ్యాఖ్యానం అమనీ భావమితి. యదా అమనీభావం యాతి సాధకః తదా తత్పరమం పదం సాక్షాత్కృతో భవతి. మనో నిరోధస్య అవధిమాహ - “తాదన్మన” ఇతి. ఏత దేవ జ్ఞానం, జ్ఞానసాధనం, మోక్షసాధనం చ. ఉక్తమర్థ ముపసంహరతి - “సమాధి నిర్ధూతే” తి మంత్రేణ శ్రుతిః.

(రాగము, ద్వేషము మొదలగు దోషములచేత కలుషితమైనది చిత్తము - అదియే సంసారమనునది, లేక సంసారమునకు కారణమైనది - అనగా, జననమరణ పరంపరకు కారణమైనది. అందుచేత దానిని ప్రయత్నించి శోధించవలెను - జ్ఞానముచేత (బ్రహ్మజ్ఞానముచేత), వైరాగ్యముచేత, అభ్యాసముచేత రాగము మొదలగు దోషములను పోగొట్టుకోవలెను - ఈ బ్రహ్మజ్ఞానము, అభ్యాసము మొదలగు వాటివలన నేమి ప్రయోజనమనగా - చిత్తము దేనియందుండిన దానియందేలగ్నమైయుండును. అందుచేత పరబ్రహ్మమందు చిత్తముండిన దానియందే లగ్నమై యుండును - అనగా, అట్టివాడు బ్రహ్మమే యగును. “బ్రహ్మను తెలుసుకొనినవాడు, బ్రహ్మజ్ఞానము కలవాడు, బ్రహ్మమందు తన్మయుడై యుండువాడు బ్రహ్మమే యగును” అని శ్రుతి చెప్పుచున్నది. చాల రహస్యమైన యీ యుపదేశము సనాతనమైనది, చిరకాలమునుండి వచ్చుచున్నది, గురు శిష్య పరంపరగా వచ్చుచున్నది. పరబ్రహ్మ అందఱికి - అన్నింటికి - ఆత్మ అయినవాడు అను జ్ఞానము కలిగినందువలన ఏమి ప్రయోజనము? సంసారమెట్లు నివృత్తికాగలదు? (లేకుండ పోవును). ఈ సంసారము అనాది కాలమునుండి వచ్చుచున్నది, ఎప్పుడు ప్రారంభమైనదో తెలియనిది. అనేక జన్మలలో చేసిన కర్మలుండుటవలన వాటి ఫలమనుభవించక సంసార నివృత్తి యెట్లగును? మనస్సును ప్రసాదముగా చేసుకొనుట ద్వారా మనస్సుద్ధి చేసుకొనుటద్వారా ఆత్మ సాక్షాత్కారమును పొందుటవలన సంసార నివృత్తియగును. చిత్త ప్రసాదమనగా రాగ ద్వేషములను పోగొట్టుకొని ఏకాగ్ర మనస్సు చేసుకొనవలెను. (మనస్సును ఒకే దానియందు - పరబ్రహ్మ యందు లగ్నమై యుండునట్లు చేసుకొనవలయును - ఇట్లు చేసిన పుణ్యకర్మలు, పాపకర్మలు అన్నియు (ప్రారబ్దకర్మఫలమిచ్చుటకు ఆరంభించినది తప్ప) నశించును. ఈ విషయమును శ్రుతి యిట్లు చెప్పుచున్నది. - “భగవత్సాక్షాత్కారము పొందినయడల హృదయగ్రంధి విడిపోవును - దానితో హృదయమందుండు అన్ని విధములైన సంశయములు తీరిపోవును. కర్మలన్నియు ఫలమునివ్వకయే నశించును” ఇట్లు చేయుటవలన కర్మలు క్షీణించుటయే కాక స్వరూపానందము పొందకలుగును - చిత్త ప్రసాదము అని పైన చెప్పబడినది - అనగా, ప్రసన్నమైన ఆత్మ కలిగియుండుట - పరిపూర్ణుడు (అన్నింటియందును, అంతట, పూర్తిగా నిండియుండువాడు) అయిన ఆత్మతో తనకు భేదములేదని దాని యందే యుండి - నిమగ్నుడై యుండి - సచ్చిదానందలక్షణములుగల బ్రహ్మము నేనే అని (అహం బ్రహ్మస్మి) తదేకధ్యానముతో నుండి అక్షయసుఖము (క్షీణింపని సుఖము, నిత్యసుఖము అయిన మోక్షమును) పొందును - పైన ఏ విషయమందు మనస్సు ఉండునో, దానిలోనే నిమగ్నమై యుండునని చెప్పబడినది. అదెట్లనిన, మనస్సును వైరాగ్యము మొదలగువాటిచేత శోధించవలెను - మనస్సును విక్షేపరహితముగా చేయవలెను - లయమనగా సుషుప్తి, విక్షేపమనగా జాగ్రత్స్వప్నములు; లేక, లయమనగా అజ్ఞానము విక్షేపమనగా భ్రాంతి జ్ఞానము - ఈ రెండును మనసులో లేకుండ చేసుకోవలయును - ఇట్లు చేసిన మనస్సు నిశ్చలమగును. ఈ మనోస్థితినే అమనీ భావము అందురు. (మనస్సులో దుష్టమైన ఆలోచన లేకుండుట). ఈ అమనీభావము పొందగనే సాధకుడు పరమపద సాక్షాత్కారమును పొందును. ఇదియే జ్ఞానము, జ్ఞాసాధనము, మోక్షసాధనము -

  1. “హేతుద్వయం హి చిత్తస్య వాసనా చ సమీరణః |

తయోర్వినష్ట ఏకస్మిన్ తాద్వౌవపి వినశ్యతః |

తయోరా దౌ సమీరస్య జయం ముర్యాన్నరస్సదా“. (యోగకుండల్యుపనిషత్)

(మనసునకు రెండు కారణములు - పూర్వజన్మలకర్మవాసన, వాయువు - ప్రాణవాయువు - ఆ రెండింటిలోను ఏది నశించినను రెండునూ నశించును - అందుచేత మొదట వాయువును (ప్రాణవాయువును) స్వాధీనము చేసుకొనవలెను).

  1. “మనోహి ద్వివిధంప్రోక్తం శుద్ధం చా శుద్ధమేవచ |

అశుద్ధం కామసంకల్పం శుద్ధం కామ వివర్జితం ||“.

(మనస్సు రెండు విధములు - శుద్ధము, అశుద్ధము - కామసంకల్పమైనది అశుద్ద్ధం, కామము లేనిది శుద్ధము).

  1. “మనోమాయా తత్వం ద్వివిధం, తత్వాంశః శుద్ధం, తద్రజస్థమోంశః అశుద్ధమేవచ కామసంకల్ప విశిష్టం అశుద్ధం అవిద్యాంశత్వాత్, కామ సామాన్య వివర్జితం శుద్ధం విద్యాంశత్వాత్”.

(మనస్తత్వము - మనస్సను మాయాతత్వము - రెండు విధములు - తత్వాంశము శుద్ధము, రజస్తమో అంశ అశుద్ధము. కామ సంకల్పముతో కూడినది అశుద్ధము, అవిద్యాంశ యగుటవలన. కామములేనిది విద్యాంశ యగుటవలన శుద్ధము -).

  1. “సమ్యగాలోకనాత్సత్యా వాసనా ప్రవిలీయతే |

వాసనా విలాయాచ్చేతశ్శమ మాయాతి దీపవత్ ||“.

(భగవంతుని గుఱించి ఆలోచించుటవలన సత్యమైన వాసన లయమైపోవును - వాసన నశించినంతనే మనస్సు శమించును - శాంతిని పొందును),.

  1. “ఇంద్రియేభ్యః పరాహ్యార్థాః అర్థేభ్యశ్చ పరం మనః |”

ఇత్యాది శ్రుత్యా మనసో అనింద్రియా గమాత్.

(ఇంద్రియములకంటె అర్థములు శ్రేష్టమైనవి. అర్థములకంటె మనస్సు ఉత్కృష్టమైనది - (ఇంద్రియములను ప్రేరేపించునది కనుక). ఇట్లు చెప్పుటవలన మనస్సు ఇంద్రియముకాదు - బాహ్యేంద్రియముకాదు, అంతరింద్రియము).

  1. “క. కామక్రోధాదికముల్ భూమీశ్వర,

కర్మబంధములు, మఱియును జే

తో మూలములగు టను దా

రీ మహిలో మనసు నమ్మరెప్పుడు బెద్దల్“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 5 - 1 - 6 - 86)

  1. “చ. కలగని లేచి మున్ను గలగన్న సమస్త విధంబు గల్లగా

దలచినభంగి, మానసపదార్థముచే నిఖిలేంద్రియార్థముల్

బలమున గట్టి తద్ జ్ఞుడు ప్రపంచము లేదను, దన్మనంబు దా

రలయక కట్టుడున్ బుద్ధుల కవ్వల నుండొక భేదమున్నదే“. (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 10 - పూ.భా. - 1474)

“లింగదేహం బెంత దడవుండు నంతదడవును మనంబు కర్మవశంబై జ్ఞానవంతంబుగాక యవిద్యం బాయకుండు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము 5 - 1 - 5 - 68)

  1. “నహ్యస్త్య విద్యా మనసో(అ)తిరిక్తా, మనోహ్యవిద్యాభవ బంధహేతుః |

తస్మిన్ వినష్టే సకలం వినష్టం, విజృంభితే(అ)స్మిన్ సకలం విజృంభితం ||“. (వివేకచూడామణి - 169)

(మనస్సుకాక అవిద్య యనునది లేదు. జన్మబంధము కలిగించునది మనస్సే అవిద్య. ఆ అవిద్య - మనస్సు నశించిన అన్నియును నశించును - అది విజృంభించిన అన్నియు విజృంభించును -)

  1. “శుచిమనో యద్యస్తి, తీర్థేన కిం?”.

(శుద్ధమైన మనస్సు - చిత్త శుద్ధి - కలిగియున్నయడల తీర్థములవలన నేమి ప్రయోజనము? - చిత్తశుద్ధిగలవారు తీర్థముల సేవించ నవసరములేదు).

  1. “కులం పవిత్రం జననీకృతార్థా విశ్వంభరా పుణ్యవతీ చ తేన |

అపార సచ్చిత్సుఖ సాగరే(అ)స్మిన్ ప్రలీయతే యస్య మనః ప్రచారః ||“.

(అంతములేనట్టి సచ్చిత్సుఖసాగరమైన భగవంతునియందు - సత్, చిత్, ఆనందము అను మూడింటికి సముద్రమువలె తరగనటువంటి మోక్షరూపమందు - మనస్సు లీనమై యున్నవానిని కన్న తల్లి కృతార్థురాలు, అతను పుట్టినకులము - అతను పుట్టుటవలన - పవిత్రమైనది, అతని కులమందు పుట్టినవారు పవిత్రులు, పుణ్యాత్ములు, అతను పుట్టిన భూమి పుణ్యభూమి, పుణ్యక్షేత్రము.)

  1. “ఇంద్రియాణా మనశ్చాహం” (శ్రీమద్భగవద్గీత - 10 - 22)

(ఇంద్రియములలో మనస్సు నేనే - భగవంతుడే - మనస్సులోని అభిప్రాయముననుసరించి మనస్సు ఇంద్రియములచేత పనులు చేయించును - వాటికి మనస్సు రాజు - “ఇంద్రియాణాం మనోనాధః” మనస్సు భగవంతుని శక్తియే కనుక) - “ఏకాదశేంద్రియాణాం చ మనో(అ)హం తత్ప్రవర్తకః” (గీతాభావప్రకాశము - 10 -108,109)

(పదకొండు ఇంద్రియములలోను - పంచ కర్మేంద్రియములు, పంచ జ్ఞానేంద్రియములు, మనస్సు - వీటిలో వీటిని ప్రవర్తింపచేయు - వాటిచే పని చేయించు - మనస్సు, భగవంతుడనైన నేనే).

  1. సృష్టి క్రమములో మనస్సు ఎట్లు కలిగెననగా -

    1. “వైకారికంబైన సాత్వికాహారంబువలన చంద్ర దైవతంబైన మనంబు గలిగె” (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 5 - 86)

    2. “రూపాంతంబుల బొందుచున్న సాత్వైకాహంకారంబువలన మనంబు సంభవించె”- (శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 - 5 -202)

    3. “పంచ తన్మాత్రంబులవలన గగనానిల వహ్ని సలిలధరాదికంబైన భూత పంచకంబు గలిగె. అందు జ్ఞానేంద్రియంబులైన త్వక్చక్షుశ్రోత్ర జిహ్వఘ్రాణంబులును, కర్మేంద్రియంబులైన వాక్పాణి పాద పాయుపస్థంబులును,మనంబును జనించె” –

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 2 - 6 - 112)

  1. “సాత్వికాహంకార జనితంబైన సుమనో గణ సర్గం బైదవసర్గంబై యొప్పు. అది మనోమయంబైయుండు”.

(శ్రీమదాంధ్రమహాభాగవతము - 3 -12 - 344)

  1. “మనః పూర్వో వా గుత్తరం”

(మనసులో ముందు ఆలోచనకలిగినతర్వాత అది వాక్కుగా పరిణమించును)

  1. “చాంద్రమాః మనసో జాతః”. (భవగంతుని మనస్సునుండి చంద్రుడు పుట్టెను).

  2. మనస్సునకు అధిస్థాన దైవత చంద్రుడు - చంద్రుడు మనఃకారకుడు (జ్యోతిషము)

  3. “చంద్రమాః మనోభూత్వా హృదయం ప్రావిశత్”. (ఐతరేయోపనిషత్)

(చంద్రుడే మనస్సు అయి హృదయములో ప్రవేశించెను)

  1. “ఆకాశమే జ్ఞాతృవనిపించుకొనును. ఆ ఆకాశమే వాయు సం యోగాన మనస్సాయెను”. (బ్రహ్మవిద్యాసుధార్ణవము)

  2. “మనంబిరువది నాల్గవ తత్వంబనంబడు” (వివేకచింతామణి - పరమానందతీర్థ)

Transliteration
  1. manassu.

  2. saṃkalpa vikalpātmakaṃ aṃtaḥkaraṇa vṛttiḥ -

(saṃkalpa vikalpamulu cēyu aṃtaḥkaraṇamuyokka vṛtti).

  1. savikalpakaṃ jñānaṃ manaḥ.

(vikalpamutō kūḍina jñānamē manassu - ēdaina vastuvu idiyā, adiyā ani nirṇayiṃcunapuḍu vikalpiṃcunadi).

  1. “anaṃtasyātma tatvasya sarvaśaktērmahātmanaḥ |

saṃkalpaśakti kalitaṃ tadrūpaṃ yanmanō viduḥ ||“. (jñānavāśiṣṭamu)

(mahātmuḍu, samasta śaktulu kaliginaṭuvaṃṭivāḍu, anaṃtuḍu - ē vidhamugā cūcinanu aṃtamu lēnivāḍu - ātmatatvamu ayina bhagavaṃtuniyokka saṃkalpaśaktiyē manassu. sṛṣṭiprāraṃbhamuna bhagavaṃtuḍu tānokkaḍē yuṃḍinanu anēka vastuvulugā tānē māredanu - agudunu ani saṃkalpiṃcenu -“saikṣata- bahudhā iti” aṭṭi atani saṃkalpaśaktiyē atanilōnuṃḍi puṭṭina jīvulalō pravēśiṃci saṃkalpamu cēyucuṃḍunu - ā saṃkalpa śaktiyē jīvulalōni manassani ceppabaḍucunnadi).

  1. arthēbhyaḥ sūkṣmaṃ mahat pratyagātmabhūtaṃ saṃkalpādyāraṃbhakaṃ.

(arthamulakaṃṭe - viṣayamulakaṃṭe sūkṣmamainadi, pratyagātma ayinadi, saṃkalpamu modalagu vṛttulanu āraṃbhiṃcunadi)

  1. “mananānmana ucyatē”

“ataḥ saṃkalpa siddhēyaṃ saṃkalpē naiva naśyati |

nāhaṃ brahmēti saṃkalpāt sudhṛḍādbhadhyatē manaḥ |

sarvaṃ brahmēti saṃkalpāt sudhṛḍhānmucyatē manaḥ |

kṛśōhaṃ duḥkhabaddhōhaṃ hastapādādi mānahaṃ |

iti bhāvānu rūpēṇa vyavahārēṇa badhyatē |

nāhaṃ duḥkhī namē dēhō baṃdhaḥ kō(a)syātmani sthitaḥ |

iti bhāvānu rūpēṇa vyavahārēṇa mucyatē ||“.

(mananamu cēyunadi kanuka manassu ani ceppabaḍinadi. aṃducēta saṃkalpamuvalana kalugunadi, saṃkalpamu cētanē naśiṃcunadi - eṭlanagā - “nēnu brahmanukānu”, ani dhṛḍhamaina saṃkalpamu kaliginayaḍala manassu baṃdhamunaku kāraṇamagunu. “aṃtayu brahmamē yanu dhṛḍhamaina saṃkalpamu kaligina manassu baṃdhamukādu. (baṃdhamunaku kāraṇamukādu). nēnu kṛśiṃcuvāḍanu, duḥkhamugalavāḍanu, baddhuḍanu - karmacē phalamanubhaviṃcuṭaku baṃdhiṃpabaḍinavāḍanu - cētulu pādamulu modalagu avayavamulugala mānavuḍanu” ani yiṭuvaṃṭi bhāvamu (abhiprāyamu) kaligi aṭlu vyavahariṃcinaṭlaina manassu baṃdhamē - nāku duḥkhamulēdu, nāku dēhamu lēdu, ātmayaṃdē nimagnuḍai yunnānu, ātmarūpuḍanai yunnānu. ani yiṭuvaṃṭi bhāvamu (abhiprāyamu) saṃkalpamu kaligi aṭlu vyavahariṃcina muktini poṃdunu. baṃdhamu (saṃsārabaṃdhamu) (jananamaraṇa paraṃpara) nuṃḍi muktuḍagunu - viḍuvaḍina vāḍagunu - adiyē mukti, mōkṣamu).

  1. “muktābhimānī maktōhi, baddhō baddhābhimānyapi |

kiṃ vadaṃtīha satyēyaṃ yāmatiḥ sāgatiḥ ||“. (aṣṭāvakragīta - 1- 11)

(abhimānaṃ - nēnu, nādi yanu ahaṃkāramu, mamakāramu viḍicinavāḍu (lēnivāḍu) muktuḍu, abhimānamukalavāḍu, abhimānamukalavāḍu baddhuḍu - iṭlunnapuḍu ceppavalasinadēmunnadi? manassu eṭluṃṭē - eṭuvaṃṭidaitē - gatiyu aṭuvaṃṭidē; manassunubaṭṭiyē gati - adṛṣṭamu, duradṛṣṭamu, lēka ūrthvalōkamulu adhōlōkamulu. manasu maṃcidaina yaḍala maṃci phalamunu poṃdunu, manassu ceḍḍadaina yaḍala ceḍu phalamunu poṃdunu).

  1. manō ahaṃkāra iṣyatē - (manassu ahaṃkāramani ceppabaḍinadi).

  2. “mana ityaṃtaḥ karaṇaṃ buddhi manōrēkatvēna gṛhyatē. manutē anēna iti manaḥ sarvakaraṇa sādhāraṇaṃ, sarva viṣaya vyāpakatvāt.”

(manassu anagā aṃtaḥkaraṇamu, buddhi. manassu okaṭē yani ceppabaḍucunnavi. anni viṣayamula vyāpāramulu manassu dvārānē kalugucunnavi).

  1. “kāma ssaṃkalpō vicikitsā, śraddhā(a)śraddhā dhṛti ridhṛti hrīrdhīrbhī rityē tatsarvaṃ mana ēva” - iti śruti prasiddhakāmādi vṛttimānmanō (a)otaḥkaraṇaṃ.

(kāmamu, saṃkalpamu, vicikitsā, śraddha, aśraddha, dhṛti, adhṛti, hrīḥ, dhīḥ, bhīḥ (siggu, buddhi, bhayamu) ivanniyu manassē ani śrutilō ceppuṭacēta prasiddhikekkina kāmamu modalagu vṛttulugala manassu aṃtaḥkaraṇamu).

  1. “manasā hyēva paśyati, manasā śruṇōti” ani ceppuṭacēta manassē (iṃdriyamula dvārā) viṣayamulanu grahiṃcunu - aṃducēta iṃdriyamulu cēyu panulanniṃṭiki kāraṇamu manassē. manassulō saṃkalpiṃcanidī ē paniyu cēya nēraru).

  2. manassu anyamaitē cūceḍidi cūḍadu - anyatra manassāyenā vinēdi vinadu, manassē cūcēdinnī, manassē vinēdinnī. pṛṣṭabhāgamaṃdu sparśēṃdriyamu dvārā viśēṣaṃgānē yeṟugucunnadi. aṭuganuka sakala viṣayālakunnū vyatirēkamu bāhyēṃdriyamula dvārā yeṟiṃgēdi manassē - “mananānmanaḥ” - (brahmavidhyāsudhārṇavamu -)

  3. “yanmanā ṅmanīnīṃ śaktiṃ dhattē tanmāna uhyatē |” (yōgavāsiṣṭamu - 215)

(mananamu cayuśakti kaligiyuṃḍuṭa - caitanyamē manassu - caitanyamē anni vastuvulugā mārinadi),

  1. “manvā nō manaḥ”. (ātmayē mananamu cēyucu manassu ani ceppabaḍinadi)

  2. annamayaṃ hi, sōmya, manaḥ “iti anniyōniḥ manaḥ”; mānasaṃ viddhi mānavaṃ

(manasunu baṭṭi manuṣyuni (guṇamulu) svabhāvamu telusukonumu).

(manassu annamayamu - annamu tinuṭavalana manassu ērpaḍinadi - manō guṇamulu, manō saṃkalpamulu tinina annamu baṭṭiyē kalugunu - (Telll me what you eat and I shall tell you what you are - what your thinking is) (by Savarin as mentioned by Kushwant Singh in Art of Living published in Hitawada, dat.26-10-2008). sātvikāhāramuvalana satvaguṇaprathānamaina āhāramu valana sathvaguṇaprathānamaina ūhalu kalugunu).

  1. “nētra vakta vikāraiśca gṛhyatē aṃtargataḥ manaḥ”. (manuḥ)

” manasā hyēva paśyati, manasā śṛṇōti -“.

(manasutōnē cūcunu, manasutōnē kanunu - iṃdriyamulu manōvikāramulu kanuka)

(nētramula yokka, vaktramu yokka vikāramulanu baṭṭi lōnuṃḍu manassunu grahiṃcanagunu - (physiognomy). manasulōnuṃḍu ūhalu paiki vellaḍikākapōyinanu avayavamulalō kalugu mārpulavalana vāṭini telusukonavaccunu).

  1. “yat cittaṃ tanmayō bhavati puruṣaḥ”

(manassunu baṭṭiyē puruṣuni svabhāvamu, (pravartana), dīrghamugā dēninālōciṃcucuṃḍina nadiyē yagunu).

  1. “viṣayān dhyāya taścittaṃ viṣayēṣu viṣajjatē |

māmanusmarataṃ cittaṃ mayyēva pralīyatē ||

tasmāt kēnāpyupāyē namanaḥ kṛṣṇē nivēśayēt||“. (śrīmadbhāgavataṃ -)

(viṣamulaguṟiṃci dhyāniṃcucuṃḍu manassu viṣayamulaṃdē munigipōyi yuṃḍunu - itaramunu dhyāniṃcadu. bhagavaṃtuḍanaina nannu dhyāniṃcu manassu nāyaṃdē nimagnamai yuṃḍunu - aṃducēta nē yupāyamucēta nainanu manassunu bhagavaṃtuni yaṃdē nimagnamu cēsiyuṃcavalenu).

  1. “mana ēva manuṣyāṇāṃ kāraṇaṃ baṃdha mōkṣayōḥ |

baṃdhāya viṣayāsaktaṃ muktyē nirviṣayaṃ smṛtaṃ |

atō nirviṣayasyāsya manasō muktiriṣyatē |

atō nirviṣayaṃ nityaṃ manaḥ kāryaṃ mumukṣuṇā ||“. (amṛtabiṃdūpaniṣat)

(manuṣyala baṃdhamunaku mōkṣamunaku, manassē kāraṇamu - viṣayamulaṃdāsaktigala manassu baṃdhamunaku kāraṇamu - viṣayamulaṃdāsaktilēni manassu mōkṣamunaku kāraṇamu).

  1. “ī manaṃbe puruṣulaku śubhāśubha nimittaṃbulaina pūrva para dēhaṃbulaṃ brakāśiṃpacēyucuṃḍu - - - samasta viṣayaṃbulu gramānurōdhaṃbuna manaṃbunaṃ jēsi bhōgyaṃbulagunu -”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 4 -)

  2. “ā. prāṇikōṭikella baṃdhaṃbu mōkṣaṃbu

cēruṭakunu manasu kāraṇaṃbu

viṣayasaṃgiyaina, vinu,baṃdhakāri, ni

rviṣayamaina mukti vibhavakāri”. (āmuktamālyada)

  1. “dharmādharma vāsanā yuktaṃbu viṣayānuraktaṃbunaina cittaṃbu guṇapravāhaṃbulacēta vikāraṃbunoṃdi dēvatirya ṅmanuṣyarūpaṃbulayina dēhaṃbulaṃ buṭṭiṃcucu, gāla prāptaṃbulayina sukha duḥkha tadubhaya phalaṃbula nanubhaviṃcucu nanavarataṃbu jīvinikiṃ bratyakṣaṃbagucu sthūla sūkṣmarūpaṃbulanuṃḍu - svāṃtaṃbu guṇarahitaṃbaina mukti kāraṇaṃbagu - ghṛtavartulu gala dīpaṃbu sadhūma śikhalaṃ buṭṭiṃcu, ghṛtavartulu nāśaṃbunoṃdina svarūpaṃbu boṃdina teṟaṃguna manaṃbu guṇakarmānu baṃdhaṃbaina janma duḥkhaṃbulaṃ buṭṭiṃcu, guṇakarmaṃbula, bāsenēni baratatvaṃbunoṃdu jñānēṃdriyaṃbulēnunu, viṣayaṃbulamīda tōcubuddhulēnunu, abhimānaṃbunu nanu nēkādaśa vṛttulaṃgūḍina manaṃbu jīvuniki nasaṃkhyaṃbulayina janmaṃbula boṃdiṃcu - manōvṛttu latikramiṃcina jīvuṃḍu paraṃjyōtiyaina nārāyaṇa svarūpaṃbugā neṟuṃgumu - cittaṃbeṃtakālaṃbu viṣayāsaktaṃbagu naṃtataḍavu saṃsāracakraṃbunaṃdu saṃcariṃcu, gāvuna mahā vīruṃḍainanu danaku śatruvaina manaṃbu napramattuṃḍayi yicchāvihāraṃbuna jaruganīka paramaguruṃḍaina śrīhari caraṇōpāsanāstraṃbunaṃ jittaṃbu gelicinaṃ baratatvaṃbunoṃdu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 5 - 1 - 11)

  1. “viṣayavāsanā vāsitaṃ manaḥ mōkṣasādhanaṃ pratibaddhya jagadadhyāsāspadaṃ bhūtvā baṃdhakāraṇaṃ bhavati. tadēva ca manaḥ viṣayavāsanā rahitaṃ jñāna prāptidvārā manasaḥ svarūpaṃ bādhitvā mōkṣakāraṇaṃ bhavatīti”.

(avidyā janyāṃtaḥ karaṇā vacchinnō jīvō manōvṛttyā svā vidyayā sva kūṭastha mātmānaṃ ajñātvā buddhyādhyāsēna buddhyādi niṣṭha dharmāt chatri nyāyēna kartṛtva bhōktṛtva muktatvādīn anātmani ativiśati. tēna ca sukhaduḥkhādīn buddhi niṣṭhān ātmani ārōpayati. tasmāt mana ēva kāraṇaṃ sukhaduḥkhānāṃ, nānyaditi bhāvaḥ).

(viṣayavāsanalatō kūḍina manassu mōkṣasādhanamunu aḍḍivēsi, jagadadhyāsaku āspadamai baṃdhamunaku kāraṇamagucunnadi. ā manassē viṣayavāsanalu lēnidai jñānaprāptidvārā - brahmajñānamu kaliginadai manassu anu tanarūpamunu pōgoṭṭukoni mōkṣamunaku kāraṇamagucunnadi).

(avidya - māya - cēta kaligina aṃtaḥkaraṇamucēta kappabaḍina jīvuḍu manōvṛtticēta - avidyacēta tanu kūṭasthuḍagu ātmayani teliyaka (maṟacipōyi) buddhi adhyāsavalana - buddhivṛttivalana - tanayaṃdu kartṛtvamu, bhōktṛtvamu, bhōktṛtvadharmamulanu - (tānē karta, tānē bhōkta, tānē muktuḍu anu bhāvamulanu arōpiṃcukoni, aṃduvalana kalugu sukhamu duḥkhamu modalaguvāṭini tanavē yani ārōpiṃcukonunu. aṃducēta manassē sukhaduḥkhamulaku kāraṇamu).

  1. “manōmātraṃ jagatkṛtsnaṃ manaḥ paryaṃta maṃḍalaṃ |

manōvyōma, manōbhūmirmanōvāyurmanō mahān ||“. (yōgavāsiṣṭamu - 110 - 15)

(ī jagattaṃtayu manassē - bhūmaṃḍalamu - ākāśamu, pṛdhivi, vāyuvu, mahattatvamu - anniyunu manassē. okē bhagavat caitanyamu anni vidhamulagānu, anni vastuvulugāni mārinadi - (Everything in the entire creation is one form or other of one and the same Energy)

  1. “dharmā dharmau sukhaṃ duḥkhaṃ mānasāni, natēvibhō” (aṣṭāvakragīta - 1 -6)

(sukha duḥkhādyanubhavaṃbulu manasunakē, jīvunaku kādu).

  1. “sukha duḥkha sākṣātkāra kāraṇatvē satīṃdriyatvaṃ manasō lakṣaṇaṃ” (nyāyabōdhini)

(sukha duḥkhamula nanubhaviṃpacēyuṭa yaṃdu aṃtariṃdriyamu yokka lakṣaṇamē manassu).

  1. “sukhādyupalabdisādhanamiṃdriyaṃ manaḥ, tacca pratyātma niyatatvāt anaṃtaṃ paramāṇurūpaṃ, nityaṃca”. (tarka saṃgrahē)

(sukhamu modalaguvāṭi upalabdisthānamu manassu - adi aṃdaṟi ātmalōnuṃḍuṭavalana anaṃtamainadi - parimiti lēnidi - paramāṇurūpamu - (mikkili sūkṣmamainadi). nityamainadi (ellapuḍu uṃḍunadi).

“ēkaikasyātmanaḥ ēkaikaṃ mana āvaśyakamityātmanāmanaṃtatyānmana sōpya naṃtata mityarthaḥ” (niriukti)

(ātmalu anaṃtamaitē manassulu kūḍā anaṃtamulē).

(upalabdisthānamanagā jñānamu, viṣayamu dāni sādhiṃcunadi - “nēnu sukhamugānunnānu, nēnu duḥkhamunanubhaviṃcucunnānu.” iṭlu sukhamu modalagu viṣayamulaguṟiṃci jñānamucē teliyacēyu kāraṇamunaku āśrayamainadi).

  1. sparśarahitatvēti kriyāvatvaṃ, manasō lakṣaṇaṃ, ēkaikasyātmanaḥ ēkaikaṃ manaḥ ityātmānāmanē katvānmanasō (a)pyanēkatva mityarthaḥ

(tarkasaṃgraha dīpikā)

(dēninainanu aṃṭakayunnappaṭikī dēni sparśalēnappaṭikī panicēyuṭē manassu yokka lakṣaṇamu - okkokka ātmaku okkokka manassu. aṃducēta ātma anēkamulugānuṃḍunanina manassu kūḍā anēkamulu).

  1. sī. tiviri yappuruṣuṃḍu dēhaṃbunanu jēsi yanayaṃbu bekku dēhāṃtaramula

naṃgīka riṃcucu sukha duḥkha bhaya mōha śōkamulanu

bolupoṃdu taddēhamulane poṃducunuṃḍu, nadi yeṭṭulannanu nagrabhāga

tṛṇamūdi maṟi pūrva tṛṇa parityāgaṃbu gāviṃcu tṛṇa jalūkayunu bōle

jīvuḍavani goṃta jīviṃci mriyamāṇu

ḍagucu, noṃḍu dēhamarthijeṃdi

kāni pūrvamaina kāyaṃbu viḍuvaḍu

gāna, maname janma kāraṇaṃbu

taralamu. “naravarōttama yaṭlugāna manaṃbe jīvulakella saṃsaraṇakāraṇamu”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 4 -)

  1. ātmajñānaṃbu sālaka dēhi dēha saṃ yōgaṃbu svapnaṃbunaṃdu bhayāvahaṃbaina prayōjanaṃbu naḍupucuṃḍi mēlkāṃci yā svapnārthaṃbaina prayōjanaṃbu tanadi kādani yeṟuṃgu bhaṃgi jīvuṃḍē tānani jñānagōcaruṃḍeṟuṃguṃ gāvuna nanniyunu manō mātraṃbani telisi mōhatamaṃbuvāsi bhagavaṃtuḍaina vāsudēvuni yaṃdu jittaṃbu peṭṭi nirmalātmakuṃḍa vagumu.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 6 - 15 -)

  1. “manōhi vilakṣaṇānāṃ kriyāyāṃ kartṛ bhōktṛṃca, tadēva nirghṛṣya saṃśōdhya citta ratna miva himakaṇami vātapēna vilīnatāṃ vivēkēna nītvā paraṃ śrēyaḥ prāpsyasi. cittamēva sakala bhūtāḍaṃbara kāriṇī mavidyāṃ viddhi. vicitra kēṃdra jāla vaśādida mutpādayati avidyā citta, jīva, biddhi śabdānāṃ bhēdōnāsti | vṛkṣa taruyōriva, iti jñātvā cittamē vāvi kalpanaṃ kuru -”.

(anēka lakṣaṇamulugala iṃdriyamulu cēyu panulaku manassē karta, bhōkta. ā manassunu śōdhiṃci -maṃcukaṇamunu (eṃḍacēta) vēḍimivalla karigipōvunaṭlu manassu anu maṇini śōdhiṃcina (śuddhicēsina) goppa śrēyassunu poṃdagalavu. sakalabhūtamula āḍaṃbaramunaku kāraṇamaina avidyayē manassu ani telusukonumu - citra vicitramaina iṃdrajālamuvale idi kalpiṃcucunnadi. avidya, cittamu, jīvuḍu, buddhi anu māṭalaku bhēdamulēdu - vṛkṣamaninanu, taruvu aninanu ceṭṭu aniyē arthamainaṭlu - idi telusukoni manassunu avikalpamugā cēyumu).

  1. manassunu svādhīnamulōnuṃcukoni viṣayamulanuṃḍi maraliṃci bhagavaṃtunivaipu maraliṃcina mukti kalugunu. kāni manassunu aṭlu svādhīnamu cēsukonuṭa kaṣṭamu : -

“manaścaṃcalamasthiraṃ” (manassu caṃcalamainadi, sthiramugā nuṃḍadu - anēka viṣayamulaguṟiṃci ālōciṃcucuṃḍunu) -eṃducētananagā “iṃdriyāṇāṃ manōnādhaḥ”. (iṃdriyamulaku manassu nādhuḍu - vāṭini tana iṣṭaprakāramu naḍipiṃcunu - “vāsanāvaśāt anubhūtārthēṣu mānasī pravṛtti rasti” anubhaviṃcavalasina arthamulaṃdu - viṣayamula yaḍala manassu pūrva janma vāsana valana parugettunu. “rāgadvēṣau manōdharmau” (rāgamu, dvēṣamu anunavi manasuyokka dharmamulu). manassunaku viṣayamulaṃdanurāgamu, dvēṣamu kalugu cuṃḍunu).

“yāvadvilīnaṃ na manō na tāvadvāsanā kṣayaḥ |

na kṣīṇā vāsanā yavattāva ccittaṃ na śyāmati ||”

(manassu eṃtakālamu - eṃtavaraku bhagavaṃtuniyaṃdu unmukhamukādō aṃtavaṟaku pūrvajanma vāsana naśiṃcadu. pūrvajanmavāsana naśiṃcuvaṟaku manassu śāṃti poṃdadu - viṣayamulayaḍala pōvakamānadu).

“ihaiva tairjitaḥ sargō yēṣāṃ sāmyē sthitaṃ manaḥ” (śrīmadbhagavadgīta - 5 - 19)

bhagavaṃtuḍaṃdari lōnu samamugānē yunnāḍu. atanuṃḍu upādhulu heccu takkuvalugā nunnanu (brāhmaṇuḍu, caṃḍāluḍu, gōvulu, paṃdulu) atanu maṭṭuku anniṃṭilōnu vyatyāsamulēka samamugānunnāḍu. aṃducēta paṃḍitulainavāru - brahmajñānamugalavāru - parabrahmavalenē samabhāvamu - samāna manassugalavāru ī lōkamulō jīviṃci yuṃḍaganē vāru ī sṛṣṭinē - prapaṃcamunē jayiṃcinavāraguduru - aṭṭivāru manassunu tama svādhīnamulōnuṃcukōkalugutāru. iṭlu manassunu uṃcukonuṭa kaṣṭamu –

“iṃdriyāṇāṃ hi caratāṃ yanmanō(a)nu vidhīyatē |

tadasya harati prajñāṃ vāyurnāvamivāṃbhasi ||“. (śrīmadbhagavadgīta - 2 - 67)

“aṃbhasi udakē jigamiṣatāṃ sāṃ yātrikāṇāṃ dūrāt uddhṛtya unmārgau yathāvāyuḥ nāvaṃ pravartayati. ēvaṃ ātmaviṣayāṃ prajñāṃ hṛtvā manōviṣaya viṣayaṃ karōti”, “yathā nīyamānāṃ nāvaṃ pratikūlē vāyuḥ prasahya harati”

(nīṭimīda yātrikulu prayāṇaṃ cēyucunna paḍavanu pratikūlamugā vīcu vāyuvu dūramugā tappucōṭiki tīsukoni pōvunaṭlu, iṃdriyamulaku lōbaḍi vāṭiki anukūlamugā saṃcariṃcu manassu ātmaviṣayamaina jñānamunu hariṃci, māni, viṣayamulaṃdē tagulkoniyuṃḍunu). manassu caṃcalamainadi - okē lakṣyamaṃdu kēṃdrīkariṃci uṃcuṭa kaṣṭamu ani arjunuḍu śrīkṛṣṇunitō ceppagā śrīkṛṣṇuḍu abhyāsamuvalana, vairāgyamuvalana manasunu svādhīnamulō nuṃcukonavaccunani ceppenu –

“caṃcalaṃ hi manaḥ kṛṣṇapramādhi balavaddṛḍhaṃ |

tasyāhaṃ nigrahaṃ manyē vāyōriva suduṣkṛtaṃ ||”

- - - “asaṃśayaṃ, mahābāhō manō durnigrahaṃ calaṃ |

abhyāsēna, tu, kauṃtēya, vairāgyēna ca gṛhyatē ||” (śrīmadbhagavadgīta - 6 - 34, 35)

“atyartha cala śīlaṃ hi prasiddhaṃ mana ēvatat |

hē kṛṣṇa bhakta dōṣāṇāṃ sarvathā vinivāraka |

iṃdriyāṇāṃ śarīrasya kṣōbhakatvāt pramādhitat |

naiva kēnāsyupāyēna niyaṃ tuṃ śakyatē balāt |

dṛḍhaṃ cēttu maśakyaṃ cā pyacchēdhyaṃ taṃtu nāgavat |

anādi vāsanā jālaiḥ syūtatvēna niraṃkuśaṃ |

mahāmatta gajasyēva vanasthāsya nigrahaṃ |

niryattikatayā samyagavasthānaṃ su duṣkaraṃ |

yathā dōdhūya mānasya vāyōrākāragāminaḥ |

nirōdhō ghaṭavēśmādau kartuṃ kaiścinna śakyatē |

apyabdi pānānmahatō mērōrunmīla nādapi |

api vahnyāśanāt sādhō viṣama ścitta nigrahaḥ ||

itvēvaṃ manasō dārḍhyaṃ vāsiṣṭē samya gīritaṃ”.

“satyamēvaṃ yathā bhūṣē caṃcalaṃ mana ādidaṃ |

mahābāhutayā tvaṃtu nigrahītuṃ ca śakyasi |

prārabda karma prābalyā narēṇāsaṃ yatātmanā |

duḥkhēnāpi manō aśakyaṃ nigrahītuṃ dṛḍhaṃ |

ēvaṃ satyapi dhīrēṇa samādhau tatparēṇa tat |

abhyāsēna viruddhēna vairāgyēṇa niruddhyatē |

abhyāsō nāma kasyāṃ cicchitta bhūmau niraṃtaraṃ |

samāna pratyayā vṛttiścittasyādhini yōginaḥ |

dṛṣṭā dṛṣṭēṣu bhōgēṣu dōṣagrastatva darśanāt |

viṣayēṣu yadvaitkṛṣṇaṃ vairāgyaṃ tadudīritaṃ |

tābhyāṃ ni gṛhyatē tasyātyaṃ ta vikṣēpa śīlatā ||“. (gītābhāvaprakāśamu - 6 - 169 to 174, 175 to 180)

(manassu mikkili caliṃcu svabhāvamu kaladi. śarīramuyokka iṃdriyamulanu kṣōbhapeṭṭuna daguṭacēta pramādamu kalugacēyunadi. ē upāyamu cētanainanu balavaṃtamugā vaśamulō nuṃcukonuṭa śakyamukādu, bhēdiṃcuṭaku śakyamukānidi. anādikālamunuṃḍi vaccucunna vāsanala balamutō niṃḍiyunnadikanuka niraṃkuśamainadi - aḍḍulēnidi. aḍavi svēcchagā tirugu madiṃcina ēnugu aṃkuśamu neṟiganidai aḍḍulēka iṣṭamuvaccinaṭlu tirugu dānini nigrahiṃcuṭa śakyamukādu. manōvṛttulu panicēyaka niścalamugā nuṃḍunaṭlu cēyuṭa atikaṣṭamu - ākāśamaṃdu vīcu gāḍpulanu oka kuṃḍalōgāni, iṃṭilōgāni nirōdhiṃci yuṃcuṭa yeṃta kaṣṭamō manassunu nirōdhiṃcuṭa aṃtakaṣṭamu. samudramulōni nīru trāgi vēyavaccu, mērū parvatamunu kadaliṃpavaccunu, mahāgnini bhujiṃpavaccunu kāni manassunu nigrahiṃcuṭa śakyamukādu).

(nīvu ceppinadi nijamē. ādhyātmikamu, ādhibhautikamu, ādhi daivikamu ayina bādhalu kalugacēyu nī manassu caṃcalamainadi, nilakaḍagā uṃḍanidi. prārabdakarma balamu valana manōdāruḍhyamu lēnivāḍu manassunu nigrahiṃcuṭa kaṣṭamu - ayinanu, samādhi tatparuḍaina dhīruḍu abhyāsamu cēyuṭacētanu śuddhamaina vairāgyamu cētanu manassunu nirōdhiṃcagalugunu).

  1. “svairaṃ pravartamānānāmiṃdriyāṇāṃ pramādhināṃ |

viṣayēṣu ca tanmadhyē yadyēkamapi hīṃdriyaṃ |

manōnu lakṣī kṛtyaiva sādhakasya pravartatē |

manasānu sṛtaṃ tacca prajñāmātmaika gōcarāṃ |

sādhakasyāpanayati śāstrīyāṃ viṣayāvṛtaṃ |

yadyēkamapi tāṃ prajñāṃ viduṣō ha ratīṃdriyaṃ |

kimuvācyaṃ tadā sarvāṇīṃdriyāṇi haraṃti tāṃ |

naukāharaṇa sāmarthyamaṃ bhasyēva natukṣitā |

vāyōstadhēṃdriyasyāpi cāṃcalyē manasaḥ sati |

prajñāharaṇa sāmarthyaṃ manaḥ sthairyētaṃ nāsyatat |

iti sūcayitaṃ prōktamaṃ bhasīti padaṃtviha ||“. (gītābhāvaprakāśamu - 2 - 630 to 635.)

(viṣayamulaṃdu manassunu balavaṃtamugā lāgu śaktigala iṃdriyamulalō svataṃtramugā pravartiṃcu ē yoka iṃdriyamainanu manassunu viṣayamulayaḍala pravartiṃpacēsinacō adi sādhakuniyokka - vidvāṃsuniyokka brahmasākṣātkāramunu poṃduṭaku cālu jñānamunu hariṃcunu - okē iṃdriyamu iṭlu cēyagaliginappuḍu anni iṃdriyamulu aṭlu cēsinayaḍala ceppeḍidēmunnadi. nīṭimīda prayāṇamucēyucunna paḍavanu pratikūlamugā vīcugāli tappu trōvaku tesukonipōvunu. nīṭimīda pōvu paḍava kanuka aṭlu gāli cēyakaligenu - bhūmimīdanunna dānini aṭlu cēyalēdu - ā prakāramugānē manassu caṃcalamainadainappaḍē iṃdriyamulu prajñanu hariṃcagalavu. manassu caṃcalamukāka sthiramugānunnapuḍu avi yēmiyu cēyajālavu. aṃducēta viṣayamula jōliki manassunu lāgakuṃḍunaṭlu manassunu arikaṭṭavalenu).

  1. “cittamēva hi saṃsāraḥ tat prayatnēna śōdhayēt |

yaccitta stanmayō bhavati guhyamē tatsānatanaṃ |

cittasyahi prasādēna haṃ ti karma śubhāśubhaṃ |

prasannātmā (ā)tmani sthitvā sukhamakṣaya maśnutē |

samāsaktaṃ yathā cittaṃ jaṃtōrviṣaya gōcarē |

yadyēvaṃ brahmaṇisyāt tat kō na mucyata baṃdhanāt |

manō hi dvividhaṃ prōktaṃ śuddhaṃ cā śuddhamēvaca |

aśuddhaṃ kāmasaṃkalpaṃ śuddhaṃ kāma vivarjitaṃ |

laya vikṣēparahitaṃ manaḥ kṛtvā suścalaṃ |

yathā yātyamanībhāvaṃ tadā tatparamaṃ padaṃ |

tāvanmanō ni rōddhavyaṃ hṛdi yāvat kṣayaṃ gataṃ |

ē tat jñānaṃ ca mōkṣaṃ ca śēṣāstu graṃdha vistarāḥ |

samādhi nirthūta malasya cētasō nivēśitasyātmani |

yat sukhaṃ bhavēt na śakyaṃ varṇayituṃ girā |

tadā svayaṃ tadaṃtaḥ karaṇēna gṛhyatē ||“. (maitrēyāruṇyōpaniṣat)

rāgadvēṣādi dōṣa kaluṣitaṃ cittamēva saṃsāraḥ, saṃsāra hēturyataḥ tat. tasmāt prayatnēna śōdhayēt. jñānābhyāsa vairāgyādibhiḥ rāgādi dōṣa nivṛttiṃ saṃpāda yēt. nanu, ātmaviṣaya jñānābhyāsādinā kiṃ prayōjanaṃ? tatrāha “yaccitta stanmayō bhavati”. - yasmin vastuni cittaṃ yasya sa yaccittaḥ. tathā ca brahmaṇi cē ccittaṃ yasya sa tanma yō bhavati. - “brahmaiva bhavatī”tyarthaḥ - tathā ca śrutiḥ - “brahmavēda brahmaiva bhavatī” ti. guhyaṃ rahasyaṃ ētat upadēśanaṃ sanātanaṃ ciraṃtanaṃ guruśiṣya paraṃparayā pravṛttaṃ sarvātma jñānē jātē (a)pi kathaṃ saṃsāra nivṛttiḥ. anādibhava paraṃparōpārjita karmaṇāṃ bahūnāṃ saṃbhavāt ityataḥ āha - ‘cittasya’ cittasya pa sādēnēti. aṃtaḥkaraṇa prasāda pūrvakātma sākṣātkārēṇa. prasādōnāma rāgadvēṣa nivṛtti pūrvakamēkāgratā śubhā śubhaṃ puṇyapāpātmakaṃ prārabdha vyatiriktaṃ karmahaṃti nāśayati. tathāca śṛtyaṃtaraṃ –

“bhidyatē hṛdayagraṃdhi chidyaṃtē sarva saṃśayāḥ |

kṣīyaṃtē cāsyakarmāṇi tasmin dṛṣṭē parāvarē ||”

iti. na kēvalaṃ karmakṣayaḥ, kiṃtu, svarūpānaṃdābhivyaktirapyastītyā harā prasannātmēti - prasannaḥ ātmā aṃtaḥkaraṇaṃ yasyasaḥ prasannātmā. ātmani paripūrṇē abhēdēna sthitvā saccidānaṃdaṃ brahmahamēvēti sukhamakṣayaṃ nityaṃ aśnutē prāpnōti. yaccistanmayō bhavatītyēt saṃgrahē ṇōktaṃ vivṛṇōti. - ‘samāsakta mi’ ti mātrēṇa. cittaṃ vairāgyādinā śōdhayē dityuktaṃ. tadēva cittasvarūpa nirūpaṇa purassaraṃ anvaya vyatirēkābhyāṃ spuṭayati maṃtradvayēna ‘manōhī’ tyādi nā layavikṣēparahitaṃ, layaḥ suṣuptiḥ, vikṣēpō bhrāṃti jñānaṃ, tābhyāṃ rahitaṃ manaḥ kṛtvā ata ēva siniścalaṃ tasyaiva vyākhyānaṃ amanī bhāvamiti. yadā amanībhāvaṃ yāti sādhakaḥ tadā tatparamaṃ padaṃ sākṣātkṛtō bhavati. manō nirōdhasya avadhimāha - “tādanmana” iti. ēta dēva jñānaṃ, jñānasādhanaṃ, mōkṣasādhanaṃ ca. uktamartha mupasaṃharati - “samādhi nirdhūtē” ti maṃtrēṇa śrutiḥ.

(rāgamu, dvēṣamu modalagu dōṣamulacēta kaluṣitamainadi cittamu - adiyē saṃsāramanunadi, lēka saṃsāramunaku kāraṇamainadi - anagā, jananamaraṇa paraṃparaku kāraṇamainadi. aṃducēta dānini prayatniṃci śōdhiṃcavalenu - jñānamucēta (brahmajñānamucēta), vairāgyamucēta, abhyāsamucēta rāgamu modalagu dōṣamulanu pōgoṭṭukōvalenu - ī brahmajñānamu, abhyāsamu modalagu vāṭivalana nēmi prayōjanamanagā - cittamu dēniyaṃduṃḍina dāniyaṃdēlagnamaiyuṃḍunu. aṃducēta parabrahmamaṃdu cittamuṃḍina dāniyaṃdē lagnamai yuṃḍunu - anagā, aṭṭivāḍu brahmamē yagunu. “brahmanu telusukoninavāḍu, brahmajñānamu kalavāḍu, brahmamaṃdu tanmayuḍai yuṃḍuvāḍu brahmamē yagunu” ani śruti ceppucunnadi. cāla rahasyamaina yī yupadēśamu sanātanamainadi, cirakālamunuṃḍi vaccucunnadi, guru śiṣya paraṃparagā vaccucunnadi. parabrahma aṃdaṟiki - anniṃṭiki - ātma ayinavāḍu anu jñānamu kaliginaṃduvalana ēmi prayōjanamu? saṃsārameṭlu nivṛttikāgaladu? (lēkuṃḍa pōvunu). ī saṃsāramu anādi kālamunuṃḍi vaccucunnadi, eppuḍu prāraṃbhamainadō teliyanidi. anēka janmalalō cēsina karmaluṃḍuṭavalana vāṭi phalamanubhaviṃcaka saṃsāra nivṛtti yeṭlagunu? manassunu prasādamugā cēsukonuṭa dvārā manassuddhi cēsukonuṭadvārā ātma sākṣātkāramunu poṃduṭavalana saṃsāra nivṛttiyagunu. citta prasādamanagā rāga dvēṣamulanu pōgoṭṭukoni ēkāgra manassu cēsukonavalenu. (manassunu okē dāniyaṃdu - parabrahma yaṃdu lagnamai yuṃḍunaṭlu cēsukonavalayunu - iṭlu cēsina puṇyakarmalu, pāpakarmalu anniyu (prārabdakarmaphalamiccuṭaku āraṃbhiṃcinadi tappa) naśiṃcunu. ī viṣayamunu śruti yiṭlu ceppucunnadi. - “bhagavatsākṣātkāramu poṃdinayaḍala hṛdayagraṃdhi viḍipōvunu - dānitō hṛdayamaṃduṃḍu anni vidhamulaina saṃśayamulu tīripōvunu. karmalanniyu phalamunivvakayē naśiṃcunu” iṭlu cēyuṭavalana karmalu kṣīṇiṃcuṭayē kāka svarūpānaṃdamu poṃdakalugunu - citta prasādamu ani paina ceppabaḍinadi - anagā, prasannamaina ātma kaligiyuṃḍuṭa - paripūrṇuḍu (anniṃṭiyaṃdunu, aṃtaṭa, pūrtigā niṃḍiyuṃḍuvāḍu) ayina ātmatō tanaku bhēdamulēdani dāni yaṃdē yuṃḍi - nimagnuḍai yuṃḍi - saccidānaṃdalakṣaṇamulugala brahmamu nēnē ani (ahaṃ brahmasmi) tadēkadhyānamutō nuṃḍi akṣayasukhamu (kṣīṇiṃpani sukhamu, nityasukhamu ayina mōkṣamunu) poṃdunu - paina ē viṣayamaṃdu manassu uṃḍunō, dānilōnē nimagnamai yuṃḍunani ceppabaḍinadi. adeṭlanina, manassunu vairāgyamu modalaguvāṭicēta śōdhiṃcavalenu - manassunu vikṣēparahitamugā cēyavalenu - layamanagā suṣupti, vikṣēpamanagā jāgratsvapnamulu; lēka, layamanagā ajñānamu vikṣēpamanagā bhrāṃti jñānamu - ī reṃḍunu manasulō lēkuṃḍa cēsukōvalayunu - iṭlu cēsina manassu niścalamagunu. ī manōsthitinē amanī bhāvamu aṃduru. (manassulō duṣṭamaina ālōcana lēkuṃḍuṭa). ī amanībhāvamu poṃdaganē sādhakuḍu paramapada sākṣātkāramunu poṃdunu. idiyē jñānamu, jñāsādhanamu, mōkṣasādhanamu -

  1. “hētudvayaṃ hi cittasya vāsanā ca samīraṇaḥ |

tayōrvinaṣṭa ēkasmin tādvauvapi vinaśyataḥ |

tayōrā dau samīrasya jayaṃ muryānnarassadā”. (yōgakuṃḍalyupaniṣat)

(manasunaku reṃḍu kāraṇamulu - pūrvajanmalakarmavāsana, vāyuvu - prāṇavāyuvu - ā reṃḍiṃṭilōnu ēdi naśiṃcinanu reṃḍunū naśiṃcunu - aṃducēta modaṭa vāyuvunu (prāṇavāyuvunu) svādhīnamu cēsukonavalenu).

  1. “manōhi dvividhaṃprōktaṃ śuddhaṃ cā śuddhamēvaca |

aśuddhaṃ kāmasaṃkalpaṃ śuddhaṃ kāma vivarjitaṃ ||“.

(manassu reṃḍu vidhamulu - śuddhamu, aśuddhamu - kāmasaṃkalpamainadi aśudddhaṃ, kāmamu lēnidi śuddhamu).

  1. “manōmāyā tatvaṃ dvividhaṃ, tatvāṃśaḥ śuddhaṃ, tadrajasthamōṃśaḥ aśuddhamēvaca kāmasaṃkalpa viśiṣṭaṃ aśuddhaṃ avidyāṃśatvāt, kāma sāmānya vivarjitaṃ śuddhaṃ vidyāṃśatvāt”.

(manastatvamu - manassanu māyātatvamu - reṃḍu vidhamulu - tatvāṃśamu śuddhamu, rajastamō aṃśa aśuddhamu. kāma saṃkalpamutō kūḍinadi aśuddhamu, avidyāṃśa yaguṭavalana. kāmamulēnidi vidyāṃśa yaguṭavalana śuddhamu -).

  1. “samyagālōkanātsatyā vāsanā pravilīyatē |

vāsanā vilāyāccētaśśama māyāti dīpavat ||“.

(bhagavaṃtuni guṟiṃci ālōciṃcuṭavalana satyamaina vāsana layamaipōvunu - vāsana naśiṃcinaṃtanē manassu śamiṃcunu - śāṃtini poṃdunu),.

  1. “iṃdriyēbhyaḥ parāhyārthāḥ arthēbhyaśca paraṃ manaḥ |”

ityādi śrutyā manasō aniṃdriyā gamāt.

(iṃdriyamulakaṃṭe arthamulu śrēṣṭamainavi. arthamulakaṃṭe manassu utkṛṣṭamainadi - (iṃdriyamulanu prērēpiṃcunadi kanuka). iṭlu ceppuṭavalana manassu iṃdriyamukādu - bāhyēṃdriyamukādu, aṃtariṃdriyamu).

  1. “ka. kāmakrōdhādikamul bhūmīśvara,

karmabaṃdhamulu, maṟiyunu jē

tō mūlamulagu ṭanu dā

rī mahilō manasu nammareppuḍu beddal”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 5 - 1 - 6 - 86)

  1. “ca. kalagani lēci munnu galaganna samasta vidhaṃbu gallagā

dalacinabhaṃgi, mānasapadārthamucē nikhilēṃdriyārthamul

balamuna gaṭṭi tad jñuḍu prapaṃcamu lēdanu, danmanaṃbu dā

ralayaka kaṭṭuḍun buddhula kavvala nuṃḍoka bhēdamunnadē”. (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 10 - pū.bhā. - 1474)

“liṃgadēhaṃ beṃta daḍavuṃḍu naṃtadaḍavunu manaṃbu karmavaśaṃbai jñānavaṃtaṃbugāka yavidyaṃ bāyakuṃḍu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu 5 - 1 - 5 - 68)

  1. “nahyastya vidyā manasō(a)tiriktā, manōhyavidyābhava baṃdhahētuḥ |

tasmin vinaṣṭē sakalaṃ vinaṣṭaṃ, vijṛṃbhitē(a)smin sakalaṃ vijṛṃbhitaṃ ||“. (vivēkacūḍāmaṇi - 169)

(manassukāka avidya yanunadi lēdu. janmabaṃdhamu kaligiṃcunadi manassē avidya. ā avidya - manassu naśiṃcina anniyunu naśiṃcunu - adi vijṛṃbhiṃcina anniyu vijṛṃbhiṃcunu -)

  1. “śucimanō yadyasti, tīrthēna kiṃ?”.

(śuddhamaina manassu - citta śuddhi - kaligiyunnayaḍala tīrthamulavalana nēmi prayōjanamu? - cittaśuddhigalavāru tīrthamula sēviṃca navasaramulēdu).

  1. “kulaṃ pavitraṃ jananīkṛtārthā viśvaṃbharā puṇyavatī ca tēna |

apāra saccitsukha sāgarē(a)smin pralīyatē yasya manaḥ pracāraḥ ||“.

(aṃtamulēnaṭṭi saccitsukhasāgaramaina bhagavaṃtuniyaṃdu - sat, cit, ānaṃdamu anu mūḍiṃṭiki samudramuvale taraganaṭuvaṃṭi mōkṣarūpamaṃdu - manassu līnamai yunnavānini kanna talli kṛtārthurālu, atanu puṭṭinakulamu - atanu puṭṭuṭavalana - pavitramainadi, atani kulamaṃdu puṭṭinavāru pavitrulu, puṇyātmulu, atanu puṭṭina bhūmi puṇyabhūmi, puṇyakṣētramu.)

  1. “iṃdriyāṇā manaścāhaṃ” (śrīmadbhagavadgīta - 10 - 22)

(iṃdriyamulalō manassu nēnē - bhagavaṃtuḍē - manassulōni abhiprāyamunanusariṃci manassu iṃdriyamulacēta panulu cēyiṃcunu - vāṭiki manassu rāju - “iṃdriyāṇāṃ manōnādhaḥ” manassu bhagavaṃtuni śaktiyē kanuka) - “ēkādaśēṃdriyāṇāṃ ca manō(a)haṃ tatpravartakaḥ” (gītābhāvaprakāśamu - 10 -108,109)

(padakoṃḍu iṃdriyamulalōnu - paṃca karmēṃdriyamulu, paṃca jñānēṃdriyamulu, manassu - vīṭilō vīṭini pravartiṃpacēyu - vāṭicē pani cēyiṃcu - manassu, bhagavaṃtuḍanaina nēnē).

  1. sṛṣṭi kramamulō manassu eṭlu kaligenanagā -

    1. “vaikārikaṃbaina sātvikāhāraṃbuvalana caṃdra daivataṃbaina manaṃbu galige” (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 5 - 86)

    2. “rūpāṃtaṃbula boṃducunna sātvaikāhaṃkāraṃbuvalana manaṃbu saṃbhaviṃce”- (śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 - 5 -202)

    3. “paṃca tanmātraṃbulavalana gaganānila vahni saliladharādikaṃbaina bhūta paṃcakaṃbu galige. aṃdu jñānēṃdriyaṃbulaina tvakcakṣuśrōtra jihvaghrāṇaṃbulunu, karmēṃdriyaṃbulaina vākpāṇi pāda pāyupasthaṃbulunu,manaṃbunu janiṃce” –

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 2 - 6 - 112)

  1. “sātvikāhaṃkāra janitaṃbaina sumanō gaṇa sargaṃ baidavasargaṃbai yoppu. adi manōmayaṃbaiyuṃḍu”.

(śrīmadāṃdhramahābhāgavatamu - 3 -12 - 344)

  1. “manaḥ pūrvō vā guttaraṃ”

(manasulō muṃdu ālōcanakaliginatarvāta adi vākkugā pariṇamiṃcunu)

  1. “cāṃdramāḥ manasō jātaḥ”. (bhavagaṃtuni manassunuṃḍi caṃdruḍu puṭṭenu).

  2. manassunaku adhisthāna daivata caṃdruḍu - caṃdruḍu manaḥkārakuḍu (jyōtiṣamu)

  3. “caṃdramāḥ manōbhūtvā hṛdayaṃ prāviśat”. (aitarēyōpaniṣat)

(caṃdruḍē manassu ayi hṛdayamulō pravēśiṃcenu)

  1. “ākāśamē jñātṛvanipiṃcukonunu. ā ākāśamē vāyu saṃ yōgāna manassāyenu”. (brahmavidyāsudhārṇavamu)

  2. “manaṃbiruvadi nālgava tatvaṃbanaṃbaḍu” (vivēkaciṃtāmaṇi - paramānaṃdatīrtha)

English

English translation not yet available for this entry. Let us know if you'd like to help.